«Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams,» savulaik teica advokāts Andris Grūtups.
Viņš uzskatīja, ka arī ebrejiem jāsamierinās ar vēsturiskiem zaudējumiem. «Nedrīkst sevi nostādīt ārpus valsts un likuma. Vienīgā tauta, kurai šajā teritorijā varētu piešķirt izņēmumus un privilēģijas, ir latvieši. Jo šī ir Latvijas valsts. Ja kādam šāds noteikums nepatīk, tas var izvēlēties citu valsti, kur dzīvot. Bet kopumā ebreju aktivitātes restitūciju jautājumā es vērtēju tikai ar diviem vārdiem: alkatība un nekaunība.»
Šodien nekas nav mainījies: atkal aktualizēts jautājums par «ebreju restitūcijām». Tiek pārkāpts Civillikums, lai apmierinātu kādas 2003. gadā dibinātas padomes iegribas, ievīstot tās «vēsturiskas netaisnības likvidēšanas» ērtajā sedziņā.
Par situāciju «ebreju restitūciju» jautājumā intervija ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība).
– Ar ko kārtējais Civillikuma revidēšanas gadījums atšķiras no pārējiem līdzīgiem gadījumiem, piemēram, 2012. gadā, kad domstarpību dēļ, nepiekrītot toreizējā premjera Dombrovska viedoklim «ebreju restitūciju» jautājumā, atkāpās tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība)?
– Vienīgi ar to, ka 2006. gadā šim procesam nebija Saeimas vairākuma piekrišanas, jo nebija pietiekams lobija darbs. Toreiz nevarēja uzspiest uz premjeru Aigaru Kalvīti tik spēcīgi kā vēlāk uz nākamo premjeru Dombrovski, kura dzīvesbiedrei bija viena miljona kredīts Hipotēku un zemes bankā, kā arī ziedojumi varas partijām.
– Kas ziedoja? Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes (EDKP) priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko, kas līdztekus ir Rietumu bankas akcionārs?
– Ziedoja cilvēki, kas saistīti ar Rietumu banku.
– Atgādināsim, ka Rietumu banka no Hipotēku bankas ar ievērojamu atlaidi iegādājās Dombrovska sievas, kā arī viņa kādreizējās padomnieces Sandras Bukanes neveiksmīgajam rindu māju biznesam izsniegtos kredītus vairāk nekā viena miljona latu apmērā. Dombrovsku ģimene kļuva atkarīga no Rietumu bankas īpašnieku labvēlības. Tāpēc skaidrs, ka Dombrovskim un Vienotībai visādi vajadzēja un arī tagad vajag atbalstīt Suharenko labi iecerēto biznesu ar nosaukumu «ebreju īpašumu atgūšana». Ne velti Suharenko ziedojumos politiskajām partijām (Vienotībai, ZZS un Saskaņai) 2014. un 2013. gadā iztērējis 32 000 eiro un 10 000 latu. Bet kāpēc šis «ebreju restitūciju» jautājums tiek akcentēts tieši tagad?
– Tāpēc, ka šis jautājums tagad ir daudz labāk sagatavots nekā, teiksim, 2012. gadā. Vairākas sūdzības ir iesniegtas Amerikas ebreju organizācijām, kuras caur savām lobistu grupām virza konkrētus jautājumus. Latvijā vairākas reizes parādījās ASV Kongresa īpašais šo jautājumu vēstnieks. Bet galvenais ir tas, ka ikvienas nākamās Saeimas deputāti Latvijas vēsturi zina mazāk, toties ir bezprincipiālāki. Nerunāsim nemaz par Latvijas likumu zināšanām. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai vietējie aktīvisti realizētu vērienīgu finanšu un materiālo afēru.
– Šobrīd EDKP pieprasa piecus īpašumus, un Saeima ir gatava pieņemt īpašus likumus, kas ļautu šai padomei tos pārņemt. Vai tas nenozīmē to, ka ar šiem pieciem ēstgriba netiks apmierināta un ebreji pieprasīs vēl daudz ko citu?
– Jā, tas to nozīmē. Latvijas Avīzē bija publicēta Suharenko vēstule, kurā viņš noraida vientiesīgo Vienotības deputātu cerību, ka ar dažiem atdotiem īpašumiem pietiks. Vēstulē Suharenko raksta: «Restitūcijas problēmu arī neizdosies atrisināt, lietojot «salami taktiku» – sadalot sīkos gabaliņos un tādējādi padarot šo problēmu mazāk asu un aktuālu. Esmu pārliecināts, ka valdības locekļiem un Saeimas deputātiem beidzot ir jāsaņemas un jāpapūlas saprast un atzīt, ka pašreizējā situācija ne tikai draud Latvijai ar kādām neērtībām starptautiskajā arēnā, bet ir amorāla savā būtībā.»
– Piedodiet, bet kāds Suharenko ir sakars ar to ebreju kopienu, kas Latvijā bija pirms Otrā pasaules kara? Kāds pamats šeit kaut ko «regulēt» kaut kādai 2003. gadā dibinātai «padomei», kuras biedru vairākums ir cilvēki, kas Latvijā iebraukuši PSRS laikā no Krievijas, Baltkrievijas un citām «brālīgajām republikām»?
– Viņam ar pirmskara ebreju kopienu nav nekāda sakara. Bet, jāteic, gudrs vīrs, cepuri nost viņa priekšā: ja jūs nopērkat Dombrovska kunga viena miljona kredītu no Hipotēku un zemes bankas, bet pretim jums apsola ieguldīt teju 30 miljonus eiro – vai tad tas nav izdevīgs darījums? Tā tas šobrīd notiek. Dombrovska valdības laikā šo kredīta lietu bīdīja jau pieminētā Bukane, un tas viss notika saistībā ar Rietumu banku. Suharenko ir tas cilvēks, caur kuru bija paredzēts visu šo lietu nokārtot. Iepriekšējā Saeimā tas neizdevās, toties tagad ir atrasti divi vientiesīgi deputāti, kas nepārzina Latvijas vēsturi, toties ir no partijas Vienotība – Ojārs Kalniņš un Atis Lejiņš, kuri staigā apkārt un stāsta, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas neko nav darījusi restitūciju lietā.Viņi aizmirst, ka valsts uztur gan ebreju skolas, gan muzeju, gan Jūdaistikas studiju centru.
– Latvija ir atdevusi 36 īpašumus!
– Protams. Debatēs aizrādīju, ka viņi nezina vēsturi. Tas ir apkaunojoši, ka Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš staigā apkārt, stāstīdams blēņas. Precizēsim: 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Bet problēmas sākās tad, kad Suharenko metās principiālā cīņā par šodienas ebrejiem it kā piederošiem īpašumiem.
– Varbūt Saeimai pieņemt likumu, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā jebkurai Latvijā dzīvojošai tautai?... 2011. gadā Ojārs Kalniņš stāstīja par «holokausta laikā ebrejiem atņemtajiem īpašumiem». Kā holokausta laikā tos varēja kādam atņemt, ja visu jau bija atņēmuši iepriekšējie – padomju – okupanti?
– Tagad Kalniņa kungs mazliet ir uzlabojis savas zināšanas, nu viņš saprot, ka visi īpašumi atņemti Latvijas PSR laikā. Taču viņš nezina to, ka Latvijā īpašumus neatdod atbilstoši tautībai, bet atbilstoši īpašumtiesībām. Viņam jūk etniskās un ģeogrāfiskās lietas. Ja mēs sakām «ebreji», tad karaīmi ir ebreji, tā ir reliģiska sekta, kas radās 8. gadsimtā un kas neatzīst jūdaisma rituālus un talmudu. Kalniņa kungam patīk atgādināt, ka Latvija 2009. gadā esot atbalstījusi Terezinas deklarāciju, kura paredz atdot nacistu nozagtās mākslas vērtības un īpašumus, bet deklarācijā politkorekti noklusēts, ko darīt ar komunistu nozagto, un to nav ratificējusi Saeima. Ebreju – karaīmu Latvijā vairs nav, tos iznīcināja padomju agresori. Nav mums vairs arī vācbaltu, kurus piespieda aizbraukt Staļina – Hitlera noslēgtā pakta rezultātā.
– Taču Suharenko uzstāj, ka «īpašumi jāatdod ebrejiem».
– Kāpēc gan neuzstāt un kādam kaut ko neuzspiest, ja viņu neviens neaptur un ja cilvēki pakļaujas šim spiedienam, nezinādami atšķirības starp tautām, kopienām un reliģiskām organizācijām? Šajā jautājumā neko nedara arī mūsu Ārlietu ministrija un tās ilgstošais ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš nav izskaidrojis ASV pārstāvim holokausta jautājumos kādu interesantu lietu, proti, ka Latvija būtiski atšķiras no Lietuvas. Viļņā savulaik darbojās viena centrālā organizācija, kurai piederēja liela daļa no Viļņas zemes ar īpašumiem uz tās. Lietuvā ir atjaunota vienota organizācija, un Lietuvas valdība ar vienu lēmumu atdeva kaut kādus īpašumus. Savukārt Latvijā bija ļoti daudzas un savstarpēji karojošas organizācijas. Vai jūs varat iedomāties, ka konservatīvā ebreju deputāta Dubina, kuru krievi izsūtīja uz Sibīriju, īpašumus atdotu no Krievijas iebraukušam komunistam? Ja runājam par skolām, bija divas izglītības sistēmas: idišā un ivritā. Šīs sistēmas nebija draudzīgas. Bija ebreju studentu un skautu organizācijas. Bija organizācija BETAR, kas gatavoja jauniešus darbam Palestīnas kibucos. Viņi tika gatavoti Izraēlas valsts atjaunošanas vajadzībām. Kāds sakars tam visam ar cilvēku grupu, kas savulaik iebraukusi Latvijā no Padomju savienības?
– Tas nozīmē, ka Suharenko ir uzurpējis visu šeit dzīvojošo ebreju, jūdu, karaīmu utt. intereses?
– Suharenko vienkārši ir veikls zellis, kam ar Latviju nav nekāda sakara.
– Vai Latvija nav nonākusi ķīlnieces lomā? Proti, vai ASV ebreju tiesību aizstāvji mūsu valdībai un parlamentam nav iesnieguši ultimātu: ja neatdosiet īpašumus, NATO jūs pametīs?
– Pilnīgas muļķības. Vai tad mēs tiešām esam tik naivi, ka Rinkēvičs nāks ar paziņojumu, ka nevajag pieminēt ASV? Ja būtu iedots kaut vai viens oficiāls ASV vēstniecības dokuments, visā pasaulē to varētu vicināt un teikt, ka ASV ierosina pārkāpt Latvijas Satversmi. Oficiāli tas, protams, neizskanēs, bet neoficiāli – ar lielas naudas palīdzību – var izdarīt jebko.
– Suharenko padome ir pieteikusies uz «saviem» īpašumiem, piesakās Sarkanais Krusts, un galvu sāk snaikstīt arī dažādas krievu organizācijas. Ir kāda iespēja reģistrēt fiktīvu biedrību un pēc tam pieprasīt īpašumus?
– Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš (NA) jau teica, ka mēs nedrīkstam pacelt vāku Pandoras lādei, un es tam piekrītu. Latvieši 20. gadsimtā pazaudēja aptuveni 800 000 cilvēku. Padomju okupācijas laikā vislielākie īpašumu zaudējumi ir tieši latviešiem. Piemēram, saldumu ražotājs Ķuze, kura ģimenei simtprocentīgi piederēja saldumu fabrikas. Viņa ģimene pēc okupācijas neko nedabūja atpakaļ. Viņa uzņēmums kļuva par valsts īpašumu. Tieši tāpat kā Ķeguma HES, kas bija valsts akciju sabiedrība. Nu, tad tā: visi Latvijas pilsoņi un nepilsoņi ēd Staburadzes saldumus, izmanto Ķeguma strāvu – un viņiem tas viss nesprūst kaklā? Tie taču ir latviešu tautas īpašumi!
– Tātad biedrības, kas pēkšņi «atjaunojas», neko nedabūs atpakaļ?
– Denacionalizācija ir beigusies, īpašumu atdošana – arī. Bet tas neliedz ar Saeimas lēmumu piešķirt kādu īpašumu jebkurai sabiedriskai organizācijai, ja valstij vai pašvaldībai tas nav nepieciešams. Tā, piemēram, Sabilē atjaunojas jūdaistu kopiena, un viņiem vajag sinagogu. Viņi iet uz Sabiles pašvaldību un lūdz viņiem atdot sinagogu. Bet izrādās, ka tur ar Zviedrijas valdības un Kultūrakapitāla fonda palīdzību ieguldīti lieli līdzekļi. Lūdzu, tad kompensējiet šos izdevumus vai arī lai pilsētas dome jums iedod jaunu zemes gabalu, kur celt sinagogu. Kad īpašumus piedāvāja atpakaļ Augstākās Padomes laikā un likumus pieņēma Ebreju kultūras biedrības pārstāvji Ruta Marjaša, Mavriks Vulfsons un citi, viņi teica, ka viņiem tos īpašumus nevajagot. Tagad pēkšņi atnāk Suharenko un saka: mums vajag! Un viņam vajag ēkas, kuras valsts ir izremontējusi. Tāda, piemēram, ir ēka Ernesta Birznieka-Upīša ielā 12, kuru izmanto Rīgas 3. arodskola, un kadastrālā vērtība tai ir lielāka par 700 000 eiro. Valsts to ir savedusi kārtībā, tur mācās visas etniskās grupas, ieskaitot ebrejus. Tagad Vienotības deputāti iesaka to skolai atņemt, bet skolas zaudējumus Ministru kabinetam kompensēt no nodokļu maksātāju kabatas. Tikpat «taisnīgi» būtu, ja Nacionālo teātri, kas aizpagājušajā gadsimtā bija krievu teātris, piešķirtu Nepilsoņu kongresam par viņu senču ieguldījumu Latvijas PSR atbrīvošanā no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Savukārt Nacionālo operu, bijušo vācu teātri, mēs varētu atdot vācu biedrībai kā kompensāciju par vācbaltu lielo ieguldījumu latviešu kultūras attīstīšanā. Ja runājam nopietni, pa īpašumam, kas nepieciešams reliģiskām vai kultūras attīstības vajadzībām, Saeima var piešķirt gan ebreju, gan poļu, gan latviešu biedrībām. Taču nepieļaujami, ka Dmitrijs Krupņikovs draud, sak, lai mēs pat nemēģinām atdot pa druskai, viņi pieprasīs uzreiz visus 270 īpašumus, ja ne – samaksāsiet naudā!
– Tas ir – mēs ar saviem nodokļiem samaksāsim? Tā ir bezkaunība.
– Nu beidziet. Šie puiši ir malači. Baņķieri redz, ka viņiem ir iespēja dabūt kādus 30 miljonus eiro savā bankā. Bet jautājums ir pilnīgi cits. Kāpēc joprojām atrodas latvieši – gan vietējie, gan no Amerikas, kuros tik dzīvs kalpa gars un kas suniskā iztapībā mēģina izlikties, ka nenotiek Satversmes un vismaz 30 LR likumu pārkāpšana? Advokāts Andris Grūtups savulaik jau teica: paskatieties, kas balso par šo īpašumu «atdošanu», un pēc tam nebalsojiet par tiem cilvēkiem Saeimas vēlēšanās. Ja runājam par kaut kādām sociālajām netaisnībām, vai tad Vācija ebrejiem tās jau nekompensēja? Kāpēc jāprasa no Latvijas valsts, kas pati bija okupēta?
– Vēsturnieks Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai reiz teica, ka «īpašumus Latvijas ebrejiem atņēma padomju okupanti, dzīvības – vācu okupanti, bet šodien nezin kādēļ rodas iespaids, ka par visu jāatbild Latvijas valstij».
– Tieši tā. Kāpēc likuma preambulā jāraksta: «...lai mazinātu vēsturiskās sekas Latvijas ebreju draudzēm, kas radušās nacistiskās Vācijas veiktajā holokaustā Latvijas Republikas teritorijā...» – sekas esot jākompensē Ministru kabinetam. Kāpēc? Tur taču nav loģikas. Vācija jau ir kompensējusi. Lai tagad kompensē Krievija. Bet mūsu ārlietu ministrs par šo jautājumu pat muti nevar pavērt, pats būdams Maskavā blakus Krievijas ārlietu ministram Lavrovam.