Saruna ar bijušo Radio Brīvā Eiropa (RBE) latviešu redakcijas vadītāju, tagad Prāgas Kārļa universitātes komunikācijas pasniedzēju Pēteri Zvaguli – par to, kā mainījusies žurnālistika informatīvā kara laikā, kad notiek asa pretstāve starp Krievijas autoritāro režīmu, Ukrainu, rietumvalstīm; un kas galu galā var pazudināt Vladimiru Putinu.
– Kādus akcentus jūs raidījumos uzsvērtu, ja vēl arvien vadītu RBE latviešu redakciju?
– Ja šobrīd vēl RBE raidītu latviešu valodā, tad noteikti mūsu raidījumos būtu vairāk komentāru. Taču joprojām, tāpat kā agrāk, pamatā būtu fakti. Jāatzīst, ka šobrīd žurnālistika ir attīstījusies viegli manipulējamā virzienā.
– Kā to saprast – manipulējamā virzienā?
– Žurnālistika kļuvusi polemiska. Līdz šim, sevišķi Rietumu medijiem, tas nebija raksturīgi. Dominēja ASV Kolumbijas universitātes žurnālistikas skolas princips, ka jābūt neitrālam, tikai jāpasniedz fakti – lai cilvēki paši izdarītu secinājumus. Taču pienāk brīži, kad ar faktiem vien ir par maz. Turklāt nav jau ko slēpt, ka arī faktu izvēlē mēs ieliekam savu situācijas redzējumu. Tāpēc, manuprāt, daudz godīgāk ir darīt zināmu auditorijai savu personisko redzējumu. Arvien vairāk, it sevišķi pasaules vadošajos analītiskajos žurnālos, vērojamas ne tikai aprakstošas, bet arī vērtējošas publikācijas. Ja šobrīd Rietumu mediji rīkosies neitrāli, vadoties pēc Kolumbijas universitātes žurnālistikas skolas principiem, tad būs nevienādā situācijā ar propagandu, kurai rokas vienmēr ir atraisītas. Ja mediji vairs nepilda sargsuņu lomu, tad autoritārs režīms vienmēr būs labākās pozīcijās nekā demokrātija. Protams, diktatūrai ir priekšrocības, jo tā var vienpersoniski un ātri pieņemt lēmumus, kā arī plānot provokācijas un nonākt pie pravietojumiem, kas «paši piepildās». Par to pārliecinājāmies gan boļševiku, gan nacistu propagandas laikā. Vispirms kāds pasaka, ka kaut kas notiks, un tad tas patiesi notiek, jo bijis jau iepriekš saplānots. Ne velti Gebelss teica: iestāstīt var jebko. Ir tikai vajadzīgi lieli meli.
– Tik lieli, lai cilvēks nespētu noticēt, ka tik bezkaunīgi iespējams melot.
– Tieši tā. Visu pārējo var ziņot, kā ir, ja tikai to izgaismo lielo melu prizmā.
– Ja runājam par vērtējošiem komentāriem, piebildīšu, ka ne katrs žurnālists tos var rakstīt. Līdz komentētāja līmenim ir jāizaug un jāizpelnās šāds statuss. Tur vajadzīga pieredze. Tie nevar būt iesācēji.
– Taisnība, bet turpināsim par izmaiņām žurnālistikā. Ar studentiem analizējam pēdējo divu trīs gadu vadošo mediju tekstus un konstatējam, ka pat tāds zelta etalons kā BBC ziņu dienests arvien vairāk sāk grēkot, neievērojot elementārus žurnālistikas standartus, kas attiecas uz faktiem un nekritiski pasniegtiem viedokļiem. Turklāt lielie mediji kļūst arvien dzeltenāki.
– Ar ko tas saistīts?
– Es to izskaidroju ar sociālo mediju spiedienu. Runāju ar kolēģiem no Čehijas televīzijas, un viņi atzina, ka vēl pirms dažiem gadiem pilnīgi pietika ar sensacionālu ziņu jeb, kā viņi saka – breaking new, lai pēc pāris stundu sagatavošanas laistu to ēterā. Toreiz, kad RBE atradās Minhenē, mūsu rīcībā bija vesela diena.
– Nebija interneta, satelīttelevīzijas un sociālo mediju. Pat datoru bija maz...
– ...un iekšējā datu bāze ierobežotā apjomā. Tie bija citi laiki. Tagad sociālie tīkli lielajiem medijiem liek būt ātrākiem. Patlaban Čehijas televīzijā 20, dažkārt pat 10 minūtes ir maksimums, ko var atļauties, lai palaistu ziņu ēterā. Tas nav pietiekami, lai savāktu ticamu, pārbaudītu informāciju.
– Labi, ja paspēj atbildēt uz jautājumiem: kas, kur, kad? Nav iespējams izanalizēt, kāpēc.
– Tieši tā. Nav iespējams savākt papildinformāciju, lai atbildētu uz jautājumu: kāpēc. Otrs iemesls, kāpēc mainās kvalitāte, ir žurnālistu pieredzes trūkums. Nepieredzējis cilvēks nesaprot, ko nozīmē procesa reportēšana, jo viņam nav informatīvās bagāžas. Piemēram, ja kaut kas notiek Tuvajos Austrumos, nav atmiņas par to, kas noticis iepriekš.
– Problēma tātad ir fona informācijas nepārzināšana.
– Mūsdienu mediji, arī elektroniskie, protams, izmanto savas interneta vietnes. Ir viegli uz šiem papildu faktiem (background information) norādīt hiperlinkā. Taču, ir jāzina, ko tur meklēt.
– Tas, kas patlaban notiek starp rietumvalstīm un Krieviju, ir dēvējams par auksto karu vai šāds formulējums ir nevietā?
– Kad studentiem mācu par propagandas atšķirību no ziņām, tad saku, ka patlaban ir iestājies paradoksāls stāvoklis. Tāds aukstais karš, kāds bija, protams, nepastāv. Tai pašā laikā no Krievijas puses mēs sastopamies ar klasiskiem aukstā kara retorikas paņēmieniem. No Rietumiem tādus nedzirdam. Lai runātu par auksto karu, tajā jāpiedalās vismaz divām pusēm.
Ja sekojam Krievijas mediju politikai, tad jākonstatē, ka tas nav virziens, uz kuru pirms dažiem gadiem cerējām. Redzam, ka kļūst arvien lielāki mediju brīvības ierobežojumi – uz to jau norādījušas arī starptautiskās žurnālistu organizācijas. Protams, nevaram gribēt, lai Krievija būtu tāda pati kā rietumvalstis. Ja salīdzinām ar Čehijas pirmskara posmu, tai bija 20 demokrātijas gadi, Francijai – 200, bet ASV vairāk nekā 200 gadu demokrātijas pieredzes. Krievijai tādas nekad nav bijis. Manuprāt, Rietumi nenovērtēja to, kas notika, Putinam nākot pie varas.