Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) – par populisma un negatīvisma vilni sabiedrībā, par politiķu zemajiem reitingiem, par izvēles laiku – pašvaldību un Saeimas vēlēšanām.
- Kādi ir Saeimas lielie plāni, sākot jauno gadu?
- 2017. gads esot Gaiļa gads. Ceru, ka tas nāks ar jaunu enerģiju un attīstību. Gailis vēsta jaunu dienu un vienmēr modri raugās apkārt, savukārt mums ir pietiekami daudz stagnātisku lietu, kas jāiekustina, stimulējot izrāvienu. Attīstība jāpanāk būtiskās jomās: līdz galam jāsakārto nodokļu sistēma, pie kuras ķērāmies jau pērn, svarīgs jautājums ir drošība un militārā attīstība. Latvijā drīz ieradīsies NATO karavīru starptautiskais kontingents. Mums jāizdara viss, lai Latvija viņus godam uzņemtu: tā ir izvietošana, infrastruktūra un laba praktiska sadarbība. Tas ir Latvijas drošības interesēs. Stabili virzāmies arī uz aizsardzības budžeta palielināšanu divu procentu apmērā no IKP. Tam jāpaliek nemainīgi. No lielajām, svarīgajām lietām tālāk jāattīsta izglītība un veselības aizsardzība. Reformām beidzot jāizkustas no vietas. Atbildīgajām Saeimas komisijām jāstrādā daudz aktīvāk, līdzīgi kā to darījusi Cilvēktiesību komisija ar mediju politikas pamatnostādnēm.
- Kas, jūsuprāt, var traucēt tik skaidri formulētam attīstības plānam?
- Tas, ka populisma balss pēdējā laikā kļuvusi ļoti skaļa. Tā, protams, nav tikai Latvijas iezīme, tā ir skaļa arī citviet Eiropā, arī Amerikā. Populisms ir atnācis ar savu devīto vilni, un mums pret to ir jānoturas ar ļoti pragmatisku darbu, ar attīstību. Bet attīstība ir iespējama tikai tad, ja mēs visi, Latvijas iedzīvotāji, kļūstam pieauguši. Latvija nākamgad svinēs savu simto dzimšanas dienu, un sabiedrībai jātop pieaugušai. Populisms, tukši solījumi - tas viss vēl nav sevi izsmēlis, tomēr cilvēki jau pamazām sāk saprast, ka populisma karalis ir kails. Šāds skaidrs redzējums prasa zināmu briedumu, vēlmi saskatīt īstenību, vēlmi pretoties populisma devītajam vilnim. Populisms ir ļoti bīstama tendence, tas nes sev līdzi arī ļoti lielu negatīvismu. Viss tiek skatīts kā melns vai balts, viss tiek pasniegts ļoti vienkāršoti! Bet šodien dzīve vairs nav tik vienkārša - kāda tā bija pirms gadiem desmit vai piecpadsmit. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā sarežģītāka kļuvusi likumdošana, tā jāharmonizē ar dažādām direktīvām, jābūt lietas kursā par likumiem citās ES valstīs, par starptautiskām norisēm. Arī izpratne par dažādiem jautājumiem tepat Latvijā kļūst aizvien komplicētāka, ļoti strauji notiek tehnoloģiju attīstība. Līdzīgi var teikt par daudzām jomām - gan par ekonomiku, gan finansēm, gan nodokļiem. Kopumā - dzīve kļūst sarežģītāka, līdz ar to arī Saeimas un valdības politiskie lēmumi kļūst arvien sarežģītāki. Tos izskaidrot dažos vārdos ne vienmēr ir iespējams. Tas noteikti nav izdarāms ar 140 tvitera zīmēm, kur viss ir vienkārši un lielākoties tikai balts vai melns. Šī pārmērīgās vienkāršošanas tendence ir laba augsne populismam, jo argumentācija ne tikai nav vajadzīga - tā pat nedarbojas, tā ir «lieka», jo neietilpst 140 zīmēs. Šī tendence jāpārvar. Ja cilvēks no virsraksta nespēj saprast problēmas būtību, tad tā tiek automātiski ielikta kategorijā «nē, man nepatīk». Negatīvisms, kas nāk vienā solī kopā ar populismu, ir viena no mūsu laikmeta slimībām, tā ir morāla infekcija, kas pārņem arvien lielāku cilvēku skaitu.
- Kā jūs to redzat un skaidrojat?
- Lūk, viens gadījums. 1. janvārī vienā no sociālajiem tīkliem izlasīju par kādu mākslinieci, kuru es dziļi cienu - viņa ir atraktīvs, radošs cilvēks ar savu «es». Tur bija foto ar viņas gada iesākuma tradīciju: peldi jūrā. Šķiet, kas gan var būt vēl pozitīvāks? Kāds interneta portāls bija izveidojis no tā ziņu. Un kas bija lasāms komentāros? Vesels gāziens negatīvu, rupju komentāru, zākāšanās, naidīgums. Un tikai saujiņa pozitīvu komentāru... Jāvaicā: kādā sakarību ķēdē esam iegājuši? Ja negatīvisms sabiedrībā ir tik ļoti izteikts, ko iesākt? Es saprotu kritisku attieksmi pret politiķiem, neapmierinātību ar viņu konkrētajiem lēmumiem. Bet šajā gadījumā tā bija māksliniece, cilvēks, kas nepieņem nekādus valstiskus lēmumus, tikai padalās ar savu prieku. Tātad tas ir simptomātiski: daļa sabiedrības kaut ko kritizē vienkārši kritizēšanas pēc, un negatīvisms kļūst par automātisku reakciju. Un tas jau ir bīstami. Šāds nekritisks negatīvisms parasti ir pusaudžu problēma - pubertātes agresija. Pusaudžiem parasti gribas dumpoties, un jebkurš piedāvājums ir noraidāms. Bet mēs taču esam nācija, kas svinēs savas valsts simtgadi! Gadsimtu! Ir pēdējais laiks saprast un izvērtēt, kas notiek apkārt, kļūt pieaugušiem un modriem un izdarīt pieaugušu cilvēku izvēles. Mēs nedrīkstam spēlēties ar negatīvismu un populismu, jo sekas var būt graujošas. Uz visu reaģējot negatīvi, mēs graujam paši sevi, graujam sabiedrību kopumā, visbeidzot - graujam sevi kā nāciju un kā valsti.
- Kas tad rada šo populismu un negatīvismu? Ir kāds ķermenis, kam aug neglītas kājas? Vai arī tas nokrīt no nekurienes un nepamatoti?
- Nav kāda viena, ko vainot. Ir virkne apstākļu: te darbojas arī mūsu pašu mediji, kuri ar negatīvām ziņām «nopelna» vairāk klikšķu, tie ir «klikšķu biznesmeņi», negācijas nāk arī no Kremļa troļļu fermām...
- Politiķi neietilpst šajā vainojamo kategorijā? SKDS socioloģiskajā aptaujā Saeimas un politisko partiju reitingi ir zemāki par švaki augušu zāli.
- Jā, arī politiķi savu tiesu ir pie vainas, bet konstruktīva kritika ir viena lieta, nievāšana nievāšanas pēc - gluži kas cits. Bīstamība ir tā, ka automātiskais negatīvisms rada lavīnveidīgu efektu, tas sāk ietekmēt domāšanu un attieksmi kopumā. Nav konkrētas receptes, kā to visu izbeigt. Ir daudz melīgu ziņu, un notiek informatīvais karš, mēģinājumi ietekmēt Latvijas iedzīvotāju apziņu un uzvedību. Sabiedrībai to arvien biežāk skaidro, jo, ja tu šo «karu» sāc saprast, tu jau esi brīdināts.
- Manuprāt, cilvēkos zudusi ticība, ka kaut kas varētu mainīties un uzlaboties. Tāpēc arī tāds negatīvisms.
- Nedomāju, ka tas būtu galvenais iemesls. Šodien ir tāda kā mode teikt: mums viss ir slikti. Tas savā ziņā atbrīvo no pienākuma kaut ko darīt pašiem. Ir valdības un Saeimas atbildība, bet ir taču arī paša cilvēka atbildība - rūpēties pašam par sevi. Vienā skolas solā sēž divi puišeļi - viens mācās, otrs šo laiku izmanto izklaidēm. Pirmais iestājas augstskolā, otrs netiek. Pirmais izveido veiksmīgu karjeru, otrs nesasniedz neko. Jo pirmais ir ieguldījis smagu darbu, bet otrs - neko... Vainot Saeimu un valdību? Kritiska attieksme ir laba lieta, taču arī kritikai jābūt pamatotai. Vēlēšanās cilvēki izsaka uzticību konkrētām partijām un konkrētiem deputāta kandidātiem, un tas ir skaidrs vēlētāju uzticības mandāts savam parlamentam kā demokrātijas citadelei. Nav taču tā, ka, ieejot pa Saeimas durvīm, pār deputātiem nolīst piķa lietus un jau nākamajā sekundē viņi ir melni un nespējīgi pieņemt labus lēmumus. Ja vēlētājus kaut kas neapmierina, jāiesaistās pašiem jau esošajās politiskajās partijās vai jāveido jaunas politiskās partijas. Tā ir pieaugušu cilvēku rīcība. Bet tēze «viss ir slikti» nerisina neko. Tie vairāk nekā 600 miljoni eiro, kas ik gadu tiekot maksāti aplokšņu algās - tas ir viens veselības vai aizsardzības budžets, un pat šī statistika ne vienmēr sniedz patiesu ainu par to, kā cilvēki dzīvo, jo žēlošanās un vaimanāšana daudziem ir kļuvusi par modes lietu. Reiz Lidijai Doroņinai-Lasmanei jautāju: «Kā tev klājas?» Viņa atbildēja, ka viņai vienmēr klājoties labi. «Es nopirku šokolādi, lasīju grāmatu, un man bija īsti svētki,» Lidija atbildēja. Tā ir viņas attieksme pret dzīvi. Mēs zinām, ko viņa ir piedzīvojusi. Lidija ir izcila personība. Viņai ir jau vairāk nekā 90 gadu, un viņa nežēlojas.
- Varbūt pārveidošanu sākt katram pašam ar sevi, nevis gaidīt, ko pateiks brigadieris, direktors vai prezidents?
- Sākt ar sevi - tā ir laba recepte, bet šādam procesam vajadzīgs personības briedums. Laikam jāsāk ar to, ka uz informatīvo karu mums acis atvēra modrās balsis, kas par to sāka runāt, bija pētījumi, kas to pamatoja. Ja nesāksim paši ar sevi, ja nesāksim kritiski vērtēt to, kas notiek, tad tā būs to spēku uzvara, kuri ir naidīgi mūsu valstiskumam. Diemžēl negatīvisms ir dziļi paracies zem mums un snaikstās gar mūsu identitātes saknēm.
- Tuvojas izvēles laiks. Vasaras sākumā - pašvaldību vēlēšanas, pēc nepilniem diviem gadiem - Saeimas vēlēšanas. Jūs pārstāvat Nacionālo apvienību. Kā jūsu politiskais spēks gatavojas vēlēšanām?
- Rīga ir brīnišķīga, taču mūsu galvaspilsēta šobrīd ļoti smagi stagnē. Ar Saskaņu saistītie spēki ir tikai laistījuši nanoūdeni un veicinājuši «kapu tramvaja» attīstību, savukārt ar Krišjāņa Barona ielu saistītie «darbi» droši vien ir aprakstāmi vien ar nerātno dainu vārdiem... Rīgā nav redzama pozitīvā attīstība.
- Lai Rīga attīstītos jūsu paredzamajos virzienos, jāveido valdošā koalīcija no labējām partijām. Pagaidām nav redzams, ka šīs trīs partijas būtu gatavas vienoties kopīgai uzvarai.
- Patlaban tiek pārrunāts, kā kopīgi virzīties uz vēlēšanām Rīgas domē, kā kopīgi sastrādāties. Nacionālajai apvienībai vienmēr bijis skaidrs viedoklis par Saskaņu: ar šo politisko veidojumu, kam ir sadarbības līgums ar Putina partiju, mēs nekad nesastrādāsimies. Ceru, ka nesastrādāšanās solījumi tiks turēti arī pēc vēlēšanām.
- Nacionālā apvienība Saeimā ir ieciklējusies uz nepilnām 20 vietām. Vai nav domāts iegūt vairāk?
- Tā ir laba ambīcija. Bet arī mums, nacionāļiem, ir vajadzīgs uzrāviens. Jāatzīst, ka Demogrāfisko lietu centrs ir strādājis ļoti labi, dzimstība ir uzlabojusies, šā gada budžetā ir konkrēts atbalsts demogrāfijai, palīdzība ģimenēm ar bērniem, daudz ir darījusi arī Kultūras ministrija (KM) Latvijas simtgades pasākumu sakarā. Ir konsekventi veidota mediju politika, kas kļūst arvien svarīgāka. Priecājos, kā strādā KM Mediju nodaļa, tai, domāju, jāpiešķir lielāki resursi. Jāmeklē veidi, kā cilvēkiem skaidrot šos ļoti sarežģītos lēmumus.
- Protams, ka jāmeklē. Tieši tagad, kad tuvojas Latvijas simtgade, kad ir svarīgi stiprināt nacionālās identitātes pamatus, Nacionālā apvienība, manuprāt, parādās ļoti maz. Kāpēc tā?
- Nevar nodalīt, ka šī identitātes stiprināšana ir tikai politiķu vai žurnālistu uzdevums. Pilnīgi visiem ir jāvēlas to darīt. Bet pagaidām tieši negatīvās ziņas veido nopietnu fonu. Noskatāmies TV ziņas un saprotam: Latvijā viss ir slikti. Bet tā taču nav patiesība!
- Dzejniece Liāna Langa kādā savā publikācijā teica: «Vai 60 miljonu tērēšana simtgadei ir gluži vienkārši noziegums pret Latvijas nabagiem? Uzskatu, ka jā.» Kā vērtējat šādu apgalvojumu? Šos 60 miljonus izdalīs KM, kas atrodas NA pārziņā?
- Nē, tā tas nav. Tas ir valdības konceptuāls lēmums, ka no valsts budžeta trīs gadu laikā Latvijas simtgades svinībām tiks iztērēti 22 miljoni eiro. Pārējais ir no pašvaldību finansējuma, no publiskās un privātās partnerības, kā arī no citiem avotiem. Tur iekļauti ne tikai svētku pasākumi, bet arī ļoti daudzas latviskās identitātes lietas, piemēram, skolēnu kultūras grozs: tā ir iespēja skolēniem baudīt kultūras pasākumus. Šajā summā iekļautas arī ieceres tautastērpu popularizēšanai, tajā iekļauti arī dziesmusvētki. Labi, ka tuvojas Latvijas simtgade: mums tagad ir iespēja stiprināt savu identitāti - par spīti negatīvismam. Latviskā identitāte ir mūsu saknes, pie kurām varam turēties. Bet ar 140 tvitera zīmēm, protams, nepietiks, lai to izskaidrotu... Jaunās tehnoloģijas nereti rada paviršību uztverē. To veiksmīgi izmanto populisti.
- Šomēnes būs Barikāžu atceres pasākumi, un atkal atradīsies cilvēki, kuri teiks, ka barikādes bija «tukšs numurs» un ka Latvijas neatkarība ir izdomājums. Kremļa troļļi darbojas, vai arī mēs paši to visu izdomājam?
- Kad runāju ar cilvēkiem aci pret aci - tad jūtu, ka cilvēki vēlas ieklausīties un saprast, un saruna izveidojas. Var būt dažādi viedokļi, esmu gatava diskutēt un skaidrot. Bet ja ir šī pusaudžu reakcija... Jā, daudzi ir vīlušies, bet viņi ir mūsējie, kas meklē kādus pieturas un atbalsta punktus. Negatīvismā šo punktu nav, negatīvisms grauj saknes. Tāpēc mums vajadzīgs pētījums, kas atvērs acis uz notiekošo, jārunā par medijpratību skolās - tas ir priekšmets, kam noteikti jābūt.
- 2009. gada 13. janvārī Vecrīgā notika protesta akcija, kuras laikā protestētāji uzbruka Saeimai, apkārtnē esošajiem alkoholisko dzērienu veikaliem un policijas automašīnām. Šogad uz protesta akciju aicina kāds prokrieviskais aktīvists Staņislavs Bukains, kura vadībā savulaik tika izpostīta Maidanam veltītā izstāde pie Ministru kabineta ēkas. Diemžēl ir cilvēki, kas gatavi pakļauties Bukaina aicinājumiem un iet «protestēt» pie MK nama. Nebaidāties, ka atnāks arī līdz Saeimai?
- Es gribētu cerēt, ka valsts, kuru nodibināja 1918. gada 18. novembrī, netiks ārdīta. Graut savas valsts pamatus ir valsts pilsoņa necienīga rīcība. Atcerēsimies strēlniekus, kuri cīnījās par savu valsti, atcerēsimies nacionālos partizānus, atcerēsimies tos, kas iestājās par vārda brīvību un valstiskumu. Pieminēsim cilvēkus, kuri padomju okupācijas laikā glabāja Latvijas Republikas karogu: viņi taču zināja, ka par to draud sodus. Viņi visi ļoti ticēja Latvijas valstij. Jautājums, ar kādiem karogiem, piemēram, šovakar kāds gatavojas nākt pie Ministru kabineta. Politiķi nāks un ies, bet valsts turpināsies, un tā ir milzu vērtība. Bet, lai valsts pastāvētu, valsts ēka ir jābūvē un jāsargā nepārtraukti. Un ar demokrātiskiem līdzekļiem. Katra sabiedrība iziet cauri kādām sāpīgām mācībām. Runājot par 13. janvāri, mums šāda mācība ir bijusi.