Spriedumā vārds vārdā pārrakstot apsūdzību, pirmās instances tiesa t.s. Lemberga lietā ir nonākusi pat līdz tādam absurdam, ka 1993. gada rudenī Ventspils eksprokurors Valentīns Kokalis esot nobijies no tādiem Aivara Lemberga amatiem, kādos toreizējais Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs A. Lembergs tika ievēlēts tikai kādu gadu vēlāk.
Pirmās instances sprieduma notiesājošajā daļā norādīts, ka Aivars Lembergs esot atzīstams par vainīgu kukuļa - SIA “Puses” kapitāla daļu - izspiešanā no Valentīna Kokaļa, jo esot kapitāla daļu izspiešanas brīdī ieņēmis 11 amatus. Pirmās instances spriedumā no apsūdzības arī pārrakstītas pilnvaras, kādas šiem amatiem piešķir attiecīgi normatīvie akti, jo šīs pilnvaras esot bijušas tās, kas spiedušas V. Kokali dot to kukuli.
Tātad, atbilstīgi apsūdzībai un pirmās instances spriedumam, A. Lembergs SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanas brīdī esot bijis:
Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs;
Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs;
Ventspils pilsētas pašvaldības vadītājs;
Ventspils pilsētas domes Vides un infrastruktūras attīstības komitejas loceklis;
Ventspils pilsētas domes Ekonomikas un budžeta komisijas priekšsēdētājs;
Ventspils pilsētas domes Pilsētas attīstības komisijas priekšsēdētājs
Ventspils pilsētas domes Zemes komisijas priekšsēdētājs;
Ventspils pilsētas domes Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs;
Ventspils pilsētas domes izpilddirektors;
Ventspils ostas valdes priekšsēdētājs;
valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” valsts pilnvarnieks.
Respektīvi, no apsūdzības loģikas izriet, ka A. Lembergs kapitāla daļu izspiešanas brīdī ir bijis varens vīrs Ventspilī, apveltīts ar plašām pilnvarām. Izmantojot minēto amatu pilnvaras, A. Lembergs, pēc apsūdzības un pirmās instances tiesas domām, varējis vai nu piespiest V. Kokali, lai viņš likvidē pašam daļēji piederošo naftas pārkraušanas starpniekfirmu SIA “Puses”, vai arī atlaist no darba valsts uzņēmumā (v/u) “Ventspils nafta” SIA “Puses” “patiesos dalībniekus” - šā uzņēmuma galveno juristu V. Kokali un viņa pušelnieku, v/u “Ventspils nafta” direktoru Jāni Blažēviču, kuri abi SIA “Puses” dalībnieku vidū esot bijuši paslēpušies attiecīgi aiz savas sievas un sava brāļa - acīmredzot kliedzošā interešu konflikta dēļ.
Kā aizstāvība norādījusi apelācijas sūdzībā,
šāds tiesas secinājums ir aplams un absurds vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tāpēc, ka laikā, kad, pēc apsūdzības un pirmās instances sprieduma autoru domām, no V. Kokaļa tika izspiestas SIA “Puses” kapitāla daļas, deviņi no vienpadsmit minētajiem amatiem vispār nemaz neeksistēja. Attiecīgi A. Lembergs tolaik ieņēma nevis 11, bet tikai divus amatus, turklāt vienu no tiem - bez konkrētām pilnvarām.
Proti, spriedumā teikts - “tiesas izmeklēšanas gaitā noskaidrots”, ka Aivars Lembergs no V. Kokaļa esot izspiedis SIA “Puses” kapitāla daļas kā kukuli “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne ātrāk kā 1993. gada rudenī”.
Vienlaicīgi spriedumā norādīts - “tiesas izmeklēšanas gaitā noskaidrots”, ka “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, vietā un apstākļos, bet līdz 1993. gada 28. oktobrim, kādā no savstarpējām apspriedēm Valentīns Kokalis, Jānis Blaževičs, Uldis Pumpurs un Mamerts Vaivads savstarpēji vienojās”, ka piešķirs A. Lembergam 1/5 (t.i., 20%) dalību SIA “Puses”.
Respektīvi - lai cik arī nekonkrēti apsūdzībā ir norādīts SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanas laiks, tas tomēr ir determinēts ar “ne ātrāk kā 1993. gada rudenī”, bet “līdz 1993. gada 28. oktobrim”.
Nu, šķiet, atliek vien noskaidrot, kādus amatus A. Lembergs patiešām ieņēma tos dažus mēnešus 1993. gada rudenī līdz 28. oktobrim, kas lika V. Kokalim nobīties, ka A. Lembergs var vai nu likt likvidēt SIA “Puses”, vai arī atlaist V. Kokali no ietekmīgā amata v/u “Ventspils nafta”, kas tad arī būtu galvu reibinoši ienesīgā SIA “Puses” biznesa gals.
Patiesībā līdz 1993. gada 28. oktobrim A. Lembergs ieņēma tikai Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja amatu, kā arī ar valdības lēmumu bija iecelts par vienu no valsts pilnvarniekiem tikko par valsts akciju sabiedrību reorganizētajā “Ventspils naftā”. Tomēr konkrētas pilnvaras valsts pilnvarnieki VAS “Ventspils nafta” ieguva tikai tad, kad tālaika valdība apstiprināja VAS “Ventspils nafta” statūtus, un tas notika 1993. gada novembrī - tātad jau pēc 28. oktobra. Līdz statūtu oficiālai reģistrēšanai ieceltie pilnvarnieki bija bez pilnvarām.
Pārējos astoņos spriedumā minētajos amatos, no kuru pilnvarām esot nobijies V. Kokalis, A. Lembergs tika ievēlēts gandrīz gadu vēlāk. Savukārt “Ventspils pilsētas pašvaldības vadītāja” amats vispār neeksistēja nekad - šādu terminu var lietot, runājot tautas valodā, nevis tiesas spriedumā, kur tiek uzskaitītas konkrētas ar normatīviem aktiem noteiktas amata pilnvaras.
1993. gada rudenī Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja, izpilddirektora, domes komisiju priekšsēdētaja un Ventspils ostas valdes priekšsēdētāja amati nemaz neeksistēja, līdz ar to nedz A. Lembergs, nedz kāds cits tos ieņemt nemaz nevarēja.
Attiecīgi šādu amatu eksistence netika “noskaidrota tiesas procesa laikā”, kā apgalvots spriedumā, jo tas nemaz nebija iespējams.
Smieklīgi vai tomēr skumji, bet pat pašā spriedumā minēti visi datumi, kad A. Lembergs tiešām 1994. gada otrajā pusē tika ievēlēts amatos, no kuriem, pēc apsūdzētāju domām, V. Kokalis esot nobijies jau 1993. gada rudenī.
Piemēram, spriedumā pareizi norādīts, ka par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju A. Lembergs pirmoreiz tika ievēlēts 1994. gada 10. jūnijā.
Lūk, fragments no sprieduma:
A. Lemberga ievēlēšana Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amatā bija loģisks rezultāts viņa vadītās politiskās organizācijas “Latvijai un Ventspilij” spīdošajai uzvarai 1994. gada 29. maija pašvaldību vēlēšanās. Šajās (tāpat kā nākamajās pašvaldību vēlēšanās 1997. gadā) A. Lemberga vadītā “Latvijai un Ventspilij” ieguva visas deputātu vietas Ventspils domē.
Kā vēlētas vietējās pārvaldes institūcijas pašvaldību “domes” radās tikai minētajās pašvaldību vēlēšanās 1994. gada 29. maijā, bet pirms tam pašvaldību pārvaldes augstākās institūcijas bija pilsētu un rajonu Tautas deputātu padomes. Likumu “Par pašvaldībām”, ar kuru pašvaldību pārvaldes augstākajām institūcijām tika dots “domes” nosaukums, Saeima pieņēma 1994. gada 19. maijā, un šā likuma pieņemšana faktiski bija pirmā pašvaldību reforma atjaunotās Latvijas Republikas laikā.
Bet no tiesas sprieduma t.s. Lemberga lietā izriet, ka V. Kokalis un viņa domubiedrs jau 1993. rudenī bija nobijušies no tā, ka A. Lembergs izveidos savu partiju (“Latvijai un Ventspilij” tika izveidota 1994. gada martā), šī partija uzvarēs pašvaldību vēlēšanās, pašvaldības pārsauks par domēm, tādējādi A. Lembergs iegūs pilnvaras, kas apdraudēs V. Kokaļa amatu “Ventspils naftā” un viņa slēpto dalību SIA “Puses”.
Pēc domes priekšsēdētāja un viņa vietnieka ievēlēšanas 1994. gada jūlijā Ventspils pašvaldības dome turpināja organizēt savu darbu, ievēlot deputātus komitejās un komisijās - atbilstīgi attiecīgo deputātu kompetencei, prasmēm un vēlmēm. Attiecīgi A. Lembergs tika ievēlēts par vienas Ventspils domes komitejas locekli un četru minēto komisiju priekšsēdētāju.
Kā gan no šā demokrātiskā procesa, kas notika 1994. gada jūlijā, varēja nobīties V. Kokalis jau 1993. gada rudenī? Apsūdzība un pirmās instances tiesa uzskata, ka varēja.
1994. gada augustā A. Lembergu dome iecēla Ventspils ostas valdē (ar likumu “Par ostām” ostas valdes ieviesa tikai 1994. gada 12. jūlijā).
Septembrī ostas valde, kurā bija divi Ventspils pašvaldības pārstāvji, trīs valstij piederošo Ventspils ostas uzņēmumu amatpersonas un pieci valsts pārstāvji (tolaik četru ministriju un Latvijas Attīstības aģentūras pārstāvji), A. Lembergu ievēlēja par Ventspils ostas valdes priekšsēdētāju.
Tāpat 1994. gada septembrī dome A. Lembergu iecēla par Ventspils domes izpilddirektoru.
Pirms tam Ventspils ostai nebija valdes, bet Ventspils pašvaldībai nebija izpilddirektora
- šie amati tika izveidoti neatkarību atguvušās Latvijas valsts pārvaldes pakāpenisko reformu rezultātā. Kā V. Kokalis no šo amata pilnvarām, lai kādas tās arī nebūtu, varēja nobīties jau gadu iepriekš?
Tiešām, 1993. gada 21. septembrī Latvijas valdība v/u “Ventspils nafta” pārveidoja par valsts akciju sabiedrību un iecēla tai četrus valsts pilnvarniekus - finanšu ministru Uldi Osi, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāri Ainu Bataragu, Satiksmes ministrijas valsts sekretāru Uldi Pētersonu un Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju A. Lembergu.
Līdz ar to akcionāru pilnsapulces pilnvaras (tādas minētas šeit aprakstītajā spriedumā kā V. Kokaļa intereses apdraudošas) A. Lembergam vienpersoniski nekad nav bijušas piešķirtas - VAS “Ventspils nafta” akcionāru pilnsapulce lemttiesīga bija tikai tad, ja lemšanā piedalījās vismaz trīs no četriem valsts pilnvarniekiem. Turklāt valsts pilnvarniekiem obligāti bija pilnvarojuma nosacījumi, ko deva Finanšu ministrija tolaik Ulda Oša vadībā.
Respektīvi - ja tiešām V. Kokalis 1993. gada rudenī baidījās no VAS “Ventspils nafta” valsts pilnvarnieku pilnvarām, tad viņam kukulis bija jādod nevis A. Lembergam, bet gan U. Osim. Bet, lai būtu drošāk - abiem diviem, pieķerot klāt vēl arī kādu no valsts sekretāriem.
