Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām palikuši nepilni divi gadi. Ko ir varējusi izdarīt Rīgas domes opozīcijā esošā Nacionālā apvienība (NA), lai par to balsotu arī 2017. gada vēlēšanās? Par to saruna ar Rīgas domes NA frakcijas vadītāju Daini Loci.
– Ko var izdarīt opozīcijas deputāti? Vai atrašanās opozīcijā dod labumu vēlētājiem?
– Rīgas domē ir 21 deputāts, kas pārstāv Nacionālo apvienību (NA) un Vienotību, turklāt NA ir lielākā opozīcijas frakcija ar 12 deputātu vietām. Tomēr tas ir par maz, lai mēs varētu ietekmēt kardinālus jautājumus, piemēram, budžeta lietas vai attīstību. Viss pašvaldības darbs balstās uz to, kādas prioritātes ir noteiktas pašvaldības ieņēmumu daļā. Nevaru apgalvot, ka viss, ko pirms vēlēšanām solījām iedzīvotājiem, būtu izpildīts, taču esam bieži tikušies ar sabiedrību, ieguvuši informāciju, palīdzējuši iedzīvotājiem. Katru brīdi esam strādājuši nākamajam rezultātam, un mūsu darbība vērsta uz to, lai mēs to sasniegtu pēc nepilniem diviem gadiem – nākamajās vēlēšanās. Mēs izvirzījām mērķi – palīdzēt vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām. Tas bija viens no mūsu programmas punktiem pirms vēlēšanām. Ir runa par latviešu interešu aizstāvību, par latviešu valodas aizstāvību. Otrā lieta ir demogrāfija, jo latviešiem kā nācijai ir kritisks stāvoklis, līdz ar to visi pasākumi, kas attiecas uz izglītību, pirmsskolu, bērnudārziem, – tie ir ļoti svarīgi. Pirms dažiem gadiem Rīgā bija milzīga rinda uz bērnudārziem, un arī tagad dome vēl nav izdarījusi pilnībā visu, lai šo situāciju kardināli mainītu. Pēdējos trīs gadus darbojās valsts atbalsta programma attiecībā uz privātajiem bērnudārziem, tagad šā finansējuma daļa kritīsies, bet rindā uz bērnudārziem ir ap 1000 bērnu. Par šo situāciju uzdevām jautājumus Izglītības, kultūras un sporta departamenta vadībai. Izrādās, ka rindā sastājušies arī tie vecāki, kas līdz šim savus bērnus veda uz privātajiem dārziņiem, jo tikai atrašanās rindā garantēja daļēju finansējumu no valsts puses. Tagad tā vairs nebūs, bet vai vecāki pametīs savu rindu uz vietām pašvaldības bērnudārzos, pārliecības nav.
– Vai Rīgas pašvaldība kaut kā nāk pretim vecākiem, kad vairs nav valsts finansējuma?
– Rīgā līdz šim pašvaldība piešķīra 133 eiro par viena bērna uzturēšanos privātā bērnudārzā. Nākamā gada budžetā šī summa palielināsies vēl par 30 eiro. Taču šī summa noteikti nesegs visas izmaksas. Šobrīd ir liela neskaidrība un nav vienotas pieejas visās pašvaldībās no budžeta piešķiramā finansējuma apmēram, kas segtu viena bērna uzturēšanas izmaksas. VARAM ir uzņēmusies izstrādāt vienotu metodiku, kādi kritēriji jāņem vērā pašvaldībai, aprēķinot izmaksas. Ir atvērtas jaunas bērnudārzu grupiņas, tomēr nepietiekami. Bija izstrādāts Tallinas ielas bērnudārza projekts, taču nekustamais īpašums ar domes lēmumu tika nodots atsavināšanai. Īpašumu neviens vēl nav nopircis, tāpēc jautājums varētu būt atklāts. Domes amatpersonas varētu šo jautājumu savstarpēji izsvērt un, iespējams, vēl atgriezties pie projekta risinājuma, lai bērni iegūtu vietas jaunā dārziņā. Tas būtu vismaz daļējs risinājums. Pieejamības nodrošināšana varētu turpināties valsts atbalsta veidā no Eiropas fondiem: jaunu bērnudārzu atvēršanā, rekonstruējot šim mērķim paredzētas ēkas. Domei tad jāpiedalās arī ar savu līdzfinansējuma daļu.
– Daudz ir runāts par pedagogu atalgojumu un pedagogu darba kvalitāti.
– Tie ir sāpīgi jautājumi. Saeimas NA frakcijai bija saruna ar izglītības ministri Mārīti Seili un izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem par pedagogu jauno atalgojuma modeli. Visas pašvaldības to gaida, arī Rīga. Skaidrs, ka Rīgā pedagogu un bērnudārzu audzinātāju atalgojums ir nekonkurētspējīgs. Šobrīd izglītības iestādēs sagaidīt jaunus, inovatīvus pedagogus ir sarežģīti. Taču, ja sagaidīsim pedagogu jauno atalgojumu, tas nozīmēs, ka pašvaldība vairs nedrīkstēs neko piemaksāt pēc saviem ieskatiem. Pašvaldība tad varēs piemaksāt tikai par papildu darbiem, nevis aprēķināt piemaksu par slodzi.
– Kāds tad ir risinājums?
– Ceru, ka daudzi no tiem, kas aizgāja strādāt par auklēm, atgriezīsies pie pedagogu darba. Varbūt pašvaldībai ir vēl kādas iespējas stimulēt pedagogu atgriešanos. Ne jau vienmēr viss atbalsts ir atalgojumā. Cilvēks varbūt nesaņems piecu eiro algas pielikumu, bet pašvaldība realizēs, piemēram, pedagogu un mācību iestāžu tehnisko darbinieku veselības apdrošināšanu. Finansējuma skaitlis ir liels – aptuveni pusotrs miljons eiro, taču tāds risinājums daudziem pedagogiem – sevišķi tiem, kam jau tuvu pensijas vecums, – būtu vēlams. Pagaidām šis priekšlikums nav guvis domes vairākuma atbalstu, taču mēs turpināsim par to cīnīties. No pašvaldības līdzekļiem tagad tiek apmaksātas obligātās veselības pārbaudes izglītības iestāžu darbiniekiem. Jaunajā budžeta projektā ir paredzēta veselības apdrošināšana izglītības iestāžu vadītājiem. Tas labi, taču, manuprāt, daudz vairāk tā nepieciešama šodien tiem, kas saņem minimālo algu.
– Bet kā ar latviešu valodas aizstāvēšanu?
– Lai bērns integrētos latviskajā sabiedrībā, būtu labi, ja viņš jau pirmsskolas iestādēs apgūtu latviešu valodu. Tas, ka grupiņās ir latviešu valodas apmācība, ir nepietiekami, un mēs redzam, ka daudzas mazākumtautību ģimenes cenšas sūtīt savus bērnus tieši latviešu bērnudārza grupās. Bet tad krieviski runājošajos bērnudārzos rodas brīvas vietas, departaments piedāvā veidot latviešu grupas, bet brīžiem šajās latviešu grupās sāk dominēt krieviski runājošie bērni, un tad krievu valoda kļūst par valdošo. Protams, ir labi, ka latviešu grupās ir krieviski runājošie bērni, tomēr nav labi, ja latviešu četrgadnieks atnāk mājās un turpina runāt krieviski, aizmirstot latviešu valodu... Ir labi, ja bērns iemācās citas valodas, ne tikai dzimto, bet bērns var nesaprast, kura valoda galu galā viņam ir dzimtā. Mēs arī atklājām, ka vienā otrā latviešu dārziņā tiek piedāvāti mācību materiāli krievu valodā un šie materiāli tiek izdoti Krievijā! Kad izlasīju IZM veiktās pārbaudes aktu, radās jautājums: kā tas vispār iespējams Latvijas valstī? Taču pārbaudes aktā bija nevis konstatēts, kas to ir pieļāvis, bet gan aizrādījums: materiāls ir samērā labs, taču aizsedziet to svešvalodā rakstīto tekstu. Izskatās diezgan nožēlojami... Bet iespējams, ka tā ir tikai virskārta kaut kam daudz nopietnākam. Jāpārbauda, vai arī skolās netiek izmantota šāda «literatūra», jo ir varbūtība, ka tādos gadījumos var iespraukties arī ideoloģija.
– Vai ir vēl kādas darbības formas, ko varat izmantot skolās?
– Laba iniciatīva ir arodbiedrībai. Nesen tika organizētas Skolas dienas, kurās valsts amatpersonām ir iespēja apmeklēt skolas, un katrs deputāts ir aicināts iet uz kādu skolu, pasekot pedagogu darbam, aprunāties ar administrāciju, paskatīties, kas skolās notiek. Es izmantoju šādu iespēju un devos uz mazākumtautību skolu, lai pats pārliecinātos, kā jaunieši šobrīd jūtas Latvijas valstī. Bija interesanti. Iesaku arī citiem deputātiem ik pa laikam apmeklēt kādu izglītības iestādi.
– Viens no jūsu programmatiskajiem uzstādījumiem ir rūpes par invalīdiem. Kā veicas šajā jomā?
– Jaunākie projekti paredz pieejamību invalīdiem, proti, invalīdiem piekļūt pie publiskās telpas sniegtajiem pakalpojumiem. Taču lielākā daļa pilsētas infrastruktūras joprojām ir būvēta tad, kad par invalīdiem neviens nedomāja. Mums patlaban ir izveidojusies laba sadarbība ar neredzīgo biedrību, kas atrodas Juglā, Strazdumuižā. Mēs tur regulāri piedalāmies talkās, darām visu, ko varam paveikt ar savām rokām. Taču ir vajadzīgs pašvaldības atbalsts. Infrastruktūra, kas atrodas Strazdumuižā, ir zem katras kritikas. Ielas un ietves tur ir bedrainas, un invalīdi nereti krīt un klūp. Panācām, ka pērnā gada budžetā dome atvēlē naudu bērnu rotaļlaukumam un apgaismes elementiem. Arī norādes, kas atrodas neredzīgo ciematā, ir jāmaina – tās ir salauztas un saliektas: ar nelielu finansiālu līdzdalību to var sakārtot. Kopā ar biedrību Apeirons sekosim, lai viss notiktu. Ja runājam par invalīdu sportu... Paralimpiskā komiteja griezās pēc atbalsta gan pie valsts, gan Nacionālajā sporta padomē, gan Rīgas domē, lai sagatavotu sportistus Rio paralimpiskajām spēlēm. Šāda – sociāla un finansiāla – palīdzība ir nepieciešama tiem, kas nespēj parūpēties paši par sevi, – bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem. Domē dažkārt notiek diskusijas par to, ka opozīcija tikai kritizē budžeta veidošanas principus – esot liels deficīts utt., un mums tiek pārmests, ka mēs ar saviem pieprasījumiem to vēl vairāk palielinām. Bet tās summas, ko mēs lūdzam piešķirt, nekādā gadījumā neietekmē pašvaldības simtu miljonu budžetu. Turklāt ir pozīcijas, kurās nauda tiek tērēta bezjēgā, piemēram, piešķirot miljonus Rīgas satiksmei un citām kapitālsabiedrībām.
– Nu, lūk, opozīcija izslien radziņus. Bet ko darīsiet ar Rīgas namu pārvaldnieku (RNP)?
– Kapitālsabiedrībās nereti redzam līdzekļu nelietderīgu tērēšanu. Bet šobrīd notiek padziļināta domes revīzija, ko veic domes audita un revīzijas pārvalde. Šī ir jau otrā domes revīzija. Arī iepriekšējā revīzija konstatēja daudzus pārkāpumus, kuri sakrīt ar Valsts kontroles atzinumu. Un ko tādā gadījumā var izdarīt opozīcija? Tai ir tiesības iniciēt ārkārtas domes un komiteju sēdes. Tika sasaukta ārkārtas domes sēde, lai rosinātu RNP valdes atbrīvošanu. Dome šo priekšlikumu noraidīja. Joprojām gaidām Mājokļu un vides komitejas sēdi, kurā paredzēts izskatīt Mājokļu un vides departamenta sagatavoto materiālu, kam jābūt diezgan kritiskam attiecībā pret RNP. Tāpēc arī domes vadība sāk nojaust, ka īsti labi nav. Visa atbildība šobrīd ir kapitāldaļu turētājam. Dome ir uzticējusi priekšsēdētājam rīkoties, lai nonāktu pie konkrēta risinājuma. Patlaban tiesībsargājošās iestādes ir rosinājušas procesu, mums atliek gaidīt rezultātu.
– Nu par ko citu. Imigrantu jautājums. Rīga to nevarēs apiet ar līkumu.
– Ne tikai Rīgas, bet arī citu pilsētu pašvaldības ir neizpratnē, cik lielā mērā tās tiks iesaistītas šā jautājuma risināšanā. Vai tām kāds kaut ko prasīs? Vai tām tiks dots papildu finansējums? Rīga, manuprāt, ir viskritiskākajā situācijā, jo tie bēgļi, kas tomēr izlems palikt pie mums, meklēs šo iespēju tieši Rīgā, jo te gan darba, gan atalgojuma, gan dzīvesvietas izvēles iespējas ir lielākas. Vai Rīga tam ir gatava? Man tādas pārliecības nav. Mēs neesam varējuši integrēt tos iebraucējus, kas te ieradušies padomju gados. Vai varēsim to izdarīt ar šodienas imigrantiem? Atcerieties metro celtniecības draudus pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kas uzjundīja tautā milzu emocijas un kas būtībā ievadīja Atmodu. Toreiz bija demonstrācijas pret migrāciju. Arī šodien mēs jūtam sabiedrības noskaņojumu. Joprojām redzam arī to, ka izglītība mūsu valstī ir segregēta. Skolās, kas tiek dēvētas par mazākumtautību skolām un tiek finansētas no valsts un pašvaldību līdzekļiem, mācības lielākoties notiek krieviski. Tātad – kur mācīsies šie bēgļu bērni? Mūsu uzskats ir viennozīmīgs: integrācijai, ja vispār tā risinās, jānotiek uz valsts valodas bāzes. Un būtu dīvaini, ja arābu bērni, ierodoties Eiropas Savienības valstī Latvijā, tālāko apmācību gūtu krieviski. Bet šeit tiek pieļautas dažādas izglītības programmas, un nav pat vērts neko pārmest Rīgas domes Izglītības departamentam, jo tas seko likumam. Ja eksistē šāds segregētas izglītības modelis, tad acīmredzot arī turpmāk mēs no tā neizvairīsimies. Uzdevām premjerministrei jautājumu: kad imigranti būs te ieradušies, kādās skolās mācīsies viņu bērni? Atbilde bija: katrs varēs izvēlēties, kādu izglītības programmu viņam pieņemt. Tiešām, kāpēc gan lai viņi neizvēlētos mazākumtautību izglītības programmu, lai mācības apgūtu krievu valodā? Bet tad mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu atbalstīsim svešas kultūras apguvi. Saprotiet, Rīga ir galvaspilsēta, un par tik nopietnu lietu kā imigranti ir jādomā laikus, nevis jāgaida, ka valsts iedos finansējumu, re, kur jums naudiņa, strādājiet! Kad šie cilvēki iegūs bēgļa statusu, viņi būs brīvi, viņi neatradīsies nekādā bēgļu centrā, bet ies meklēt dzīvesvietu un darbu. Ko šajā sakarā varēs izdarīt pašvaldība? Vai tai nāksies par viņiem uzņemties sociālo atbildību? Vai tā saņems no valsts kādu finansējumu? Domāju, ka tie līdzekļi, kurus piešķirs ES, būs pietiekami tikai tam, lai iekārtotu bēgļu centrus.
– Bet Rīgas domei taču ir kāds integrācijas plāns.
– Jā, ir, un tas pats par sevi ir labi. Bet tā visa ir par maz. Un diez vai kaimiņvalsts organizatoru rīkotie biežie pasākumi Rīgā to veicina. Mēs esam satraukti par domes vilcināšanos uzsākt Okupācijas muzeja rekonstrukcijas projektu. Tas būtu nepieļaujami – Latvijas simtgadi sagaidīt bez sakārtota muzeja pašā Rīgas centrā. Līdzīgi ir ar tā dēvēto uzvaras pieminekli. Nē, mēs šodien neaicinām to nojaukt. Mēs ierosinām uzstādīt vēsturi izskaidrojošas plāksnes pie pieminekļa. Tas tāpēc, ka redzam: integrācija nenotiek, latvieši dzīvo savā vidē, krievu kopiena – savā. Paliek jautājums: kurš pirmais panāks pretim?