Andris Auziņš. Vai esat gatavi futbolam?
Šajās dienās Francijā sākas Eiropas čempionāts futbolā – praktiski mēnesi lielākā daļa latvju vīriešu un arī daļa sieviešu būs pielipuši TV ekrāniem. Par komentāriem LTV7 ēterā līdzās pieredzējušajiem futbola vilkiem Anatolijam Kreipānam un Ilvaram Koscinkēvičam gādās arī Andris Auziņš.
Svarīgāk par olimpiādi
LTV žurnālists Andris Auziņš čempionātā komentēs 15 spēles, bet pa vidu vēl vajadzēs aizbraukt uz Baltkrieviju, kur mūsējie centīsies izkarot ceļazīmi uz pasaules čempionātu rokasbumbā. «Komentēt finālu? Nē, nē, es tomēr jauniņais, Anatolijam un Ilvaram pieredze ir lielāka, arī atpazīstamība un zināšanas ir lielākas!» pieticīgs ir Andris. Vai gaidāmais notikums uztverams kā aroda svētki vai darbs? «Gan, gan! Man ir zināmi vairāki paziņas, kuri pat speciāli paņēmuši atvaļinājumu uz mēnesi, lai tikai varētu redzēt Eiropas čempionātu futbolā. Pie mums gan dīvaini - Latvijā futbols nav nemaz tik populārs, bet, ja ņemam pasaules mērogos, nekā augstāka par futbolu nav,» prāto žurnālists. Uz augstākās raudzes futbola pasākumiem gan atdzīvojas teju visi. «Jā, un tas man ļoti, ļoti patīk!» piekrīt Andris. «Ja paskatāmies mūsu virslīgu, stadioni nav pilni, bet uz Eiropas vai Pasaules kausiem cilvēki atmostas - var just, ka tad futbolam pievērš lielāku uzmanību. Pat mana mamma, kas ikdienā futbolu neskatās, pēc tam stāsta - o, tur bija tāds gols! Starp citu, ja pašā čempionāta sākumā ir kādi ļoti skaisti vārti, tas vienmēr cilvēkus pavelk - kad [holandietis] Robins van Pērsijs pasaules čempionātā līdaciņā ielika to golu spāņiem, pēc tam kādu nedēļu visi par to runāja. Vai kā Hamess Rodrigess ar kreiso kāju no ārmaliņas iegrieza devītniekā - tā arī viss aizgāja!»
Kas spēlēs finālā? «Es negribu nodarboties ar prognozēšanu, taču man ir vairāki favorīti. Ļoti gribu redzēt, ko savās mājās izdarīs Francija - viņiem ir superīga komanda, tāda nav bijusi kopš 2000. gada, bet kā viņi tiks galā ar spriedzi?! Anglija pagaidām izskatās labi, bet kas būs ar [Veinu] Rūniju? Vēl - vai Vācija turpinās savu pragmatisko mašīnu, vai viņi būs spējīgi to izdarīt? Spāņi - šī viņiem varētu būt otrā elpa pēc izgāšanās Pasaules kausā, lai gan - man neticas. No tā sauktajām mazajām komandām - uzskatu, pat Vācija var kārtīgi dabūt pa muguru no Polijas, šī komanda var ļoti tālu tikt.»
Liktenīgais BMX
Andris studējis žurnālistiku stradiņos - jau tur viņu apsmaidījuši kursa biedri un pasniedzēji: ja nepieciešams nodot kādu kursa darbu, tad Auziņam, protams, būs kaut kas par sportu. «Tā arī bija! Reiz mums bija praktiskā nodarbība radiožurnālistikā, un tur pasniedzējs bija Sergejs Kruks: viņš vienmēr pateica acīs - labi vai slikti. Ja kādam nebija talanta, viņš tā arī pateica - atvaino, bet nebūs... Mums toreiz vajadzēja ierunāt ziņu tekstu, un viņš teica, ka man esot labs balss materiāls. Man?! Tajā brīdī tas bija kaut kas tāds, par ko varēju tikai sapņot. Viņš teica, lai aizejot pie toreizējā LTV Ziņu dienesta vadītāja Mareka Gailīša uztaisīt provītes. Aizgāju, parunājos un tā pamazām sāku braukāt līdzi Panorāmas cilvēkiem uz sižetu sagatavošanu. Pats pirmais bija kopā ar Aiju Kincu uz Centrāltirgu - šķiet, bija kaut kas par cenām, bet tas bija super! Taču mans pirmais personīgais sižets atkal bija par sportu - sadabūju kādu ģimeni, kas brauca uz olimpiskajām spēlēm Vankūverā, tas bija 2010. gada pats sākums,» atceras Andris. «2010. gadā nostrādāju Panorāmā, taču sportu tā arī no sevis prom nedabūju. Es gan veidoju arī citus sižetus, bet pārsvarā bija sports, un es sāku just, ka man vairs nepatīk taisīt sižetus, piemēram, par politiku. Gāju pie sporta redakcijas vadītāja Andra Ušacka un teicu - jūtu, ka sports ir tomēr tuvāks, vai nav variantu? Viņš man pieklājīgi atbildēja, ja būs varianti, tad zvanīs. Pagāja kādas divas nedēļas, nav zvana - gāju atkal! Kādas četras reizes es tā staigāju, līdz beidzot 2010. gada decembrī sāku strādāt sporta ziņās.»
Komentēšanas sadaļā Andris gan debitēja tikai 2012. gadā, turklāt būtībā nejauši. «Tās bija Londonas olimpiskās spēles, BMX sacensības, ceturtdaļfināls. Mums uz vietas tur strādāja Māris Rīmenis, bet tajā dienā pēkšņi nojuka visi sakari. Mēģināja atjaunot, nekas nesanāca, un kādas 20 minūtes pirms sacensībām pateica man un kolēģim Normundam Melderim - veči, nav variantu, ir jāiet [ēterā] un jākomentē! Man paveicās, ka pirms tam kādu dienu biju Dikļos treniņnometnē nodzīvojis kopā ar Ivo Lakuču, Māri Štrombergu, Rihardu Veidi un Edžu Treimani, kur daudz ko biju uzzinājis, līdz ar to man bija vienkārši komentēt, taču pirmā reize ir pirmā reize, vienalga bija tāds - wow! Protams, balss drebēja, bet kaut kā galā laikam tiku,» atceras žurnālists. Pēc liktenīgās reizes ar BMX sacensību komentēšanu turpinājums bija ar hokeja kluba Rīga spēlēm. «Palēnām, palēnām apbružājos. Kad vienreiz tevi iemet šajā komentēšanas katlā, tad ir citādi, bet, kad esi jau sagatavojies [pārraidei], parādās neizprotams trīceklis, neko nevaru pat pateikt. Jā, it kā vajadzētu būt otrādi, bet visas pirmās reizes, kad komentēju HK Rīga, man bija sajūta, ka toreiz olimpiādē nokomentēju labāk, jo tad bija - še, ņem, nav variantu! Bet tagad - ja sāc pārāk daudz domāt, ir pat sliktāk.» Lieli kāzusi komentēšanas gaitās pagaidām neesot atgadījušies. «Soču olimpiskajās spēlēs nācās komentēt snovbordu, slēpošanu - sporta veidus, kas Latvijā nav pieskaitāmi pie populārākajiem. Pieaicināju cilvēkus, kuri ir eksperti attiecīgajās jomās, tā nu arī tandēmā komentējām. Tas bija liels pārbaudījums balsij: atceros, ka man otrās nedēļas pusē bija rīta translācija - paralēlais snovbords, kur vinnēja Viks Vailds, un es vairs pēkšņi nevarēju parunāt, aizkrita balss. Izslēdzu mikrofonu, izskaloja kaklu ar siltu ūdeni un atkal viss aizgāja. Man tā bija pirmoreiz - ko, es vairs nevaru parunāt?!» smejas Andris.
Mācījies no Kreipāna
Pats Andris sevi pieskaita pie emocionālajiem komentētājiem. «Ļoti daudz esmu mācījies no Anatolija [Kreipāna] - man patīk, kā viņš komentē futbolu. Tāpat esmu daudz ko paņēmis no Māra Rīmeņa un vēl - ļoti, ļoti daudz ko no amerikāņiem, britiem, frančiem, vāciešiem. Es zinu, ka daudziem nepatīk, kā es komentēju, bet, manuprāt, nepatīk arī tikai tāpēc, ka tas nav pierasts. Mēs tomēr esam pieraduši pie padomju komentēšanas stila, bet es esmu daudz paņēmis arī no NHL komentēšanas stila - gan dikciju, gan frāzes, kas jāsaka pirms vai pēc vārtu guvuma. Taču problēma ir tāda, ka mēs pat gribot nevaram kopēt amerikāņus - mūsu valoda nav tāda. Ir jāņem labākais, kas mums ir, un tāds ir Anatolijs - viņš to drēbi zina! Es vairāk esmu savā komentēšanas stilā azartisks - reizēm pat pārāk. Reizēm pēc tam esmu atkārtoti skatījies spēli un domājis - eu, Auziņ, nekas tāds taču tajā uzbrukumā nemaz nebija! Taču arī dzīvē esmu tāds emocionāls - ātri uzvelkos, bet tikpat ātri arī nomierinos,» atzīst komentētājs.
Protams, pašam personīgi viņam sports nav svešs. «Esmu no Cēsu apriņķa, ilgus laikus nospēlēju florbolu - mums citi sporta veidi īpaši nebija pieejami. Protams, basketbols, bet mani auguma parametri ar basketbolu diez ko neatļāva nodarboties, turklāt man basketbols ne pārāk - man vairāk patīk tādi kontakta sporta veidi. Basketbolā, kā kādam pieskaries - piezīme, pieskaries - piezīme! Arī hokeju uz dīķa spēlējām - gan ar, gan bez slidām, slidot tomēr joprojām neesmu kārtīgi iemācījies. Tā ir ļoti laba brīvā laika pavadīšanas iespēja it īpaši ziemā, kad visi šausmīgi īd, ka nav ko darīt, ārprāts, auksts un tamlīdzīgi. Atceros, ka savulaik ņēmām kaut vai florbola nūjas un gājām ārā spēlēt hokeju - svaigā gaisā, viss forši! Kad esi visu dienu tā pa āru svaigā gaisā nodancojies, atnāc mājās, apsēdies pie televizora, ieslēdz futbolu un ļoti labi jūties.» Par futbolu - ik pa laikam savācoties draugu pulciņš, lai padzenātu bumbu. «Ja es tikšu laikus prom no darba, tad šoceturtdien noteikti aiziešu uzspēlēt futbolu,» prāto Andris. Pag, pag, bet šodien taču Eiropas čempionāta atklāšana, uzstāsies Deivids Gueta?! «Zini, ja man jāizvēlas starp Deividu Guetu vai iet uzraut futbolu, tad es pilnīgi noteikti izvēlos futbolu!»
Andris Auziņš
• Dzimis 1988. gada 8. aprīlī, Cēsīs;
• Izglītība: Cēsu valsts ģimnāzija, bakalaura grāds Rīgas Stradiņa universitātē komunikāciju katedrā;
• Darba pieredze: sporta žurnālists laikrakstā Diena, LTV raidījuma Panorāma reportieris, LTV7 sporta redakcijas žurnālists/komentētājs;
• Hobiji: «Mani kolēģi vienmēr par to apsmej, jo man ir tāda īpatnēja īpašība - es atceros dažādus ciparus, dzimšanas gadus. Man ir ļoti laba redzes atmiņa: ja es ieraugu, ka Krištianu Ronaldu dzimis 1985., bet Lionels Mesi - 1987. gadā, tad es to atceros. Es zinu visiem topa spēlētājiem dzimšanas gadus, un neprasi man, kāpēc, es to vienkārši zinu! Neesmu to speciāli skatījies! Cipargalva.».