Sports un brīnumlīdzekļi – roku rokā kopš laika gala
Nav šaubu, ka Riodežaneiro vasaras olimpiskās spēles ieies vēsturē. Un ne jau tikai potenciāli augsto rezultātu dēļ, bet tāpēc, ka pēc skaļā dopinga skandāla no tām gandrīz atstādināja visu Krievijas komandu.
Mūsdienās ar vārdu «dopings» saprot Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) melnajā sarakstā iekļautās vairāk nekā 500 vielas, taču līdz pat pagājušā gadsimta otrajai pusei «dopings» bija jebkāds līdzeklis, kas palīdzēja uzlabot sportistu rezultātus. Protams, no tā laika skatu punkta, jo dažus XX gadsimta sākumā plaši izmantotus brīnumlīdzekļus citādi kā par ātras iedarbības indi nav iespējams nosaukt.
Gan 1999. gadā nodibinātās WADA, gan Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) amatpersonas parasti piesauc SOK dibinātāja Pjēra de Kubertēna ideālus un piemin Senās Grieķijas olimpiskās spēles, kuru laikā tika pārtraukti kari, bet sacensību dalībnieki nelietoja aizliegtas vielas, lai gūtu labākus rezultātus. Jā, nelietoja, taču tikai viena iemesla dēļ - tolaik nebija nekādas SOK vai WADA, kas būtu izveidojusi aizliegto vielu sarakstu. Taču tas nebūt nenozīmēja, ka olimpieši Senajā Grieķijā kādus septiņus līdz trīs gadsimtus pirms mūsu ēras nemeklēja kādus brīnumlīdzekļus, lai uzvarētu spēlēs un saņemtu godam nopelnīto lauru vainagu un mūžīgu slavu. Vēsturnieku pētījumi liecina, ka tā laika sportistiem padomus snieguši gan dakteri, gan priesteri, kuri centušies izstrādāt drošas uzvaras eliksīrus. Vārdu «testosterons» (tas ir vīrišķais dzimumhormons, kas cita starpā veicina fizisko attīstību) tolaik vēl neviens nepazina, taču nojausma par tā pozitīvo iespaidu uz atlētu rezultātiem jau bija, un atsevišķi Senās Grieķijas sportisti pirms olimpiādēm tika intensīvi ēdināti ar aunu sēkliniekiem. Starp citu, Senajā Grieķijā gaļas lietošana uzturā nemaz nebija plaši izplatīta...
AFP raksta, ka publicists Jašs Lī savā pētījumā pieminējis arī hašiša, kolas stādu, kaktusu ekstrakta stimulatoru un dažādu halucinogēno sēņu lietošanu, tāpat ir zināms, ka tālaika sportisti nav smādējuši vieglus alkoholiskus dzērienus, piemēram, medalu. Vai to visu var uzskatīt par dopingu mūsdienu izpratnē? Kā to ņem - no vienas puses, nekāds aizliegto vielu saraksts tolaik neeksistēja, bet no otras, konkrētus sportistus atbalstošie ārsti un priesteri savus amata noslēpumus turēja slepenībā, un tas jau ir iemesls bažām par negodīgo konkurenci, par ko pašlaik tik ļoti uztraucas WADA un SOK. Tas, ka šī konkurence jau sen tāpat nav īpaši godīga kaut vai cilvēku ģenētisko atšķirību dēļ un tāpēc, ka turīgākās valstis var atvēlēt daudz vairāk līdzekļu legālas (vismaz pašlaik) farmakoloģijas izstrādāšanai, jau ir cits jautājums...
Bet atgriežoties pie vēstures - gadsimtu gaitā priekšstati par to, kas var, bet kas nevar uzlabot sportiskos rezultātus vai cilvēku fizisko spēku, mainījās. Viens no Senās Romas gladiatoru ārstiem saviem pacientiem deva dzert ar rožu ziedlapām apkaisītu Abesīnijas ēzeļa pakaļkāju nagu novārījumu (mūsdienu mediķu vērtējumā tas draud ar pamatīgu caureju), bet XIX gadsimta vidū tolaik Eiropā populāro riteņbraukšanas sacensību dalībniekiem rekomendēja heroīna un kokaīna maisījumu. Tolaik plaši tika reklamēts arī dzēriens Vin Mariani, kas sastāvēja no kokas lapu ekstrakta un vīna, bet tonizējošo īpašību dēļ tika iedēvēts par «sportistu vīnu».
1904. gada olimpiādē par maratonskrējiena uzvarētāju kļuva Tomass Hikss, kurš neilgi pēc finiša zaudēja samaņu, un vēlāk ārstiem nācās krietni pacīnīties par viņa dzīvību. Noskaidrojās, ka pirms došanās garajā un nogurdinošajā distancē Hikss iedzēris brendija un strihnīna kokteili. Līdz pat pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad Rietumu pasaulē pakāpeniski sāka aizliegt dažādu narkotisko vielu tirdzniecību, sporta ārsti saviem klientiem bieži vien rekomendēja strihnīna, heroīna, kokaīna un kofeīna maisījumus, turklāt katrs no viņiem apgalvoja, ka esot atradis ideālo formulu, kas ļaus uzlabot rezultātus. Jau 1928. gadā SOK nolēma, ka nepieciešams kontrolēt, kādus līdzekļus rezultātu uzlabošanai lieto sportisti, taču toreizējā antidopinga problēma faktiski palika tikai uz papīra, jo neviens nezināja, kā pierādīt dopinga lietošanu.
Būtisks pavērsiens cīņā pret dopingu notika sešdesmito gadu otrajā pusē. Pēckara gados sportistu aprindās plašu popularitāti ieguva amfetamīns, ko Otrā pasaules kara laikā regulāri lietoja ASV un citu valstu piloti. 1960. gada Romas olimpiādē 100 kilometru komandu brauciena laikā krita un nāvējošas traumas guva dāņu riteņbraucējs Knuts Jensens, un tiesu medicīniskā ekspertīze noskaidroja, ka samaņu viņš zaudējis pirms starta lietotā amfetamīna dēļ. 1968. gada spēles Grenoblē (ziemas) un Mehiko (vasaras) bija pirmās, kurās notika sistemātiska dopinga kontrole, un bija arī pirmais tās upuris - Zviedrijas izlases modernās pieccīņas meistars Hanss Gunnars Liljenvols tika pieķerts alkohola lietošanā (viņš pats apgalvoja, ka pirms šaušanas sacensībām stresa mazināšanai izdzēris divas pudeles alus), un izlasei tika atņemta bronzas medaļa.
Kopš tā laika dopinga skandāli olimpiādēs kļuvuši par ierastu lietu. Turklāt neatļauto preparātu lietotāji allaž ir soli priekšā kontrolētājiem. Tikai 1991. gadā pēc Berlīnes mūra krišanas apstiprinājās aizdomas, ka septiņdesmito un astoņdesmito gadu VDR peldētāju panākumi gūti, pateicoties valsts atbalstītai anabolisko steroīdu lietošanas programmai, vēlāk līdzīgu skandālu epicentrā iekļuva Ķīnas peldētāji, Somijas slēpotāji, Austrijas biatlonisti, Bulgārijas un Irānas svarcēlāji. Mainījušies ir vien preparāti, ar kuru palīdzību iespējams uzlabot rezultātus.