Zaļie premjeram liek lūgties

Vēl pagājušajā nedēļā sabiedrības uzmanību piesaistīja iespējamā Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja maiņa, kas vedināja domāt par šķelšanos partijā. Izmaiņu zemnieku vadībā nebūs, taču izrādās, ka nopietnāks drauds Zaļo un zemnieku savienības stabilitātei meklējams Latvijas Zaļajā partijā.

Vārgo intrigu par to, kas pēc šonedēļ paredzētā kongresa vadīs Latvijas Zemnieku savienību, likvidēja pats tās radītājs - zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kas atsauca savu kandidatūru. Līdz ar to pašreizējais partijas vadītājs Augusts Brigmanis palicis bez konkurences un, droši var teikt, vadīs Zaļo un zemnieku savienības kodolu nākamos divus gadus.

Lūdzas pat premjers

Šajās prognozēs gan nevar nerēķināties ar citu ZZS veidojošo spēku - Latvijas Zaļo partiju (LZP), kurā noris labi slēptas, bet nozīmīgas tektoniskās svārstības. Ja līdz šim par šādu kustību esamību vedināja domāt mīklainas pusfrāzes partijas biedru izteikumos kuluāru sarunu laikā, tad Latvijas Zaļās partijas partnerorganizāciju līderu publiskie izteikumi par tādām vairs neļauj šaubīties.

Liepājas partiju pārstāvošais premjerministrs Māris Kučinskis, uzrunājot zaļo kongresa delegātus, burtiski lūdza, lai tie nešķeļas un saglabā organizāciju vienotu. Iespējams, ka LZP plosa iekšējas pretrunas par to, cik daudz no varas pīrāga viņiem pienākas, jo daži varētu uzskatīt, ka divu ministru amati tik varenai partijai ir par maz. Par šādu ambīciju esamību liecina arī premjerministra aicinājums zaļajiem neaizmirst, ka pie varas esošās partiju savienības nosaukumā pirmais vārds ir tieši «zaļie».

Arī Latvijai un Ventspilij valdes loceklis Guntis Blumbergs savos izteicienos bija gana caurspīdīgs. Viņš, salīdzinot LZP ar augļukoku, kuram pārlieku intensīva zaru izgriešana draud ar ražīguma sarukšanu vai pat koka bojā eju, aicināja zaļos saglabāt saikni ar realitāti un turpināt būt konstruktīvam varas partiju veidojošam politiskajam spēkam.

Daudz darāmā

Iespējams, zaļie būs gan uzklausījuši, gan ņēmuši vērā savu partneru padomus un nākamos divus gadus partijas vadītāja amatā atkārtoti ievēlētā Edgara Tavara vadībā centīsies partiju padarīt spēcīgāku, nesagraujot to no iekšienes.

Partijai būs jāizstrādā ne tikai jauna programma, kura it kā neesot mainīta kopš tās dibināšanas pirms 27 gadiem, bet jāsagatavo arī grozījumi tās statūtos. Izaicinājums būs arī neaktīvo partijas biedru atsijāšana. Sarakstos esošo, bet neaktīvo un par mirušajām dvēselēm dēvēto biedru dēļ partijai jau šoreiz bija problēmas ar kvoruma nodrošināšanu. Partijas biedru skaits ik gadu pieaug par dažiem desmitiem biedru, bet līdz ar to palielinās arī minimālais kongresa delegātu skaits, kas nepieciešams, lai sapulce būtu lemtspējīga. Kaut arī vairākkārt no tribīnes tika uzsvērts, ka šoreiz pulcējies rekordliels delegātu skaits, visticamāk, tas bija tikai uz papīra reģistrēts skaitlis. Par to liecina kaut vai fakts, ka LZP līdzpriekšsēdētājs Ingmārs Līdaka vienā no pirmajām balsošanas reizēm to darīja ar vismaz trijiem mandātiem rokās. Likums gan neaizliedz vienam partijas biedram pārstāvēt arī cita viedokli, ja vien ir saņemta pilnvara, taču reģistros tiek iegrāmatots arī faktiski klāt neesošais partijas biedrs.

Ambīciju netrūkst

Katrā gadījumā ambīciju zaļajiem netrūkst. Daudz netrūka, lai kongress apstiprinātu rezolūciju, kurā praktiski uz demisiju tiek aicināts koalīcijas partneri Vienotību pārstāvošais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. «Latvijas Zaļajai partijai ir jāuzņemas izglītības un zinātnes ministrijas vadība, jo pašreizējais ministrs Kārlis Šadurskis ir zaudējis Latvijas tautas un Latvijas Zaļās partijas uzticību,» teikts iepriekš sagatavotajā rezolūcijā. To gan no apstiprināmo dokumentu klāsta izņēma, jo kāds laikus attapās, ka šādi tiktu kārtīgi sašūpota jau tā ne pārāk draudzīgā valdība.

Kritika, tikai saudzīgāka, tika arī Nacionālajai apvienībai, kuru pārstāvošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards neesot pietiekami zaļo domājošs, un vides problemātika tiekot nolikta aizvien tālākos un putekļainākos plauktos.

Par to, ka zaļajos ir cīņas spars, kas, pareizi virzīts, varētu ne vienu vien kalnu gāzt, liecina arī LZP līdzpriekšsēdētāja Viestura Silenieka nesaudzīgā kritika sabiedriskajiem medijiem. Viņam šķiet nepieņemami un neloģiski, ka par nodokļu maksātāju naudu medijs atļaujas kritizēt pie varas esošo partiju pieņemtos lēmumus. No viņa teiktā izriet, ka varu neslavējoša un tās lēmumus skrupulozi neskaidrojoša medija neesamība ir viens no iemesliem, kādēļ apdraudēta mūsu valsts drošība.