VAKARA ZIŅAS. 10 lietu, kas raksturo Eviju Martinsoni

«Tā nu ir sanācis, ka savas lielās, skaistās lomas uz operas skatuves neesmu dziedājusi vairāk nekā gadu. Protams, ir liels prieks par kamermūzikas koncertiem, kuri šajā smagajā laikā darīja laimīgu manu sirdi,» saka operdziedātāja, Latvijas Nacionālās operas vadošā soliste Evija Martinsone.

MĪĻIE UN TUVIE CILVĒKI

«Ne sevi, ne savu dzīvi nespēju iedomāties bez saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, jo tieši caur viņiem - savu dzimtu, draugiem un paziņām, kolēģiem - esmu veidojusies un kļuvusi par to, kas es esmu un kāda es esmu. Viņi ir kā skolotāji, kas izslīpē dažādas manas šķautnes,» saka Evija, atklājot, ka viņas draugi ir ļoti dažādi, pat kardināli pretēji, bet iekšējā sajūta saka, ka visi ir savējie. «Tādā ziņā Dieviņš mani ir ļoti mīļojis, dāvājot labus un mīļus cilvēkus.»

MŪZIKA

«Būtiska manas dzīves sastāvdaļa ir mūzika - gan operas un kamermūzikas dziedāšana, gan, protams, arī klausīšanās. Tas ir mans dzīvesveids, jo es dziedu ne tikai uz skatuves, bet arī mājās, klusiņām kaut ko čubinot, un gadās, ka dungoju, arī pa ielu ejot. Tāpat kā cilvēki, arī manas lomas mani ir veidojušas - tās ir mana asinsrite. Gan mana pirmā loma Galateja [G. F. Hendeļa operā «Akīds un Galateja»], kas noteikti ir vissvarīgākā, gan Rozīna «Seviljas bārddzinī», gan Mimī «Bohēmā» (attēlā), gan Tatjana operā «Jevgeņijs Oņegins». Tāpat arī kamermūzika sniedz savu veldzējumu, jo, esot tuvāk klausītājam, vēl vairāk tiek atvērta dvēsele,» stāsta samtainā soprāna īpašniece, uzsverot, ka neizsakāmi būtiska ir arī kopā būšana ar domubiedriem un kolēģiem.

KLUSUMS

«Nav tā, ka klusums man vajadzīgs «nonstopā», bet tas ir vajadzīgs pretstatā nemitīgai skaņas jutībai. Un klusumu var noķert gan mežā, gan pilsētas ielās, kad sadzirdi, kā sniegs gurkst zem kājām. Tas ir nulles punkts, kurā iespējams sadzirdēt arī pašai sevi,» saka Evija, atklājot, ka viņai ļoti īpašs ir klusums pēc dziesmas, pirms aplausiem. «Tas mazais mirklis ir tik trausls un tik pilns ar emocionālu spriedzi, ka dažkārt pasaka daudz vairāk nekā vārdi. Tā ir klusuma saruna. Ļoti īpaša. Galvenais ir šim trauslumam nepieskarties un to neiztraucēt.»

PIESKĀRIENS

«Cilvēki, kuri mani pazīst, zina, ka, satiekoties un sasveicinoties, man patīk apskaut, samīļot, pieskarties. Tas mani raksturo, un tā ir šī laika «traumēta lieta». Man pat ir grūti kaut ko nopirkt internetā, jo es neko nevaru «pačamdīt»,» stāsta operdziedātāja. Viņai patīk kašmirs un dabiskais zīds, kas ir tik maigi kā otra āda. Un, izvēloties audumu veikalā, tieši pieskāriens pieņem izšķirošo lēmumu, vai būs viņai īstais.

«Es esmu arī masāžu fans, un jo īpaši man patīk sildošās masāžas. Tāpat mani valdzina pieskārieni dabā - gan silts vasaras lietus, gan ūdens, kas apskauj ķermeni.»

KAFIJA

«Arī bez melnas rīta kafijas nav iedomājama mana dzīve, tas ir mans ik rīta rituāls. Tieši kafijas smarža ir tā, kas iedod jauku iesākumu dienai,» stāsta Evija. Salīdzinoši nesen viņa atklāja sev bezkofeīna kafiju, un tad arī saprata, ka tieši kafijas smarža, ne mundrums, ko dod kofeīns, viņai ir svarīgs. Bet, dodoties garākās pastaigās, piemēram, pa parku, Evija bieži ņem līdzi kapučīno, kas tad reizē ir arī saldais ēdiens.

ZIEDI

«Krīzes laikā jo īpaši sapratu, cik ļoti svarīgi man ir ziedi. Kad bija izrādes un koncerti, biju tik privileģēta, ka mājās gandrīz vienmēr bija ziedi. Tagad, ja nav dāvinātu, es tos nopērku pati, un šobrīd man mājās ir koši dzeltenas narcises, kas ļoti skaisti izskatās ar sniegoto bildi aiz loga - tās liecina par augšāmcelšanās tuvošanos,» stāsta sievišķīgi šarmantā operdziedātāja. Viņai ļoti patīk rozes - gan vāzē, gan dārzā. Un laukos, pateicoties māsai, ir iekopts ļoti skaists rožu dārzs, kas vasarā smaržo un zied visdažādākajās krāsās. «Roze ir brīnišķīgs zieds. Vienkāršs un sarežģīts reizē,» saka Evija un atklāj, ka dzīvoklī Rīgā viņai uz palodzes zied orhidejas, baltie falenopši. «Un tie arī ir tik skaisti kā balti milzu taureņi…»

PASTAIGAS

«Man patīk doties garās pastaigās, un parasti es tās padaru arī par mazā brīnuma svētkiem. Gan dabā, gan pilsētā vienmēr eju ar mazām brīnuma gaidām, un brīnums vienmēr atnāk. Tas ir kādā detaļā uz ēku ārsienām vai jumtiem vai iepriekš nepamanīts kādā parka stūrī, vai stirna, pēkšņi sastapta mežā, vai vāvere koka galotnē - tas vienmēr dienu padara pilnvērtīgāku. Pa mežu un gar jūru var iet un iet, un iet, un arvien atklāt ko jaunu. Jo daba ir mainīga. Un pilsēta arī.»

DABA

«Dabas vērošana un būšana dabā man ir ļoti svarīga. Tieši sīko nianšu saredzēšana - kādas lapas kokam bija vakar, kādas tās ir šodien, un interesanti, kādas būs nākamajā dienā… Dzirdēt putnus, saredzēt ziedu skaistumu, pamanīt katru sīkumiņu, ko mums piedāvā daba, un uztvert to visu ļoti personīgi - ka tieši es to varu piedzīvot. Dabas krāšņums mani nebeidz sajūsmināt, es katru dienu jūtos dabas pārsteigta.»

SMARŽAS

Evija ļoti jutīgi tver dažādas smaržas. Vai tas ir gaiss, kas smaržo pēc silta vasaras lietus, vai jūlija pļava dabas pilnbriedā. Vai rudens lapu smarža. Vai veļa, kas izmazgāta, izsalusi ziemas spelgonī un ir ienesta iekšā. Vai pavasara atkušņa smarža, vai mazliet rūgtenā ābeļziedu smarža. Un katra cilvēka smarža. Pilsētas smarža. Māju smarža - gan Rīgā, gan laukos. Un operas smarža, kas pat skatītāju daļā esot savādāka nekā dienesta daļā. «Vai arī - kā smaržo grāmatas. Tā arī ir viena no lietām, ko nevar dot digitālais datu nesējs,» viņa sapratusi. Bet no kosmētiskajām smaržām operdziedātājai patīk vairākas, un tās viņa izvēlas pēc sajūtām. Bet vismīļākās, protams, ir rozes - «Montale Paris Roses Elixir».

SUŅI

«Es esmu absolūts suņu cilvēks. Nevienam sunim nevaru vienaldzīgi paiet garām, viņam ko labu nepasakot. Suņi esot pēdējie eņģeļi uz zemes, un es tam pilnībā piekrītu,» saka Evija, atklājot, ka laukos viņai ir brīnišķīgs baltais Falkors, laimes pūķis. «Viņš savu funkciju arī pilda - ir mūsu laimes hormona uzturētājs. Ir tāda filma «Nebeidzamais stāsts», kur ir lidojošais laimes pūķis, un Falkors tieši tāds arī ir - milzīgs un balts. Pagaidām viņš vēl nelido, bet, spriežot pēc skrējiena ātruma, tas notiks drīz…»