Pirmās instances spriedumu t.s. Lemberga krimināllietā pārsūdzējuši visu apsūdzēto advokāti, divi cietušie, aizskartās mantas īpašniece; protestu iesnieguši arī valsts apsūdzības uzturētāji – liecina no Rīgas apgabaltiesas saņemtā informācija.
12. jūlijā beidzās termiņš, līdz kuram varēja pārsūdzēt 1920 lappušu garo spriedumu t.s. Lemberga krimināllietā. Šīs tiesības izmantojuši lielāka daļa no šā kriminālprocesa dalībniekiem.
Kā atbildē Neatkarīgajai uzsvērusi Rīgas apgabaltiesa, apelācijas sūdzības un protesti ir tikai saņemti, taču tie vēl nav pieņemti izskatīšanai. Tas nozīmē, ka līdz apelācijas procesa uzsākšanai vēl paies droši vien pietiekami ilgs laiks.
Neatkarīgā Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas palīgam sabiedrisko attiecību jautājumos Raimondam Ločmelim vaicāja, vai prokurori par spriedumu t.s. Lemberga krimināllietā ir iesnieguši protestu pilnā apjomā vai tikai daļā no sprieduma; vai visi apsūdzētie ir iesnieguši apelācijas sūdzību; vai apelācijas sūdzību ir iesnieguši atsevišķi arī apsūdzēto advokāti; kuri no cietušajiem iesnieguši sūdzību - tikai Ainars Gulbis vai vēl kāds; kuri vēl no kriminālprocesā iesaistītajiem ir iesnieguši sūdzību; vai likums nosaka, cik ilgā laikā tiesai jāpieņem lēmums par sūdzību un protesta pieņemšanu; kad varētu tiesa izlemt, kurai apelācijas tiesai lietu nosūtīt, ja sūdzības un protesti tiks pieņemti izskatīšanai?
Uz minētajiem jautājumiem no Rīgas apgabaltiesas tika saņemta šāda atbilde: “Par pirmās instances tiesas spriedumu krimināllietā Nr. 12812001408 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā no prokuratūras ir saņemts apelācijas protests, kā arī apelācijas sūdzības no šādiem procesa dalībniekiem: apsūdzētā Aivara Lemberga, viņa aizstāvjiem Māra Gruduļa, Olgas Hincenbergas un Irinas Kaukes; no apsūdzētā Anša Sormuļa aizstāvja Jāņa Rozenberga, no apsūdzētā Anrija Lemberga aizstāvja Oskara Rodes, no kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieces Līgas Lembergas, no cietušā Aināra Gulbja un no SIA “Pars termināls”, kas krimināllietā atzīta par cietušo. Tiesa uzsver, ka neviena sūdzība pašlaik vēl nav pieņemta izskatīšanai. Atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem ir tāda, ka par apelācijas protesta saturu, kas ir krimināllietas materiāli, informācija no tiesas puses pašlaik nav sniedzama. Atbilde uz trešo jautājumu ir noraidoša - no visiem apsūdzētajiem apelācijas sūdzības vēl nav saņemtas, taču tam vēl ir laiks līdz nākamajai nedēļai.”
Tā kā apelāciju saturs nav zināms, pagaidām var izdarīt tikai uz lietas būtību balstītus, tātad ticamus pieņēmumus par to, kas tiek pārsūdzēts.
Nav šaubu, ka visi apsūdzētie pirmās instances spriedumu uzskata par netaisnīgu un līdz ar to pārsūdz to visās epizodēs, kurās viņi tikuši notiesāti.
Ņemot vērā, ka notiesājošās epizodes spriedumā ir vienkārši pārrakstītas vai pat nokopētas no prokuroru sarakstītajām apsūdzībām, būtu dīvaini, ja prokurori par šo būtu iesnieguši apelācijas protestu. Tātad, visticamāk, apelācijas protests ir iesniegts par epizodēm, kurās Aivars Lembergs tika attaisnots par Ventspils domē un Ventspils brīvostas valdē pieņemtajiem lēmumiem.
Tātad A. Lembergs tika attaisnots par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā (KL 318. panta 2. daļa) 4 epizodēs un par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu (KL 325. panta 2. daļa) 38 epizodēs - t.i., lielākajā daļā no apsūdzībām.
Aizskartās mantas īpašniece Līga Lemberga, visticamāk, spriedumu pārsūdz tāpēc, ka ir ignorētas viņas liecības, viņas iesniegumi un viņas pārstāvja debatēs teiktais, ka slavenā “arestētā manta”, kas nodota glabāšanā Rudolfam Meroni, pieder nevis juridiski nesaprotamai “Lembergu ģimenei”, bet gan konkrētām personām - Līgai Lembergai un Anrijam Lembergam uz pusēm.
Cita starpā, pieredzējušāki politikas vērotāji droši vien atcerēsies, ka 20. gs. 90. gadu beigās medijos bija liela ņemšanās par to, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs ir savus īpašumus atdāvinājis saviem bērniem.
Var izteikt ticamu pieņēmumu, ka cietušā SIA “Pars termināls” (agrākais nosaukums SIA “Man-Tess”) spriedumu pārsūdzējusi, jo pirmās instances tiesa pilnībā ignorējusi šīs uzņēmējsabiedrības pārstāvja vairākkārt pārliecinoši paustos argumentus un lūgumus par to, ka nekādu ciešanu nav bijis un SIA “Man-Tess” šajā kriminālprocesā ir bijis fiktīvs cietušais. Līdz ar to vismaz sadaļā par kapitāla daļu izspiešanu no SIA “Man-Tess” tiesai būtu jātaisa attaisnojošs spriedums.
Lai būtu precīzi, citēsim cietušā pārstāvja pēdējo teikumu debašu runā:
„Ņemot vērā minēto, daļā par SIA “Man-Tess” (vēlāk - SIA „T2 Terminal” un šobrīd - SIA “Pars Termināls”), lūdzu tiesu taisīt attaisnojošu nolēmumu.”
Turpretī par cietušo atzītajam miljonāram Aināram Gulbim sprieduma pārsūdzēšanai, visticamāk, ir pilnīgi pretēja argumentācija.
Proti, A. Gulbis par 1993. - 1995. gadā no A. Lemberga puses viņam nodarītajām ciešanām, par kurām viņš tā īsti atcerējās tikai 2008. gada sākumā, prasīja materiālo kompensāciju vairāk nekā 10 miljonu eiro apmērā un morālo kompensāciju 7 500 000 000 eiro apmērā.
Tiesa viņa prasīto materiālās kompensācijas pieteikumu apmierināja daļēji, nosakot kompensāciju 22 156 eiro un 96 centu apmērā. Savukārt pieteiktā 7,5 miljardu morālā kompensācija tika noraidīta pilnībā.
Līdz ar to A. Gulbis var pretendēt uz 340 000 reižu (!) mazāku naudiņu, nekā viņam gribējās, un tas ir pārliecinoši saprotams iemesls šāda sprieduma pārsūdzēšanai.
Šeit fragments no Rīgas apgabaltiesas sprieduma, kāpēc tomēr noraidīts A. Gulbja pieteikums par to, ka viņa morālās ciešanas būtu jākompensē ar adekvātu naudas summu.
Cietušā Aināra Gulbja kompensācijas pieteikums par morālā kaitējuma piedziņu LVL 5 271 000 000 jeb EUR 7 499 957 313,85 apmērā (kompensācijas pieteikumā norādīts EUR 7 500 000 000) noraidāms šādu iemeslu dēļ.
Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu praksi par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā 2010/2011, tiesas kolēģija norāda, ka morālais kaitējums nav kompensējams, ja uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi nebija spēkā Civillikuma 1635.pants likuma redakcijā no 2006.gada 26.janvāra, kur noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Arī Kriminālprocesa likuma 26.nodaļas normas, kur noteikta kompensācijas atlīdzināšana cietušajam par morālo aizskārumu, nav piemērojamas, jo šīm normām ir materiālo tiesību raksturs un tās nebija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Saskaņā ar Civillikuma 3.pantu katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies.
Tā kā Aivara Lemberga noziedzīgais nodarījums attiecībā pret Aināru Gulbi izdarīts laika posmā no 1994.gada sākuma līdz 1995.gada 11.maijam, kad Kriminālprocesa likuma 26.nodaļas normas un Civillikuma 1635.pants likuma redakcijā no 2006.gada 26.janvāra vēl nebija spēkā, minētās likuma normas nav piemērojamas.
Ņemot vērā minēto, tiesas kolēģija uzskata, ka nav likumīga pamata atlīdzināt cietušajam Aināram Gulbim morālo kaitējumu.
[2694] Lai gan tiesas sēdē cietušais Ainārs Gulbis un viņa pārstāve uzturēja pirmstiesas izmeklēšanas laikā cietušā Aināra Gulbja pieteikto kaitējuma kompensāciju par to, ka Aivars Lembergs kā kukuli izspieda no Aināra Gulbja AS „SWH Riga Zürich AG” piederošās SIA „Lat Transnafta” 185 daļas (2,2% no daļu kopskaita) LVL 18 500 jeb EUR 26 323,13 apmērā (42.sējums, 75.lpp.), tiesa uzskata, ka šis kaitējuma kompensācijas pieteikums noraidāms, jo apsūdzētajam Aivaram Lembergam nav celta apsūdzība par SIA „Lat Transnafta” 185 daļu kā kukuļa izspiešanu no Aināra Gulbja.
