No tiem Latvijas vieglatlētiem, kuriem Pekinas olimpiskajās spēlēs bija jāpārvar priekšsacīkstes, finālā iekļuva tikai trīs – Ainārs Kovals, Vadims Vasiļevskis un Sinta Ozoliņa.
Diezin vai tā ir sakritība, ka šo trijotni trenē viena un tā pati trenere – Valentīna Eiduka. Šāda audzēkņu bilance plus Kovala olimpiskais sudrabs liecina, ka Eiduka būs nopietna pretendente uz gada labākās treneres godu, kuru viņa jau ieguva 2006. gadā. Ar optimisma pilno trenerīti allaž ir interesanti parunāties – kaut vai tāpēc, ka viņa var pastāstīt ne tikai par vienu, bet arī par visiem saviem audzēkņiem.
Ja rēķina, par cik Vadimam sezonas labākais rezultāts atpaliek no personiskā rekorda, un atceras neveiksmi Pekinā, tad aizvadītā sezona viņam nav izdevusies. No otras puses, bija uzvaras Zelta līgas posmā un sezonas finālsacensībās.
– Gandrīz varētu teikt, ka sezona viņam bija neveiksmīga, jo biju domājusi, ka olimpiādē rezultāts sanāks labāks. Taču jāatceras, ka pavasarī no marta līdz maijam viņš nevarēja paskriet. Vadims kačāja ķermeņa augšdaļu, bet kājas netika nodarbinātas. Līdz ar to izmainījās tehnika. Visi domā, ka šķēps tiek mests ar roku, bet svarīgākais ir tieši kāju darbs. Kā ar kājām nostrādās, tā arī būs. Trīs, četrus mēnešus viņš nevarēja kārtīgi trenēties, un nevar neko nedarot mest tālu. "Nostrādāja" arī psiholoģija. Tas, ka olimpisko spēļu priekšsacīkstēs ar pirmo metienu uzmeta kvalifikācijas normatīvu, viņā varbūt ieviesa pašpārliecinātību. Par olimpiādi ir žēl, taču priecājos, ka Vadims spēja saņemties un svinēja uzvaru divās lielajās sacensībās, kā arī rudenī uzmeta sezonas labāko rezultātu. Šo sezonu uzskatīsim par vidēju, jo 9. vieta Pekinā vieglatlētu vidū ir otrs labākais rezultāts. Vai tad tā ir slikta vieta? Cilvēks jau nav mašīna, kuru var ieprogrammēt tā, lai rezultāts katru gadu aug. Kaut kur nākas apstāties.
Šoreiz Vadimam patraucēja slimība, bet jau kuru reizi viņš kvalifikācijā aizmet tālāk nekā finālā. Tā bija gan Pekinā, gan pērn pasaules čempionātā Osakā, gan pirms diviem gadiem Gēteborgā. Kur problēma?
– Šogad viņš cirkšņa traumu jau bija izārstējis, bet pagājušogad Osakā viņš startēja ar vaļēju brūci. Uz kvalifikāciju viņu sašpricēja, un tāpēc arī labi uzmeta, taču nevar divas dienas pēc kārtas dzīvot "uz špricēm". Uzskatu, ka Osakā viņš nostartēja ļoti labi. Vai tad 4. vieta ir slikta? Kurš tad vēl bija tik augstu kā viņš?
Taču viņš pats, droši vien arī jūs un līdzjutēji cerēja uz labāku rezultātu.
– Ko lai dara – tā trauma bija pārāk nopietna. Kā jau minēju, mums kāju darbs ir pamatu pamatos. "Uz špricēm" var izturēt vienus mačus, bet, ja pēc dienas jāstartē atkal, tad ir diezgan pagrūti.
Šķēpmetējiem ir tāda kā nemitīga cīņa ar savainojumiem, un galvenais ir prast no tiem izvairīties?
– Mums katra kustība ir citādāka. Nav tā kā skriešanā – skrien tik uz priekšu. Agrāk varbūt bija vienkāršāk – šķēpmetēji neskrēja tik ātri un pietika ar plūstošu kāju darbību. Tagad ir citi šķēpi, cita tehnika. Kāju darbībā lielu izmaiņu nav, taču ātrums ir tik liels, ka muskuļiem ir grūti izturēt slodzi. Arī Torkildsenam ir tā pati trauma, kas Vadimam – tāpēc [sezonas finālā] viņš izmeta tikai vienu metienu. Tagad Vadims vairāk nekā mēnesi atpūtīsies, un nākamgad ar pilnām burām iesim uz priekšu.
Par Aināru ir cits stāsts. Prieks par sudraba medaļu, bet, ja 2007. gadā nebūtu tā viena vienīgā metiena pāri 82 metriem, uz olimpiādi viņš nemaz netiktu!
– Arī viņam bija kājas savainojums, taču tik daudz nesaprotu par tām traumām, lai pateiktu precīzu diagnozi. Taču arī viņš nevarēja skriet un veikt metiena imitācijas. Ja sāp, tad nevar. Imitēt mums ir pat svarīgāk nekā mest, jo ir jāiemācās kāju darbība. Laikam vaina bija arī psiholoģijā, jo viņš tik tiešām katrā treniņā meta 82 vai 83 metrus tālu. Pat nezināju, ko lai dara. Malacis, ka prata saņemties, un galvenais jau ir beigu rezultāts. Ceru, ka tagad viņš psiholoģiski sevi ir pārvarējis un sapratis, ka var mest tālu. Galvenais, lai nekas nesāpētu. Esmu optimiste un domāju, ka viss būs kārtībā – gan Aināram, gan Vadimam.
Vai tikāt skaidrībā, kāpēc sezonas finālsacensībās Štutgartē Ainārs netika pat līdz 80 metru atzīmei?
– Nopratināju viņu par to, kas tur notika. Ainārs stāstīja, ka bijis ļoti auksts laiks un nekādi nav sanācis iesildīties. Sacensību laikā juties stīvs. Šķēpmešanā pieci metri uz vienu vai otru pusi – tas nemaz nav daudz. Arī Železnijam vienās sacensībās varēja būt pāri 90 metriem, bet nākamajās – tikai 80. Nepaspēj ar kājām – un metiens neizdodas. Roka ir tā, kas tikai pavada šķēpu – cik ar kājām, gurniem un krūtīm iedosi, tā arī sanāks. Tā tikai no malas izskatās, ka atliek paņemt šķēpu rokās un metiens gatavs. Šādi var mest līdz 60 vai 70 metiem, bet, ja grib mest 80 vai 90, tad tehnika jāslīpē līdz sīkumiem.
Aināram ar psiholoģiju grūtības laikam ir no laika gala. Atceros, ka vēl Atēnu olimpisko spēļu sezonā iesildoties viņš nereti meta pāri 80, bet sacensībās – ne tālāk par šo robežu.
– Varbūt tās ir manas domas, bet savu iespaidu atstāja vitamīnu nelietošana. Tagad Pekinā jau nonācām tik tālu, ka viņš gāja pie dakteres un lietoja vitamīnus. Ja nelieto vitamīnus, muskuļiem nav spēka cīnīties un organisms jūtas saguris. Kad ir liela slodze, muskuļi to netur. Palielinās arī iespēja gūt traumas. Iespējams, vitamīnu lietošana viņam piepalīdzēja tikt pie olimpiskā sudraba. Ceru, ka viņš ir sapratis, ka vitamīni ir jālieto, taču neizslēdzu, ka šajā ziņā vēl būs problēmas.
Jums nācās cīnīties, lai Ainārs sāktu lietot vitamīnus?
– Jā, visos šos gadus par to runāju. Es parasti nemaisos tajā, ko sportistiem dod Olimpiskās vienības ārsti, taču ar Aināru visu laiku nācās cīnīties. Viņš uz turieni nemaz negāja. Kādi viņam bija argumenti? Ainārs uzskatīja, ka, sākot lietot vitamīnus, organisms pārstās cīnīties un zudīs tā imunitāte.
Daudzi sportisti, lai tiktu pie olimpiskās medaļas, ļaujas dopinga kārdinājumam, bet Ainārs pierādījis pretējo – ka par medaļnieku var kļūt, nelietojot pat vitamīnus!
– Taisnība ir, bet Pekinā viņš tos vitamīnus dzēra. Ja nebūtu tos lietojis, varbūt medaļas nebūtu.
Vai olimpisko spēļu rezultāti jums bija liels pārsteigums? Droši vien arī jūs labāku rezultātu gaidījāt no Vadima, nevis Aināra.
– Uz Vadimu es tik tiešām ļoti cerēju, un tas man bija liels trieciens. Ainārs arī Pekinā katrā treniņā meta 83–84 metru robežās. Viņš pats ņēmās mērīt rezultātus, kaut gan man tas ne pārāk patika. Padomāju: "Vai tiešām viņš atkal nesaņemsies?" Tomēr prata noskaņoties. Lielas cerības uz to gan nebija, jo tā gāja visu vasaru: treniņos rezultāts ir, bet mačos – nekā. Tas, ka viņš uzmeta 86 metrus, man nebija pārsteigums – ja tie būtu 90 metri, tad gan. Vienīgi biju pārsteigta, ka Pitkemeki neko nesameta. Finālā startēja trīs somi un Ainārs apsteidza visus! Aināra pēdējais metiens izdevās lielisks. Parasti viņš par lēnu ieskrienas, jo uzskata, ka ātrā skrējienā metienu nespēj kontrolēt. Pekinā tas izdevās, kaut gan arī ieskrējiens bija vēl tālu no tā, kā man gribētos. Potenciāls viņam ir, bet daudz būs jāstrādā pie tā, lai viņš varētu uzskriet ātrāk. Uzskriet jau var, bet, ja beigās netiec ar sevi galā, tas neko nedod.
Visu rakstu lasiet 7. oktobra izdevumā