Nils Ušakovs: Man kā krievam Maskavā ir vieglāk aizstāvēt Latvijas intereses

Par saviem braucieniem uz Maskavu, Vašingtonu un Astanu, par Saskaņas kreisumu, par Latvijas krievu lojalitāti Latvijai un citiem aktuāliem jautājumiem šī Neatkarīgās intervija ar Rīgas domes priekšsēdētāju, sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa līderi un premjera amata kandidātu Nilu Ušakovu.

– Savulaik intervijā Neatkarīgajai jūs strikti noliedzāt iespēju, ka jūs varētu kļūt par Saskaņas premjera amata kandidātu. Tomēr esat par tādu kļuvis. Kā tad tā? Kāpēc mainījāt domas un tomēr kļuvāt?

– Tas viss, kas ir sasniegts, strādājot Rīgas domē, nav mans nopelns – tas ir komandas darbs, tas, ko esam paveikuši kopā. Izšķirošā brīdī, kad bija jālemj, kuru virzīt par premjera amata kandidātu un visi teica: «Nil, tev ir jāiet!», man bija jārespektē kolēģu domas. Bija veiktas aptaujas, un partijas biedri teica, ka viņi grib redzēt kā kandidātu tieši mani, tāpēc man pateikt, ka neiešu, nebūtu pareizi.

Te tiešām izvēle nav viegla, un, ja var tā izteikties, manas identitātes dalās, jo esmu gājis politikā, lai aizstāvētu Rīgas un rīdzinieku intereses. Taču, ja būs tā lemts, ka Saskaņas kandidāts varēs kļūt par premjeru, es varēšu aizstāvēt tajā skaitā arī rīdzinieku intereses. Es pasvītroju vārdus «tajā skaitā» rīdzinieku intereses. Ja būšu premjerministrs, tad nevarēšu nodarboties tikai ar rīdzinieku interešu aizstāvēšanu, kas būtu nepareizi un greizi, bet premjerministrs var atrisināt daudzas problēmas, kas ir pašlaik aktuālas Rīgai. Un tādā veidā izpildīt solījumus, kas rīdziniekiem bija doti pirms pašvaldību vēlēšanām. Līdz ar to, ja man izdosies kļūt par premjeru, man nebūs kauns skatīties rīdziniekiem acīs.

– Droši vien Saskaņai būs labs rezultāts Saeimas vēlēšanās, taču kas notiks pēc tam? Vai nebūs atkal tāpat kā vienmēr, kad Saskaņu atstāj ārpus valdības?

– Vēlēšanu rezultāti ir svarīgi jebkurā gadījumā. No vienas puses, ir ļoti svarīgi «sadot pa zobiem» tādai partijai kā Vienotība. Tas ir galvenais demokrātijas un sabiedrības attīstības princips – ja kāds sāk pieļaut smagas kļūdas un cūkoties tā, kā pašlaik notiek ar Citadeles bankas pārdošanu, tad ir jānotiek kādām pārmaiņām. Tādas lietas nedrīkst piedot, aizmirst, atstāt bez ievērības. Redzot to, ko visos pēdējos gados ir sastrādājusi Vienotība, viņi ir pelnījuši prāvu ietekmes zudumu. Tas ir svarīgi visai sabiedrībai.

Citadeles pārdošana ir neredzēta, īpaši bezkaunīga afēra – pārdot par mazāk kā 80 miljoniem banku, kuras šā gada peļņa būs ap 30 miljoniem un kuras ēkas vērtība ir vismaz 25 miljoni. Tā ir laupīšana. Un valdībai vēl nav kauna stāstīt, ka viss kārtībā – ka esot caurspīdīgi un pareizi.

Saskaņai būs labs rezultāts, un tas nozīmē, ka sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc kreisas politikas. Saskaņa pabeidz savu transformāciju un kļūst par sociāldemokrātisku partiju – klasisku šajā ziņā. Cilvēki, kas par mums balsos, apzināti izvēlēsies mūs tāpēc, ka atbalsta šīs vērtības.

Otra motivācija, kāpēc par mums balsos, ir tas, ka ir pieprasījums pēc saskaņas. Latvieši un nelatvieši strādā kopā. Vienīgā lieta, kas saistīta ar nacionālo problemātiku, ir latviešu valodas kursi. Mēs katru gadu piešķiram finansējumu, un programma strādā. Pieprasījums pēc sociāldemokrātiskas politikas ir gan no tiem, kas runā krieviski, gan arī daudziem latviešiem, kas atbalsta Saskaņu. Ja sabiedrības pieprasījums tiek ignorēts, tad tā ir visas Latvijas problēma – ir pieprasījums, lai Saskaņa būtu valdībā.

– Bet Latvija ir iztikusi bez svārsta principa – bez sociāldemokrātiskas partijas valdībā. Bija gan LSDSP, kas savulaik ieguva daudz vietu parlamentā, bet pie varas netika un beigās visu pazaudēja.

– Viņiem bija nesaprašanās starp personālijām.

– Vai jūs izturēsit mūžīgo netikšanu pie varas?

– Mums ir komanda, kas var vienlīdz kvalitatīvi strādāt gan par ministriem, gan opozīcijā. Palikšana opozīcijā nav nekas traģisks – zinām citas valstis, kur partija paliek vienu, divus, trīs un četrus sasaukumus opozīcijā un tomēr sagaida savu zvaigžņu stundu. Piemēram, Zviedrijā – sociāldemokrāti bija opozīcijā astoņus gadus, bet nupat notikušajās parlamenta vēlēšanās uzvarēja. Jebkurā gadījumā – vai būsim pie varas, vai paliksim opozīcijā – mēs turpināsim savu darbu.

– Kāpēc tagad, pirms šīm vēlēšanām, tik īpaši uzsverat savu kreisumu un sociāldemokrātiskumu – gan programmā, gan nosaukumā? Tagad sevi dēvējat par sociāldemokrātisko partiju Saskaņa, ne vairs par «centru».

– Tas ir loģiskas attīstības rezultāts. Partijai jābūt ar savu ideoloģiju, un mums tāda ir. Partijai jābūt vai nu sociāldemokrātiskai, vai liberālai, vai konservatīvai, bet nevis tāpēc, ka tur ir krievi vai latvieši. Mūsu partija ir politisks spēks, kurā strādā dažādu tautību cilvēki, kas apvienojas ap konkrētu ideoloģisku virzienu. Mūsu partijas attīstība par sociāldemokrātisku partiju nav bijusi viegla, tas ir prasījis daudzus gadus, daudz būs jāstrādā arī nākotnē, bet pašlaik mēs esam paveikuši galvenos darbus, lai kļūtu par pilnvērtīgu sociāldemokrātisku partiju. Esam iesnieguši pieteikumu Eiropas Sociālistiskajā partijā, kas ir spēks, kas apvieno Eiropas sociāldemokrātiskās partijas un sociālistus, kas ir mūsu galvenie partneri.

– Jūsu nišā kustina asti Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienība...

– Nē, viņa kustina asti pati savā sulā. Šai partijai ir savs, ne pārāk daudzskaitlīgs elektorāts, un nedomāju, ka tā mums kaut ko atņems.

– Jūs pēdējā laikā daudz ceļojat – Maskava, Vašingtona, Strasbūra, Astana. Īgnas balsis jau saka: «Kas ir Ušakovs – vai ārlietu ministrs? Ko viņš tik daudz braukā pa pasauli?» Kāpēc braucāt uz Krieviju – ko tur redzējāt, panācāt, ieguvāt?

– Uz Krieviju – tas ir loģiski, ņemot vērā to situāciju, kas ir izveidojusies starp Eiropas Savienību un Krieviju ar sankcijām un pārtikas preču embargo. Šis sankciju kariņš kaut kad beigsies, un mūsu uzdevums ir strādāt, lai mazinātu sankciju ietekmi uz mūsu ekonomiku. Es braucu uz Maskavu tikties ar viņu pilsētas mēru un vicepremjeru, kur mēs runājām par iespējām palīdzēt mūsu ražotājiem palielināt eksportu. Runājām par iespējām bez maksas reklamēties Krievijā, lai dabūtu uz Rīgu tūristus uz gadumiju. Maskavā biju Rīgas mēra statusā pēc Maskavas mēra aicinājuma. Esmu krievs, un tā ir mana stiprā puse – varu sarunāt ar kaimiņvalsts amatpersonām daudz vairāk, nekā to spētu citi politiķi. Vajadzētu par to priecāties un izmantot to mūsu valsts labā, nevis ar skaudību par to riet.

– Jūs teicāt, ka brauksiet uz Maskavu lūgties, lai lielveikalos neaizver «Rižskije dvoriki». Vai izdevās kaut ko izlūgties?

– Rīgas stūrīši joprojām darbojas. Mums ir svarīgi, lai tie stendi paliek, kaut arī ar šaurāku sortimentu. Jo, ja Rīgas stendus izmetīs no Maskavas veikaliem, tad viss zaudēts – atpakaļ tos nekad vairs nedabūt.

– Vai tad tur vēl drīkst ko tirgot?

– Tik traki nav – ir joprojām zivju konservi, konditorejas izstrādājumi, konfektes, dzērieni. Nevar vairs pārdot pienu un gaļu.

– Ko darījāt Vašingtonā?

– Vašingtonu apmeklēju kā partijas priekšsēdētājs. Vašingtonā mums ir jau iedibināti seni kontakti kā partijai ar lielu pārstāvniecību gan parlamentā, gan pašvaldībās. Šajā reizē bija daudz tikšanos ar Valsts departamenta amatpersonām, bija daudz saturīgu sarunu par plašu problēmu loku – par ārpolitiskiem un Latvijas iekšpolitiskiem jautājumiem, par cilvēktiesībām, par aizsardzības budžeta jautājumiem. Skaidrs, ka runājām par situāciju Ukrainā, vēl bija specifiski jautājumi par tirdzniecības līgumu starp ES un ASV.

– Kāpēc jābrauc uz Kazahstānas galvaspilsētu Astanu?

– Kazahstāna ir bagātākā valsts Vidusāzijā ar lielu teritoriju, lielu cilvēku skaitu – virs 17 miljoniem. Valsts ir bagāta ar dabas resursiem. Taču ekonomiskie sakari pagaidām ir maz attīstīti – no Latvijas uz Kazahstānu 2014. gada pirmajā pusgadā eksportētas preces par 20 miljoniem eiro, kas ir ļoti maz. Tāpēc ir plašs darba lauks ekonomisko sakaru attīstībai ar šo valsti – gan tūrisma jomā, gan domājot par investīciju piesaisti mūsu valstij, gan par mūsu valsts produkcijas noieta tirgu. Sadarbība ar Kazahstānu noteikti sekmētos daudz labāk, ja būtu tiešie avioreisi uz Kazahstānu. Astanā vizīte bija īsa, bet produktīva. Man bija tikšanās ar Astanas pilsētas galvu un citām amatpersonām. Prezentējām «Rīgas markas» piedāvājumu lielākajā lielveikalā «Hanšatir», un jau vairākas veikalu ķēdes apliecināja ieinteresētību sadarboties ar Latvijas pārtikas ražotājiem. Atklājām arī piemiņas akmeni 102 latviešu sievietēm, kas gāja bojā staļiniskajās represijās «tautas ienaidnieku sievu nometnē» «Alžir» netālu no Astanas. Tas bija ļoti emocionāls brīdis – ar runu uzstājās arī kāds kazahs, kurš bija dzimis šajā nometnē, un pilsētas galvas vietniece kultūras jautājumos. Kazahstānā atceras vēsturi un tur godā «Gulaga» upuru piemiņu.