Baiļu atmosfēra sekmē Erdogana partijas uzvaru Turcijā
Tikai nepilni pieci mēneši bija nepieciešami Turcijas valdošajai mēreno islāmistu Taisnīguma un attīstības partijai (AKP), lai atgūtos no sāpīgās neveiksmes 7. jūnija parlamenta vēlēšanās un izcīnītu pārliecinošu uzvaru svētdien notikušajās ārkārtas vēlēšanās. AKP dibinātājs, autoritārais prezidents Redžeps Tajips Erdogans paziņojis, ka Turcijas pilsoņi nobalsojuši par stabilitāti, bet kritiķi pārmet vadošajai partijai, ka tieši tās rīcība novedusi pie tā, ka atsākušās sadursmes ar Kurdistānas strādnieku partijas (PKK) kaujiniekiem un valstī aizvien lielāku ietekmi gūst islāmistu radikāļi.
Tagad AKP, kas saskaņā ar provizoriskiem rezultātiem ieguvusi 316 no 550 deputātu mandātiem, atkal varēs veidot vienas partijas valdību, kuru, visticamāk, vadīs līdzšinējais premjers Ahmets Davutoglu. Politologi prognozē, ka beidzamajos mēnešos novērotā Turcijas sabiedrības polarizēšanās, pie kā vainojamas gan etniskas, gan reliģiozas, gan sociālekonomiskas domstarpības, tikai turpināsies, bet R. T. Erdogans centīsies panākt, lai tiek pieņemti grozījumi konstitūcijā, kas prezidentam dotu lielāku varu.
Uzvara riskantā spēlē
Starptautiskās ziņu aģentūras uzsver, ka 49,4% vēlētāju atbalsts AKP ir ļoti negaidīts, jo pirms vēlēšanām veiktās socioloģiskās aptaujas liecināja, ka valdošo partiju, tāpat kā jūnijā, gatavi atbalstīt tikai mazliet vairāk nekā 40% balsotāju. AFP atgādina, ka pēc jūnija vēlēšanām A. Davutoglu tā arī neizdevās vienoties par koalīcijas izveidošanu ne ar vienu no trim citām partijām, kas bija iekļuvušas parlamentā, un R. T. Erdogans izsludināja parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Opozīcijas pārstāvji gan uzsvēruši, ka prezidents (oficiāli viņš no AKP ir izstājies, taču īpaši neslēpj ciešo saikni ar šo partiju) jau vasarā spēlējis pats savu spēli. A. Davutoglu esot bijis dots rīkojums īpaši necensties izveidot valdošo koalīciju, un šī iemesla dēļ potenciālajiem sadarbības partneriem izvirzītas prasības, kuras tie nekādā gadījumā nav varējuši pieņemt. Turklāt uzreiz pēc tam, kad A. Davutoglu oficiāli paziņoja, ka koalīciju izveidot nespēj, R. T. Erdogans izsludināja jaunas vēlēšanas, lai gan varēja uzdot mēģināt izveidot koalīciju otras lielākās parlamentārās partijas līderim.
Šķiet, jau tobrīd R. T. Erdogans bija nolēmis spēlēt uz visu banku, panākot, ka AKP saglabā neierobežotu kontroli pār valdību, un, kā norāda prezidenta kritiķi, viņš pats jau droši vien zinājis ko tādu, par to politiskajiem pretiniekiem un sabiedrībai nav bijis ne jausmas. Proti, ka piecu mēnešu laikā drošības situācija Turcijā būtiski mainīsies, tiks izbeigts divus ar pusi gadus ilgušais pamiers ar PKK, bet Eiropas Savienībai pēkšņi būs akūti nepieciešama Turcijas un personīgi tās prezidenta palīdzība migrantu krīzes risināšanā.
«Pie varas Erdogans atgriezās, pateicoties lielajam vardarbības vilnim,» sarunā ar AFP norādījis Vašingtonas Demokrātiju aizstāvības fonda (FDD) analītiķis, bijušais Turcijas opozīcijas deputāts Aikans Erdemirs. Viņš gan atturējies tieši apsūdzēt Turcijas prezidentu šīs vardarbības veicināšanā, taču daļai sabiedrības šķiet, ka militāro operāciju atsākšana pret PKK un nesenie Islāma valsts kaujinieku sarīkotie terora akti Ankarā, kas prasīja 130 cilvēku dzīvības, ir viena un tā paša plāna sastāvdaļas. «Tagad mēs visi esam skaidri redzējuši Erdogana īsto seju un patiesos nolūkus. Viņš mums ir paziņojis – ja es nebūšu pie varas, tad slepkavības un haoss turpināsies,» Reuters sacījis pārsvarā kurdu apdzīvotās Dijarbakiras pilsētas iedzīvotājs Azads Kojundžu. Svētdien, reaģējot uz vēlēšanu sākotnējo rezultātu pasludināšanu, šajā pilsētā jau notika nemieri, kuru apspiešanai policija lietoja asaru gāzi.
Negodīgas vēlēšanas?
«Es negribu ticēt šiem rezultātiem. Droši vien notikusi krāpšanās ar balsu skaitīšanu, jo ir tik liela atšķirība starp to, ko solīja socioloģiskās aptaujas, un to, ko mēs redzam tagad,» intervijā AFP sacījusi Stambulā dzīvojošā bankas darbiniece Merjema Bahara. Turcijā balsošanas rezultātu viltošana gan nav ierasta, taču uz to, ka vēlēšanas nav bijušas «nedz godīgas, nedz vienlīdzīgas», norādījis arī Tautas demokrātiskās partijas (HDP) līderis Selahatins Demirtass. Deutsche Welle atgādina, ka šī partija, kas tradicionāli tiek uzskatīta par kurdu intereses aizstāvošu, jūnijā pirmo reizi vēsturē pārvarēja 10% slieksni, kas nepieciešams iekļūšanai parlamentā, – tas notika, pateicoties tam, ka partijai izdevās iegūt citu sabiedrības grupu, piemēram, kreisi noskaņotu liberāļu un sieviešu, atbalstu. Arī tagad HDP pārvarējusi vēlēšanu slieksni, taču jaunajā parlamentā būs spiesta samierināties ar 59 deputātu mandātiem – par 21 mazāk, nekā tā ieguva jūnija vēlēšanās. S. Demirtass sūrojies, ka partijai nācies atcelt savas priekšvēlēšanu demonstrācijas un mītiņus, jo varasiestādes brīdinājušas, ka tie var kļūt par potenciāliem teroristu uzbrukumu mērķiem (terora akti Ankarā notika tieši kreiso spēku demonstrāciju laikā) un drošību neesot iespējams garantēt. Taču AKP organizētajiem pasākumiem, kuros nereti piedalījies arī prezidents, pienācīga apsardze tikusi norīkota. HDP kandidātiem neesot dots arī pietiekami daudz iespēju uzstāties televīzijā un atspēkot valdošās partijas apgalvojumus par to, ka HDP pilda PKK (gan Turcijā, gan ES, gan ASV tā atzīta par teroristisku organizāciju) politiskā spārna funkcijas.
PKK un Turcijas valdības spēku konflikts atsākās jūlija otrajā pusē. Pēc Islāma valsts kaujinieku sarīkotā terora akta lielākoties kurdu apdzīvotajā Surudžas pilsētā kurdu kaujinieki apsūdzēja valdību simpātijās pret islāmistu radikāļiem, atgādinot, ka R. T. Erdogans, kurš ir ļoti ieinteresēts Sīrijas prezidenta Bašara Asada gāšanā, sniedzis finansiālu un militāru palīdzību Islāma valstij un valdība nekādi nav reaģējusi uz to, ka džihādistu rekrūši no Eiropas, Ziemeļāfrikas un citiem reģioniem tieši Turciju izmanto par tranzīta valsti, lai nokļūtu Sīrijā un pievienotos Islāma valstij. Pēc tam, kad jūlija nogalē notika vairāki uzbrukumi Turcijas karavīriem un policistiem, prezidents paziņoja par nesaudzīgu cīņu «pret PKK teroristiem», Turcijas aviācija sāka bombardēt šīs organizācijas bāzes Irākas ziemeļos, PKK bija spiesta pasludināt pamiera pārtraukšanu, un no Turcijas dienvidaustrumiem aizvien biežāk sāka pienākt ziņas par asiņainām sadursmēm starp kurdu kaujiniekiem un valsts drošības spēkiem. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka R. T. Erdoganam, veicinot šī iesaldētā konflikta atsākšanos, izdevies gūt uzvaru uzreiz divās frontēs – par AKP nobalsojuši gan daļa nacionālistu, kuri vēlas izlēmīgu vēršanos pret PKK, gan daļa mēreni noskaņoto kurdu, kuri vienkārši baidījušies no tā, ka, AKP negūstot stingrāku atbalstu, kaujinieku aktivitātes un armijas atbildes operācijas var pieņemties spēkā.
Samierniecisks tonis
AFP raksta, ka tagad R. T. Erdogana un AKP valdības rokās ir nepārprotams mandāts, lai turpinātu militāro kampaņu pret kurdu separātistiem – gan Turcijā, gan aiz valsts robežām (Irākā un Sīrijā). Taču tas nebūt nenozīmē, ka šāda kampaņa tiks turpināta. Ja situācijas saasināšanās galvenais mērķis bija panākt, lai mieru un stabilitāti alkstošie Turcijas pilsoņi (vēlēšanās piedalījās 85% balsstiesīgo) nobalso par AKP un aiz tās stāvošo prezidentu, tad tas jau ir sasniegts.
Kā uzsver AP, premjers A. Davutoglu, uzrunājot piekritējus dzimtajā Konjas pilsētā, izvēlējies ļoti samierniecisku toni, uzsverot, ka vēlēšanās nav zaudētāju, bet ir tikai uzvarētāji – visa turku tauta. «Mēs esam gatavi atvērt savas sirdis ikvienam, neraugoties uz to, vai viņš balsoja par mums. Mēs gatavojamies celt jaunu Turciju kopā ar ikvienu pilsoni,» viņa teikto citē Deutsche Welle. Premjerministrs pieminējis arī nepieciešamību veikt labojumus valsts konstitūcijā, lai «padarītu likumus demokrātiskākus», taču nav precizējis, vai runa ir par prezidenta iecerētajiem grozījumiem, kas Turciju var padarīt par ASV vai Francijai līdzīgu prezidentālu republiku. Pašlaik AKP pietrūkst tikai 14 mandātu, lai attiecīgus grozījumus varētu virzīt tautas nobalsošanai, bet līdzšinējā prakse liecina – pēc šīs partijas pārliecinošas uzvaras vēlēšanās allaž ir ne mazums pārbēdzēju no citām frakcijām, kuri vēlas nokļūt valdošās partijas rindās. Taču paplašināt savas rindas par vēl 60 deputātiem, kas ļautu konstitūcijas labojumus apstiprināt parlamentā, AKP, visticamāk, neizdosies.
Vakar R. T. Erdogans bravūrīgi paziņoja, ka pasaulei un tās līderiem esot «jāciena Turcijas vēlētāju izvēle», liekot saprast, ka vairs negrasās uzklausīt publiskus pārmetumus par autoritāru valdības stilu (Turcijas līderis nereti salīdzināts ar Krievijas un Baltkrievijas prezidentiem Vladimiru Putinu un Aleksandru Lukašenko), vēršanos pret preses brīvību (desmitiem opozīcijas laikrakstu žurnālistu atrodas ieslodzījumā par prezidenta, valdības vai valdošās partijas apvainošanu), opozīcijas apkarošanu un aizvien stingrāku islāma morāles un likumu uzspiešanu tautai.
Turcijas prezidentam, kuram pēc vēlēšanām izdevies faktiski pilnīgi koncentrēt varu savās rokās, ir ko apsolīt kritiķiem gan ASV, gan ES. Pirmajā gadījumā viņš var izrādīt lielāku iecietību pret Irākas un Sīrijas kurdiem, kuri ir Vašingtonas sabiedrotie cīņā pret Islāma valsti un B. Asadu, savukārt otrajā – piebremzēt no Sīrijas un Irākas ieradušos bēgļu nelegālo izceļošanu uz Eiropas Savienību. Apmaiņā ES (precīzāk – Vācijas kanclere Angela Merkele un Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers) jau gatava sniegt ne tikai 3 miljardu eiro lielu finansiālo palīdzību Turcijai, kurai ekonomiskās attīstības temps pēdējo gadu laikā mazinājies līdz nepilniem 3% gadā, bet arī piedāvājusi mazāk stingru vīzu režīmu un Turcijas iestāšanās ES sarunu paātrināšanu, kam gan nepiekrīt visas ES dalībvalstis.