Grenlandes ledāja cepure ir viena no biezākajām pasaulē – un tā klimata sasilšanas dēļ arvien vairāk sarūk, liekot kāpt okeānu un jūru ūdeņiem. Lai vērotu izmaiņas, kas ietekmē arī mūsu valsti, turp devās Latvijas pētnieku grupa. Divas nedēļas intensīvi strādājot, paņemts ap 200 analīžu, kuru rezultāti gan vēl tiek apkopoti, un pirmā informācija būs zināma pēc pāris mēnešiem.
Jaunie zinātnieki Jānis Karušs un Kristaps Lamsters ir pārliecināti, ka Latvijā ir nepieciešama sava arktisko pētījumu programma, piesaistot dažādu jomu ekspertus. Valsts atbalsta trūkums viņus nav atturējis no šīs apņemšanās, un ar privāto sponsoru finansējumu sarīkota jau trešā ekspedīcija, kas pēta klimatisko pārmaiņu sekas.
Latvijas zinātnei uzticīgi
«Latvijā ir ļoti labi zinātnieki. Tiesa, daļa no viņiem ir aizbraukuši uz ārzemēm. Arī mēs to pēc doktorantūras varējām izdarīt, un tad, esot, piemēram, Francijas komandā, nokļūt uz ledājiem būtu daudz vieglāk, taču mēs gribējām darboties šeit un to arī ar labu gribu un neatlaidību esam panākuši,» ne bez lepnuma teic J. Karušs. Pirmās divas ekspedīcijas vedušas uz Islandi, taču, kā abi pētnieki atzīst, Grenlande bijis krietni cietāks rieksts, arī darbošanās uz ledāja prasījusi daudz lielākus fiziskos un emocionālos spēkus, jo tā virsma ir ļoti komplicēta un arī nedroša - tajā ir gan plaisas, kas ietiecas dziļi ledājā, un, kur iekrītot, no tās var arī neizkļūt. Lai maksimāli izmantotu laiku, komanda strādājusi pa 16 stundām dienā, reiz pat 26 stundas pēc kārtas. Jāņem vērā arī tas, ka dienā ir gana silts (ap plus 20 grādu), bet naktī temperatūras stabiņš strauji nokrīt, un pēdējās divas naktis bijušas pat ļoti aukstas - ar visu silto apģērbu mugurā pētniekiem nācies krietni pasalt. Tas licis izdarīt secinājumus par ekipējuma piemērotību un izmaiņām tajā, gatavojot nākamās ekspedīcijas.
Lai dotos šādās ekspedīcijās, nepietiek tikai ar labu fizisko sagatavotību, vajadzīga arī emocionālā noturība, tāpēc, veidojot komandu, ļoti liela uzmanība pievērsta tās dalībnieku saderībai. Komanda, kurā bijuši pieci cilvēki, apvienojusi dažādus speciālistus. Līdzi braucis arī viens Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes students, un arī turpmāk plānots tā darīt. «Tādā veidā nodrošinām arī paaudžu pēctecību. Tas ir arī kā labs piemērs tam, ka nav jāstudē aiz Latvijas robežām, lai pavērtos iespējas doties ekspedīcijās,» teic J. Karušs.
Kūst intensīvi
Runājot par klimata pārmaiņām, K. Lamsters uzsver, ka, jau lidojot virs ledāja, redzamas upes, kas izvago tā virsmu, novadot ūdeņus okeānā, kura līmenis neizbēgami arvien kāpj. Kušana notiek intensīvi - ledus kārtai sarūkot aptuveni desmit centimetru dienā. It kā jau tas vasaras periodā ir normāli, taču šie periodi top garāki un garāki. «It kā jau šādas pārmaiņas nav nekas ārkārtējs, jo Zemes vēsture rāda, ka viss tajā notiek cikliski - ir siltāki un aukstāki periodi. Tikai ir jautājums: cik mēs ar savu darbību esam to paātrinājuši vai ietekmējuši, proti, dedzinot naftas produktus. Tas gan zinātnieku vidū vienmēr raisījis strīdus: vieni saka - jā, cilvēki ir vainīgi pie klimata pārmaiņām, citi to noliedz. Viens no šādu atšķirīgu viedokļu iemesliem: šo procesu izvērtēšanā tiek izmantoti dažādi modelēšanas veidi un algoritmi.» K. Lamsters gan ir to pulkā, kas uzskata, ka cilvēki ir pielikuši roku šo procesu paātrināšanā. Viņš norāda: lai izmantotu modelēšanu, vajadzīgi izejas dati, ko iegūst no «lauka mērījumiem» dabā. Šādu pētījumu nav nemaz tik daudz, jo tas ir gan finansiāli dārgs, gan tīri fiziski grūts pasākums. Te tad ir arī Latvijas zinātnieku pienesums - šādu datu piegādē.
Ietekmē visu pasauli
«Grenlande, tāpat kā Antarktīda, ar tur notiekošo ļoti ietekmē visu pasauli. Nevajag iedomāties - sak, tas ir tālu un mūs tas neskar. Un kā vēl skar! Lai zinātu, kas tur īsti notiek, nevar tikai aprobežoties ar citu pētījumiem un to izklāstu. Arī Latvijas zinātnei un valstij ir jāseko tam līdzi, jo Arktika un tās problēmas ir arī viena no Eiropas zinātnes prioritātēm. Jābūt arī pašiem konkrētiem argumentiem, kā un kāpēc jārīkojas tā vai citādi,» akcentē J. Karušs. Atšķirībā no pirmām divām ekspedīcijām uz Islandi šoreiz pētījumu klāsts bijis daudz plašāks. «Mēs apsekojām ne tikai ledāju, bet arī pieledāja teritoriju - skaidrojot, kā attīstās augsne, kas sāk veidoties arvien tuvāk ledājam. Ņēmām arī ūdens paraugus, lai analizētu tajos aļģes. Šie organismi atrodami arī uz ledāja un plaisās, cilindriskos dobumos, ko sauc par kriokonīta bedrītēm. Mūsdienās tas kļūs aizvien aktuālāk, jo kādreiz bija uzskats, ka uz ledāja nekas nedzīvo,» skaidro J. Karušs. K. Lamsters piebilst, ka tā ir arī iespēja iepazīties ar procesiem, kādi savulaik notika Latvijā, kad sāka kust ledāji. Tas ļauj saprast, kā veidojās Vidzemes un Latgales augstienes, jo tam ir diezgan tiešas paralēles.
Tālāk - uz Antarktīdu
Grenlandē pētniekiem izdevies redzēt arī šo to no dzīvās dabas. Ja cilvēkus neizdevies sastapt, tad dzīvniekus gan - polārzaķus, lapsas, ziemeļbriežus, muskusvēršus. Par laimi, no polārlāča satikšanas izdevies izvairīties. Šie zvēri nebaidoties no cilvēkiem un varot tiem pietuvoties pāris metru attālumā. Šim baiļu trūkumam esot arī savu mīnusi, un vislielākās problēmas radījušas lapsas, kas parevidējušas atkritummaisu - par spīti tam, ka to bija nodrošinājuši ar akmeņu krāvumu.
Turpmākais šo LU zinātnieku galvenais mērķis ir nākamā vai aiznākamā gada janvārī februārī doties uz Antarktīdu (tad tur ir vasara), kur viņi vēlētos pētīt mazās salas pie Antarktīdas pussalas, kurām līdz šim nav bijusi pievērsta liela uzmanība. Visi vienmēr daudz enerģijas un laika veltījuši paša ledus kupola izpētei, bet mazie salu ledāji mazliet palikuši novārtā.