VAKARA ZIŅAS. 111 vīrieši un trīs sievietes – pēckara Latvijā piespriesto nāvessodu skaits

Skaitā nav iekļautas personas, kuru lietas izmeklējuši VDK un Baltijas kara apgabala kara prokuratūras orgāni.

Pagājušā gadsimta 40. gados grozījumus LPSR Kriminālkodeksā, par augstāko soda veidu nosakot nāvessodu, te pieņēma, te atcēla, taču kopš 1954. gada līdz 90. gadiem nāvessods kā augstākais soda mērs likumdošanā pastāvēja nepārtraukti. Mūsu valstij atgūstot neatkarību, LPSR Kriminālkodeksu nomainīja Latvijas Kriminālkodekss, pēc tam - Krimināllikums, ko pieņēma 1998. gada 17. jūnijā. Oficiāli tas stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī. 1998. gadā, izdarot grozījumus Krimināllikumā, nāvessodu mūsu valstī atcēla.

Nogalina sievas un ieslodzītos

Latvijā augstāko soda mēru apsūdzētajiem piesprieda galvenokārt par slepkavībām. Kā pirmais šajā sarakstā minams 1922. gadā dzimis vīrietis uzvārdā Ivanovs, kurš 1963. gadā nogalinājis savu sievu, lai beidzot no viņas atbrīvotos. Par samērā līdzīgu noziegumu apsūdzēts arī pēdējais no šo 111 personu saraksta - 1962. gadā dzimušais Stalidzāns, kurš, būdams alkohola reibumā, savu sievu un sievasmāti piekāvis līdz nāvei, tātad veicis dubultslepkavību. Stalidzānam augstākais soda mērs gan tika piespriests, taču viņu apžēloja.

Vairāki no noziegumiem, par kuriem Latvijā piesprieda nāvessodu, izdarīti ieslodzījuma vietās. Tā 1947. gadā dzimušais Gindins, cietumā ņirgādamies par kādu citu ieslodzīto, licis tam ar zobiem pacelt klozetpoda vāku, ķert un ēst mušas, pēc tam viņu sitis tik ilgi, līdz nelaimīgais nomiris. Gindinam bija līdzdalībnieks Solovjovs, kuram arī piesprieda augstāko soda mēru. Šis noziegums veikts 1966. gadā. Tāpat arī 1967. gadā dzimušais Strods, izciešot sodu, kolonijā noslepkavojis citu ieslodzīto, par ko saņēmis augstāko soda mēru.

Nāvessodu varēja piespriest arī gadījumos, kad tika nogalināts citas valsts pilsonis. Piemēram, 1973. gadā pēc maltītes ieturēšanas kādā restorānā Kaštanovam nebija naudas, ar ko samaksāt rēķinu, tāpēc viņš nolēmis ar betona plāksnes atlūzu nobeigt citu restorāna viesi - jūrnieku, Indijas pilsoni. Laupījums bijis 22 rubļi un 80 rubļus vērts gredzens.

Mīlestības dēļ

Noziegumu, par kuru varētu sarakstīt grāmatu, 1972. gadā pastrādājis pilsonis Puķe, kurš pieķēris savu sievu kopā ar citu vīrieti. Viņa pirmā doma bijusi izdarīt pašnāvību, taču pilsonis pārdomājis un nogalinājis vispirms sievu, tad meitu un visbeidzot arī mājas saimnieci. Tāpat neveiksmi mīlestības lietās, kas beigusies ar stāšanos tiesas priekšā un nāvessodu, piedzīvojis 1946. gadā dzimušais Podnieks. Viņš 1977. gadā, būdams «kunga dūšā», pēc dejām mēģinājis ielauzties pie savas sirds dāmas, taču nav ielaists, tāpēc nogalinājis viņas vecākus un to pašu mēģinājis izdarīt ar mazgadīgo krustdēlu. Nedaudz atšķirīgs liktenis bijis 1945. gadā dzimušajam pilsonim Indrinam. Viņš iepazinies ar kādu sievieti, kura vēlējusies tikt vaļā no vīra. Lai plānu realizētu, abi ar savu jauno «pasiju» tās vīram iešļircinājuši tabakas un urīna maisījumu, ielējuši mutē spirtu un nožņauguši. Noziegums izdarīts 1979. gadā.

Saistībā ar mīlestības rēķinu kārtošanu jāpiemin arī tās trīs sievietes, kurām Latvijā tiesa sprieda augstāko soda mēru. Atšķirībā no vīriešiem visas trīs tika apžēlotas, nāvessodu aizstājot ar daudziem gadiem ieslodzījuma vietā. Par diviem gadījumiem žurnālā nesen esam rakstījuši. Viena no sievietēm bija Ivara Nadziņa krustmāte, kas bijusi šīs bandas vadone - privātajā dzīvē absolūti nelaimīga sieviete; bet otra - Valmieras cietuma priekšnieka mīļākā (šī paša cietuma zobārste), kura nogalināja viņa sievu. Kura šajā sarakstā bija trešā, par to gan Latvijas juristu domas dalās. Ir tādi, kas uzskata, ka tā bijusi 1947. gadā arestētā sieviete ar iesauku «šakāle», kura Rīgā tirgojusi cilvēka gaļas kotletes, taču ir juristi, kuri domā citādi. Proti, arī trešā daiļā dzimuma pārstāve, kurai savulaik piespriests nāvessods, nogalinājusi vīru, bet tā līķi paslēpusi - aprakusi malkas šķūnī zem zemes.

Visbiežākais motīvs - mantkārība

Nevienu, šķiet, nepārsteigs secinājums, ka lielākā daļa smago noziegumu izdarīti ar mērķi aplaupīt - gūt mantisku labumu. Nereti tās bijušas bruņotas bandas, kur pēc noziedznieku notveršanas un nozieguma atklāšanas nāvessods piespriests vairākiem tās locekļiem. Pirmā no šādām bandām Latvijas kriminālistikas vēsturē ir jau minētā Nadziņa banda, kur augstākais soda mērs tika piespriests trim personām, taču izpildīts divām - diviem stiprā dzimuma pārstāvjiem. Savukārt 1965. gadā dzimušais Šneiders, kurš, darbodamies bandas sastāvā, 1984. gadā nozadzis 10 automašīnas, nogalinājis savu līdzzinātāju. Iemesls it kā pašsaprotams - līdzzinātājs bija vērsies milicijā un sniedzis liecības. Pēc nozieguma izdarīšanas Šneiders upurim uzrakstījis uz pieres «Izpildīju savu pienākumu».

Vēl kāds dzinulis izdarīt tik smagu noziegumu kā slepkavība ir atriebības alkas. Paradoksāli, taču tiesu praksē zināmi vairāki gadījumi, kad dzīvība atņemta bijušajiem darba devējiem. Aiz atriebības. Turklāt tas noticis padomju laikā, kad darba it kā pieticis pilnīgi visiem. 1961. gadā dzimušais Požarskis, būdams alkohola reibumā, ar uzgriežņu atslēgu nositis savu priekšnieci par to, ka tā atlaidusi viņu no darba. Tāpat rīkojies 1962. gadā dzimušais Umbraško, kuru priekšnieks grasījies atlaist no darba, jo pilsonis darbavietā ieradies alkohola reibumā. Umbraško paņēmis šauteni un darba devēju nogalinājis. Tiesa abiem bijušajiem darba ņēmējiem piesprieda nāvessodu.

Atsevišķa noziedznieku grupa, kam savulaik piesprieda augstāko soda mēru, bija dzimumnoziegumos apsūdzētie. No tiem Latvijā visskaļāk izskanējis 1941. gadā dzimušā maniaka Rogaļova vārds.

*****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!