VAKARA ZIŅAS. Kā cilvēki sadzīvo ar bēgļiem Muceniekos
Pirms neilga laika medijos parādījās informācija, ka no patvēruma meklētāju centra «Mucenieki» pēdējo mēnešu laikā izbēguši (varbūt pareizāk būtu teikt – to pametuši) vairāk nekā 270 centra iemītnieku.
Pēc tam gan Iekšlietu ministrija ziņoja, ka daļa no viņiem ir notverti un nogādāti atpakaļ Muceniekos. Savukārt septembrī Muceniekos mītošie patvēruma meklētāji bija sacēluši pamatīgas nekārtības, protestējot pret Covid-19 dēļ ieviesto karantīnu un ierobežojumiem un paziņojot, ka viņi nevēlas palikt šeit, bet gan doties tālāk uz Vāciju. Toreiz salīdzinoši maz izskanēja vietējo iedzīvotāju viedoklis, tādēļ kādā saulainā novembra dienā »Vakara Ziņas« brauca lūkot, ko par šeit notiekošo domā Mucenieku iedzīvotāji.
Šausmu stāsti nav dzirdēti
Pirmdienas rītā, kad iegriežamies Muceniekos, viss ir mierīgs un kluss, cilvēkus tikpat kā nemana. Pēc mirkļa sastopam divus runātīgus vīrus labākajos gados, kuri vāc pēdējās nobirušās lapas. Uzrunāti viņi smej, ka savus vārdus neatklāšot («Varat saukt mūs, kā paši gribat!»), un pastāsta, ka nav vietējie, bet gan ierodas no netālās Zaķumuižas un Silakroga, lai šeit, Muceniekos, pildītu sētnieka pienākumus.
«Nekādus šausmu stāstus neesam dzirdējuši, un mums jau liekas, ka te viss ir salīdzinoši mierīgi. Protams, septembrī, kad te bija tie nemieri un sabrauca daudz policistu - tad gan bija tā, kā bija. Bet citādi, ja arī kāds no šejienes te ir izbēdzis, tad ne līdz Zaķiem, ne Silakrogam viņi nav nonākuši. Viņus jau interesē nokļūšana Vācijā, un droši vien ir kāds, kas viņiem palīdz…» spriež viens no strādniekiem, bet otrs piebilst, ka tomēr esot dzirdēts stāsts, kā centra iemītnieki klīduši pa vietējo iedzīvotāju dārziem, kāpuši ābelēs un purinājuši ābolus. «Iespējams, viņi nezina, kas ir privātīpašums, tāpēc tik brīvi iet svešos dārzos,» viņš spriež, bet otrs atminas, ka tomēr pirms kāda laika no veļas striķa pie viņa mājas pazudusi izmazgātā un žūšanai izliktā sega. Viņaprāt, to tomēr varētu būt pastrādājis kāds centra iemītnieks, ne vietējais. «Protams, apgalvot to nevaru, bet nu vismaz man tā šķiet,» stūķējot maisā lapas, vīrs vēl nosaka.
«Citādi mums te ir mierīga līdzāspastāvēšana: mēs strādājam, redzam, kā centra iemītnieki dodas, piemēram, uz veikalu vai stadionu. Viņi garāmejot uz mums noskatās, bet nekādās sarunās neielaižamies,» vīri rezumē un dodas atpakaļ pie darba.
Kopā spēlē futbolu
Arī nākamie sastaptie Mucenieku iedzīvotāji, kuri devušies iepirkties uz ciema veikaliņu (šeit tādu ir divi), ir tikpat runātīgi, taču nevēlas atklāt savu identitāti. Kamēr sieviete ir veikalā, puisis pārliecinoši stāsta, ka viņš nekādu apdraudējumu no centra iemītniekiem nejūtot: «Kad kopā ar draugiem devāmies uz stadionu uzspēlēt futbolu, mums vēlējās pievienoties centrā dzīvojošie puiši. Tas pat bija ļoti labi, jo uzreiz varējām izveidot divas normālas futbola komandas! Tāpat esmu pamanījis, ka viņi, vismaz daļa, cītīgi mācās latviešu un krievu valodu. Pēc iepirkšanās veikalā puiši lasa, kas rakstīts uz čeka, un ir bijis, ka viņi jautā, ko latviski nozīmē viens vai otrs vārds. Tāpat viņi dodas uz netālo ezeru un kādu laiku pavada tur. Vairāki nododas fiziskām aktivitātēm - piemēram, skrien. Man pat izdevās iedvesmot jaunāko brāli pievērsties fiziskajām nodarbēm…»
Tiesa, mūsu sarunbiedrs, spriežot pēc paša teiktā, kādu laiku ir pavadījis Londonā, tāpēc citu tautību cilvēki, kas tagad sastopami Muceniekos, viņu patiešām neuztrauc. Komentējot abu iepriekšējo runātāju teikto par patvēruma meklētāju it kā aplasītajām ābelēm vietējos dārzos, puisis bilst - viņaprāt, galvenie ābolu lasītāji tomēr esot vietējie bērneļi. «Re, kur mums pagalmā divas ābeles - tās viņi nolasīja pa tīro!»
«Lai jau viņi bēg uz Vāciju!»
Savukārt dāma, kura mūsu sarunai pievienojas pēc neilga brīža, arī uzsver, ka viņai pret patvēruma meklētājiem principā iebildumu neesot, tomēr ir kas piebilstams. «Tagad nē, bet kad šeit mitinājās iepriekšējā patvēruma meklētāju porcija, tad reizēm, braucot no Rīgas uz Muceniekiem ar beidzamo autobusu, bija mazliet neomulīgi. Kā man samācīja meita, es ausīs ieliku «austiņas» un, izkāpjot no autobusa, žigli devos uz mājām.» Tāpat viņa no dažiem patvēruma meklētājiem esot dzirdējusi komentārus, ka viņiem patīkot vecākas sievietes. «Ko viņi iedomājas? Ka es viņu ņemšu pie sevis un uzturēšu?!» viņa smejoties komentē šo piedāvājumu. Vēl no kādas savas paziņas, kura strādā patvēruma meklētāju centrā, dzirdējusi, ka turienes iemītnieki diemžēl ir visai netīrīgi. «Daudzi no viņiem atkritumus - papīrus, izsmēķus - met zemē, nevis atkritumu kastēs. Protams, tā nedara visi, un tomēr mana paziņa par šiem ieradumiem izsakās visai skarbi. Interesanti, varbūt viņi tā ir audzināti?» mūsu sarunbiedrene spriež un piebilst: «Ak, jā, pēdējā laikā esmu sākusi valkāt džinsus un vasarā izvēlos šortus, jo ar tiem ir vieglāk paskriet nekā tad, ja mugurā ir kleita vai svārki… Mukt gan vēl nav nācies, tomēr - drošs paliek drošs.»
Citādi gan, viņasprāt, komunikācija ar patvēruma centra iemītniekiem pārsvarā tomēr vērtējama pozitīvi. Šad tad, ejot garām žogam, kas norobežo patvēruma centra teritoriju, esot iznācis parunāt ar tur dzīvojošajiem bērniem, kuri labprāt iesaistoties rotaļās, piemēram, mētājot bumbu pāri žogam, un apgūstot vienkāršākos latviešu vārdus. «Sākumā, kad tos patvēruma meklētājus uz šejieni atveda, mums likās, ka no māju «podjezdiem» zudīs velosipēdi vai bērnu ratiņi, taču neko tādu neesam manījuši. Un runājot par tiem, kuri no šejienes aizbēga - nu, lai jau bēg uz to Eiropu. Man nav žēl,» viņa atvadoties piebilst.
Tiesības brīvi pārvietoties
Savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe, lūgta komentēt, kā patvēruma meklētāji varēja pamest «Mucenieku» teritoriju un kādas sekas ir šādai rīcībai, skaidro, ka «patvēruma meklētāju izmitināšanas centra «Mucenieki» galvenais uzdevums ir nodrošināt neaizturētus patvēruma meklētājus ar mājokli laikā, kamēr viņu lietas tiek izskatītas un pieņemts lēmums patvēruma lietā par starptautiskā aizsardzības statusa piešķiršanu, taču «PMIC «Mucenieki» nav slēgta tipa iestāde, t.i., patvēruma meklētājiem ir tiesības atstāt centra teritoriju. Ja patvēruma meklētājs atstāj centru ilgāk par 24 stundām, tad viņam ir pienākums par to informēt centra vadību. Par katru personu, kas patvaļīgi atstāj centru, tiek informēta Valsts robežsardze.» Personu skaits «Muceniekos» ik pa brīdim mainās, un novembra sākumā [aktuālākie dati uz 04.11.2021.] «Muceniekos» uzturējās 139 personas; pārsvarā - no Irākas un Afganistānas. Šeit tiek izmitināti patvēruma meklētāji, kuri gaida lēmumu attiecībā uz bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Taujāta, ar ko ikdienā patvēruma meklētāji «Muceniekos» var nodarboties, Madara Puķe skaidro, ka viņiem ir pieejama virtuve, veļas mazgātava, bērnistaba, TV telpa, mācību telpa ar pieeju internetam, sporta zāle, bibliotēka un papildu dzīvojamā platība, vēlreiz uzsverot - «Mucenieki» nav slēgta tipa iestāde. «Šeit uzturēties ir tiesības personai, kurai vēl nav stājies spēkā galīgais lēmums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai tā atteikšanu. Persona pozitīva lēmuma gadījumā noformē uzturēšanās atļauju un var uzsākt patstāvīgu dzīvi Latvijā. Ja personai statuss tiek atteikts, tad viņai ir jāizceļo no Latvijas, ja vien nav cita likumīga pamata uzturēties Latvijas teritorijā,» precizē PMLP pārstāve un piebilst, ka viņu iestāde no vietējiem iedzīvotājiem nekādas sūdzības par centra iedzīvotāju pārkāpumiem un incidentiem līdz šim neesot saņēmusi.
***