Prokurors, šobrīd arī ģenerālprokurora amata kandidāts Juris Juriss cīņā par uzvaru t.s. Lemberga prāvā acīmredzot piesaistījis arī draugus politikā, kuri virza grozījumus Kriminālprocesa likumā, bet pats J. Juriss par šiem grozījumiem pauž atbalstošu viedokli Saeimas komisijā.
Lai nepieļautu Aivara Lemberga aizstāvju ieceri tiesu debatēs detalizēti atklāt, kā apsūdzība fabricēta, kādēļ tā fabricēta un kādi pārkāpumi pieļauti pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laikā, J. Juriss acīmredzot ķēries pie Kriminālprocesa likuma grozījumu izlobēšanas, kas ļautu ierobežot debašu runas un pēdējā vārda ilgumu. Acīmredzot viņš vērsies pie diviem saviem seniem sabiedrotajiem cīņā pret A. Lembergu ‒ tieslietu ministra Jāņa Bordāna un Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Andreja Judina. Ar A. Judina gādību un J. Jurisa runām Saeimas komisijā vajadzīgos likuma grozījumus izdevies izdzīt līdz trešajam, galīgajam lasījumam.
Kā nesen intervijā “Neatkarīgajai” atklāja pašreizējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, uzstājoties Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas sēdē, J. Juriss nav paudis prokuratūras viedokli, bet gan savu personisko. Lai paustu prokuratūras viedokli, amatpersonai, kura dodas, piemēram, uz Saeimu, ir jāsaņem amatā augstāka prokurora akcepts.
Termiņi ‒ acīmredzami nesaprātīgi
Tiesā jau 12. gadu skatītais kriminālprocess tiek izmeklēts kopš 1999. gada 24. maija - tātad pēc dažām dienām šim kriminālprocesam būs jau 21 gada jubileja (kāršu spēlmaņi teiktu ‒ acīte!).
Līdz šim nedz pirmstiesas izmeklēšanā, nedz tiesas procesā, nedz A. Lembergam, nedz viņa aizstāvjiem faktiski netika dota pienācīga iespēja skaidrot savu pozīciju. Pienācīgas iespējas skaidrot savu pozīciju apsūdzētajam likums pagaidām vēl paredz aizstāvja debašu runā.
Prokurori savu versiju mēģināja pierādīt savā debašu runā, kura tika lasīta vairāk nekā gadu ‒ 84 tiesas sēdes. Prokuroru debašu laikā tiesas zālē neviens ne reizes neieminējās, ka kriminālprocess tiktu vilcināts, kaut gan prokurori runāja gan par to, kas nemaz nav pierādīšanas priekšmets, gan citēja liecinieku liecības, kas neko nepierāda u.tml.
Kolīdz debašu runu sāka A. Lemberga aizstāvji, no prokuroru puses nāca regulāras norādes tiesai, ka advokāti mēģinot vilcināt procesu.
Cita starpā, kriminālprocesa saprātīga termiņa ievērošana pēc būtības ir cietušo un apsūdzēto tiesības. Zīmīgi, ka neviens no cietušajiem vai apsūdzētajiem kopš 1999. gada par termiņiem nav sūdzējies. Ja nav cietušo vai apsūdzēto sūdzību par saprātīgo termiņu neievērošanu, arī prokuroram par to satraukties it kā nebūtu pamata. Galu galā valsts prokuroram algu maksā gan pie saprātīga, gan nesaprātīga termiņa. Savukārt apsūdzētajiem un cietušajiem ir pamats sūdzēties, jo viņiem no savas kabatas jāapmaksā advokātu pakalpojumi un tiesu varas iestādēs “jādedzina” savs neatgriezeniskais dzīves laiks.
Netīkami fakti
Aizstāvības debašu runās saklausāms, ka prokuroru bažām par termiņu saprātīgumu ir pavisam cits pamats. Advokāti debatēs runā to, ko prokurori nevēlas dzirdēt, un nevēlas, lai to dzirdētu arī tiesa. Tā, piemēram, prokurori apsūdz A. Lembergu, ka viņš no miljonāra Ainara Gulbja esot 1992. - 1994. gadā izspiedis kukuļus. Aizstāvībai nākas pierādīt to, ko A. Lembergs jau 1999. gadā bija skaidrojis ģenerālprokuroram -
A. Gulbja kontrolētās firmas bija parādā Ventspils domei 6 miljonus ASV dolāru. A. Gulbja firmas parādu neatdeva. To atdeva citas firmas, pretim saņemot A. Gulbja uzņēmumu akcijas.
Šāds stāsts 12 tiesvedības gadu garumā prokurorus ik reizes ir tracinājis. Jau liecinieku pratināšanas laikā prokurori lēca kājās un apgalvoja, ka šis stāsts vispār neattiecas uz lietu. Tas gan netraucēja savā debašu runā pašiem prokuroriem vairākkārt atsaukties uz šo A. Gulbja firmu parādu Ventspils domei, traktējot to jau pilnīgi pretēji - kā A. Lemberga vainas pierādījumu, kaut gan nekas tāds Ventspils mēram nemaz nav inkriminēts (respektīvi - nav pierādīšanas priekšmetā, un runāšana par to faktiski ir kriminālprocesa novilcināšana no prokuroru puses)!
Vēl vairāk ‒ prokurorus īpaši tracina aizstāvības galdā celtie fakti par mantas arestu krimināllietā. Aizstāvji tiesai norāda - tas, kas rakstīts lēmumā par aresta uzlikšanu mantai, un tas, kas ir teikts apsūdzībā, tai skaitā arī vairākkārt grozītajā apsūdzībā, un tas, ko saka prokurori debašu runā, nesakrīt. Respektīvi - daudzi pierādījumi dažādās kriminālprocesa stadijās tiek traktēti pilnīgi atšķirīgi.
Piemēram, iepriekš minētās no A. Gulbja it kā izspiestās dažādu ārvalstu firmu akcijas un kapitāla daļas tiek traktētas gan kā “izspiests kukulis”, gan kā no A. Gulbja puses dots kukulis (respektīvi - A. Gulbis ir kukuļdevējs, nevis cietušais), gan kā civiltiesiska darījuma priekšmets, par kuru “ventspilnieki” (tātad - ne tikai A. Lembergs, bet arī citi Ventspils ietekmīgi biznesmeņi) A. Gulbim nav samaksājuši, gan kā civiltiesiska darījuma priekšmets, par kuru “ventspilnieki” ar A. Gulbi tomēr ir norēķinājušies.
Vēl kāds piemērs ‒ apsūdzībā teikts, ka ārvalstu kompānijas “Kaywood” vai “Barns” pieder Aivaram Lembergam un ka viņam tās esot bijis jādeklarē. Savukārt lēmumā par mantas arestu kā šo ārvalstu firmu patiesie labuma guvēji norādīta “Lembergu ģimene”. Turklāt šai firmai esot uzrādītāja akcijas, kuras atrodas pie Rudolfa Meroni kontrolētas firmas “Eurocom” - tātad pieder šai “Eurocom”, nevis A. Lembergam.
Piemēram, A. Lembergam izvirzītajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 219. panta teikts, ka kompānija “Kaywood” pieder A. Lembergam, bet apsūdzībā pēc 325. panta teikts, ka “Kaywood” pieder kompānijai “Barns”. Prokurori par šīm pretrunām savā debašu runā neko neminēja. Aizstāvībai par to jārunā. Tas prasa laiku. Prokuroriem tas nav tīkami. Prokurori dod norādes tiesai, ka advokāti vilcinot procesu.
Cita starpā, pieminams ‒ ja A. Lembergs vai viņa aizstāvis vēlējās pievienot kādu pierādījumu, prokurori parasti iebilda, un tiesa pierādījumus lietai nepievienoja.
Ko negrib dzirdēt?
Prokurori jau savā debašu runā nerunāja arī par nepieļaujamajiem pierādījumiem, piemēram, kā pierādījumus krimināllietā prokurors iesniedzis neapliecinātas dokumentu kopijas.
Loģiski, ka prokurors taču nesāks tiesai stāstīt, ka viņš tiesai iesniedzis pierādījumus, kuri nemaz neder kā pierādījumi, jo tie nemaz neatbilst dokumenta un pierādījuma kritērijiem.
Aizstāvjiem par to ir jārunā. Tas prasa laiku. Prokurori sauc ‒ aizstāvji novilcina procesu.
Prokurors debašu runā neko neminēja arī par procesa virzītāja pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pirmstiesas izmeklēšanā un tiesas zālē. Aizstāvībai arī par to ir jārunā, bet prokurori tūlīt sauc ‒ process tiek vilcināts.
Prokurori debašu runā nepieskārās attiecībām starp cietušajiem un apsūdzētajiem. Aizstāvībai par to jārunā un jāskaidro, ka visiem galvenajiem lieciniekiem un cietušajiem ir naidīga attieksme pret A. Lembergu. Ja prokurori šo tēmu būtu skāruši, viņiem būtu jāatzīst, ka par lieciniekiem viņi aicinājuši interešu konfliktā esošus cilvēkus, kuriem ir vēlme atriebties.
Prokurori savā debašu runā pilnībā noklusēja par krimināllietā iekļautajiem materiāliem, kuri apsūdzības pierādīšanā tā arī netika izmantoti. Piemēram, krimināllietā atrodas divi sējumi ar Līgas Lembergas kontu izdrukām. Jautājums - kādēļ tie tika iekļauti krimināllietā? Par to tiesā nākas runāt aizstāvjiem.
Kliedzoša nevienlīdzība
Pušu nevienlīdzība tiesībās pratināt lieciniekus šajā kriminālprocesā bija kliedzoša. Kopš 1999. gada prokurori drīkstēja pratināt jebkuru viņus interesējošo personu. Arī tiesas izmeklēšanas laikā prokurori varēja pieteikt pratināšanai jebkuru liecinieku. Tiesa ne reizi necentās ierobežot kopā ar apsūdzību tiesā iesniegto liecinieku skaitu un neiebilda pret papildu liecinieku aicināšanu. Tiesā tika nopratināti apmēram 100 prokuroru pieteiktie liecinieki.
Diametrāli pretēja tiesas attieksme izpaudās, kolīdz apsūdzības lieciniekus vēlējās pratināt A. Lembergs vai viņa aizstāvis. Pēc prokuroru lēcieniem kājās un norādēm tiesai tika noņemti neskaitāmi aizstāvja vai apsūdzētā jautājumi. Advokāti vai apsūdzētie jautājumu uzdošanas laikā tika pārtraukti ar norādēm, ka viņu uzdotie jautājumi neattiecoties uz lietu vai ka notiekot procesa novilcināšana. Tika izmantotas arī citas metodes, lai apsūdzētie netiktu pie apsūdzības liecinieku nopratināšanas. Piemēram, A. Gulbis un miljonārs Jūlijs Krūmiņš, kad prokurori beidza viņus pratināt, paziņoja, ka viņiem beigta veselība. J. Krūmiņam bija steidzīgi jālido uz Austrāliju, bet A. Gulbim ‒ uz tenisa turnīriem. Aizstāvībai tā arī nebija iespējas viņus nopratināt. Tā kā abi miljonāri tiesas zālē vairāk nerādījās, prokurors varēja nolasīt viņu sniegtās rakstveida liecības un liecības pirmstiesas izmeklēšanā. Tādējādi kā pierādījumi tika ieskaitīti tieši prokuroriem vajadzīgie abu miljonāru izteikumi.
Kad apsūdzības lieciniekus beidza pratināt, apsūdzētie mēģināja pieteikt savus lieciniekus. No aptuveni simt pieteiktajiem lieciniekiem tiesa ļāva nopratināt tikai divus!
Pēc apsūdzības un aizstāvības liecinieku pratināšanas arī apsūdzētie drīkstēja sniegt savas liecības. Šajā procesā tas izrādījās vien formāls akts, jo tiesa ierobežoja liecību sniegšanas laiku un pēc tam A. Lembergam pilnībā liedza sniegt liecības.
7667 citāti
Šobrīd tiesa, prokuroru kūdīta, pārtrauc advokātu debašu runu, liedzot viņiem citēt kādas procesā iesaistītās personas teikto. Kas tiek liegts advokātiem, pilnībā tika ļauts prokuroriem. Tā, piemēram, prokurori 84 dienu garajā apsūdzības runā procesā iesaistītās personas citējuši 7667 reizes - saskaitījuši advokāti. Zīmīgi, ka bieži vien no citētā prokurori izdarīja pavisam citus secinājumus, nekā bija dzirdams citāta saturā.
Šajā sakarībā vēl kāds piemērs. Tiesnesis Boriss Geimans apsūdzības uzturētājiem tiesvedības gaitā trīs reizes norādīja, ka ir nepieciešamas pilnīgas atsauces uz citēto vietu tiesas sēdes protokolā - audioieraksta dienu, stundu, minūti, sekundi. Prokurori to izvairījās darīt speciāli, lai aizstāvjiem apgrūtinātu citēto atrast un pārbaudīt.
