4.lapa
Mokoša garlaicība
Tiek pieļauts, ka garie mēneši kopā ar faktiski nelielu skaitu kolēģu un bez nozīmīgām izklaidēm būs sarežģītākā Marsa ekspedīcijas daļa. Tā pētījumos Marsa simulatoros pētnieki ir pamanījuši, ka eksperimentu dalībnieki saskaras ar t.s. “trešā ceturkšņa sindromu”. Proti, deviņu mēnešu misijas sākumā viss norit labi, bet tad rodas aizvien vairāk emocionālu problēmu un viszemākais punkts tiek sasniegts īsi pirms ceturtā ceturkšņa, tieši pirms noslēguma. Lieki teikt, ka vairākus gadus garā misijā uz Sarkano planētu vai, dzīvojot patstāvīgajā kolonijā, emocionālās veselības problēmas būs daudzkārt lielākas.
Izrādās, garlaicība nemaz nav tik ļoti izpētīta, tomēr tiek uzskatīta par stresa formu. Ja prāts netiek nodarbināts, tad tas “aizklīst” prom no reālās dzīves - sapņos, domās, pašizpētē. Ja šādi procesi ir pārāk ilgi, tas var apdraudēt smadzeņu normālu darbību. Horniska garlaicība korelē ar depresiju un uzmanības deficītu. Tādēļ zinātniekiem ir jādomā, kā risināt situācijas, jo miljoniem kilometru no mājām garlaikots astronauts var sākt pavirši izturēties pret drošības procedūrām vai meklēt riskantas izklaides, lai tiktu galā ar garlaicību.
Ir zināms, ka tā reizēm gadoties polārajās ekspedīcijās Antarktīdā, kur nogarlaikoti pētnieki var iziet ārā 40 grādu salā, kārtīgi nesaģērbjoties un neinformējot savus kolēģus. “Antarktīdā ēkas ir briesmīgas. Protams, tām ir griesti un grīda, taču mājas nav iedvesmojošas. Cilvēkus iedvesmo darbs, ko viņi šeit dara. Misijas apziņa. Un tādēļ viņi te vēlas atgriezties gadu no gada. Tas pierāda ideju, ka var izveidot pieņemamu vidi neatkarīgi no tā, kur jūs atrodaties,” skaidro Petraneks.
Jebkurai šādai misijai reālākais risinājums ir precīzi pēc plāna noslogota ikviena nomodā pavadītā minūte. Ja ne citādi, tad svinot kādu pavisam muļķīgu notikumu vai gadadienu.