«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.
Dzīves piepildījumu sniedz rakstīšana un dārzs
Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš Aivara nav. Kas ir noticis pa šo laiku? Kāda ir bijusi mana dzīve?
Nezinu, kas var kardināli izmainīties tāda cilvēka ikdienā, kurš raksta. Ārpus rakstīšanas - dārza kopšana. Katru pavasari - stādīšanas nemiers, kas mani piemeklējis jau gadus desmit. Dārzs ir mana mīlestība: peoniju smaržīgais trijstūris, ko iedāvināja Latvijas peoniju karalis Aldonis Vēriņš, zied katru vasaras sākumu; persiku koks, kuru iestādīja Aivars, nes augļus ik vasaru; pavasarī - tulpes un pulkstenīši, vasarā - dienziedes, samtenes, īrisi un rozes, hortenzijas un flokši - viss pateicībā zied. Un skujeņi zaļo. Zāliens kā paklājs, kas pavasarī iekrāsojas ar pienenēm, kuras daudzi uzskata par nezālēm, bet es - par mazām saulītēm. Šoruden dažas no tām uzziedējušas par jaunu...
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv