Priekšvēlēšanu izdevumi – no partiju uz sabiedrības budžetu
Ja vajadzība spiež, tā nāks ārā – aiztaisīs vienu galu, nāks pa citu. Tā tas notiek ar maksas reklāmu aizliegumu televīzijā priekšvēlēšanu periodā.
2012. gadā Vienotība ar toreiz vēl šīs partijas deputāti Lolitu Čigāni priekšgalā un Nacionālā apvienība nāca klajā ar ierosmi aizliegt maksas priekšvēlēšanu aģitāciju radio un televīzijā. 2013. gadā stājās spēkā likums, kas šādu liegumu 30 dienu pirms vēlēšanām noteica gan tikai televīzijām, uzskatot, ka tās ir emocionāli iedarbīgākas nekā radio reklāmas, kuras neaizliedza. Idejas iniciatori bija pārliecināti, ka šis aizliegums ievērojami samazinās priekšvēlēšanu kampaņas kopējo budžetu, partiju nepieciešamību piesaistīt naudu un mazinās naudas ietekmi politikā. Naiva cerība Latvijas politiskajā virtuvē. Priekšvēlēšanu tēriņi, lielākoties, nesamazinājās, radio kļuva neklausāms, priekšvēlēšanu reklāmas televīzijās parādījās pirms definētā priekšvēlēšanu aģitācijas laika. Un pati Vienotība pilnā krāšņumā nodemonstrēja, kā mazinās naudas ietekme un priekšvēlēšanu tēriņi, pēdējās Saeimas vēlēšanās pārtērējot pieļautā priekšvēlēšanu budžeta griestus, par ko pēc ilgākas strīdēšanās tiesās tai atņemts valsts budžeta finansējums.
Partijas pretī ieguva bezmaksas raidlaika tiesības Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio. Un, protams, bezmaksas jeb - pareizāk - nodokļu maksātāju apmaksātu dalību diskusiju raidījumos. Tās neapmierinājās tikai ar sabiedriskajām raidorganizācijām, bet, lai sasniegtu plašāku auditoriju, arī komerctelevīzijām piešķirta piešprice priekšvēlēšanu diskusiju raidījumiem. Nez vai iniciatīva arī tagad pieprasīt vairāk nekā ceturtdaļmiljona eiro no valsts buždeta bez silta ieteikuma nāk tikai no pašas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP). Ieinteresētas ir gan komerctelevīzijas, gan paši politiķi šo «emocionālās iedarbības» kanālu izmantot vairāk. NEPLP ir tikai šo interešu vidutāja, un te drīzāk varētu runāt par kādu spiedienu nekā gadījumā ar Latvijas Radio valdes atlaišanu. Komercmediji jau likuma apspriešanas laikā žēlojās, ka ierobežojumi viņiem iecirtīs robu budžetā. Priekšvēlēšanu aģitācija tām bija finansiālais pļaujas laiks. Bet ar likuma normām ir tāpat kā ar «ģeopolitiskajiem apstākļiem» - aizvērās Krievijas tirgus, jāmeklē citi noieta tirgi.
Interesanti, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, 2014. gadā, NEPLP rīkoja konkursu par tiesībām veidot septiņus priekšvēlēšanu diskusiju raidījumus komercmedijos, kurā uzvarēja LNT un Rīga TV24. Kopējais pasūtījuma budžets bija... 60,4 tūkstoši eiro. Tagad, četrus gadus pēc likuma spēkā stāšanās, turklāt laikā, kad ekonomika aug, šim mērķim tiek prasīts teju piecreiz vairāk?! Sākotnēji NEPLP iesniedza budžeta pieprasījumu tikai nedaudz vairāk nekā iepriekš - 75 000 eiro, bet apetīte izauga līdz 290 000 eiro, ko raidorganizācijas aplēsušas kā vajadzīgo summu gana kvalitatīvām un daudzpusīgām priekšvēlēšanu diskusijām. NEPLP vadītāja Dace Ķezbere aizstāv komerctelevīziju tiesības uz zaudējumu kompensēšanu - it kā šo neieņemto ienākumu kompensēšana būtu tām ierakstīta kā laulības zvērests «mūžīgi mūžos» vai gluži kā obligātā iepirkuma komponente mazajām koģenerācijas stacijām, kas maksājama reiz šo naudas āderi atradušo staciju īpašniekiem un sadārdzina visu elektroenerģijas lietotāju rēķinus. To varētu vēl saprast, ja likuma norma stātos spēkā neilgi pirms vēlēšanām, kad uzņēmēji - komerctelevīzijas - jau iebudžetējuši tekošajā gadā šos ieņēmumus vai pat jau noslēguši līgumus. Tad varētu runāt par kaut kādu tiesiskās paļāvības principu pārkāpšanu. Bet likums pieņemts jau 2012. gadā un stājies spēkā 2013. gadā! Turklāt ekonomika aug, reklāmas tirgus arī, nepolitiskās reklāmas ierobežojumi debašu laikā nav plānoti, iepriekšējie diskusiju raidījumi bija labi skatīti. Bet, kāpēc nepaprasīt, ja arī paši naudas devēji ir ieinteresēti dot? NEPLP ar starpības - 215 000 eiro - pieprasījumu atkārtoti vērsusies Saeimā, šoreiz citā komisijā, cerot budžetā atrast vēl kādas iespējas. Vai budžeta paketes skatīšanas haosā šis pieprasījums tomēr izslīdēs cauri, vai politiķi tomēr samierināsies ar mazākām eksponēšanās iespējām uz nodokļu maksātāju rēķina? Deputātiem kvotu nav, bet, ja atrod, kam atņemt, tad kaut kam var pielikt. Varbūt līdzīgi kā bērnu pusdienu naudu Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu algām?