Viena no visneparastākajām pilsētām, precīzāk, apdzīvotām vietām, ir Barencburga, kas atrodas Arktikā, Špicbergenas salā. 1596. gadā lielāko no Svalbāras arhipelāga salām atklāja nīderlandiešu pētnieks un jūrasbraucējs Vilems Barencs. Savukārt kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Špicbergenā mīt arī krievi un ukraiņi, jo tas bija laiks, kad Padomju Savienība nopirka Nīderlandes kompānijai piederošo koncesiju ar mērķi iegūt akmeņogles. Tāpēc visus šos gadus Barencburga un mūsdienās tikpat kā vairs neapdzīvotais ciemats Piramīda pieder Krievijai. Vēl Špicbergenā var apmeklēt Norvēģijas pilsētu Longjērbīeni – apdzīvotu vietu, kas atrodas vistālāk ziemeļos.
Mūsdienās Špicbergena īpaši interesanta šķiet tūristiem, kuri tur ierodas un nereti arī salīdzina norvēģu Longjērbīeni ar krievu Barencburgu. Par spīti tam, ka Barencburga atrodas tik tālu ziemeļos un lielākajai daļai savu tautiešu nav pieejama, tā neatpaliek no vidusmēra Krievijas pilsētas ar visām tai raksturīgākajām iezīmēm. Piemēram, četrstāvu bloku mājas, kas mūsdienās tiek uzlabotas jeb apšūtas ar Ķīnā ražotiem krāsainiem paneļiem - ēku siltināšanai paredzēto materiālu. Vai arī saplaisājušas betona flīzes, ar kurām visā Padomju Savienībā noklāja gājējiem paredzētos ceļus.
Vienīgais Barencburgas un Piramīdas saimnieks ir 1931. gadā dibinātais Krievijas kalnrūpniecības uzņēmums «Арктикуголь», kam bez akmeņogļu raktuvēm pieder gan tūrisma, gan infrastruktūras objekti, tajā skaitā dzīvojamais fonds. Jāpiebilst, ka iedzīvotāju skaits gadu no gada samazinās: Piramīdas ciematu ogļrači pametuši, jo turienes šahtu 1998. gadā slēdza augsto uzturēšanas izmaksu dēļ. Barencburgā patlaban dzīvo nedaudz mazāk par 500 iedzīvotāju. Ja vēlamies salīdzināt, Longjērbīenē iedzīvotāju skaits ir 2417, taču šī pilsēta ir lielāka pēc teritorijas. Abas apdzīvotās vietas šķir 40 kilometru.
Runājot par Barencburgu, interesantākais tās vēsturē ir fakts, ka vairākus gadus šeit dzīvojusi Maija Pļisecka. «Nākamās balerīnas tēvs 1932. gadā kļuva par ģenerālkonsulu Barencburgā un te ieradās kopā ar visu ģimeni. Jaukas atmiņas no šīs aukstās un putekļainās zemes Pļiseckai saistās ar pārgalvīgo slēpošanu, gaismas atgriešanos martā un savu pirmo lomu uz skatuves.» (Avots: Mazsīle-Lagzdiņa A. Svalbāra.// Latvija Amerikā, Nr. 18., 06.05.2006.) Neparastā dzīve Arktikā Pļisecku ģimenei beidzās 1936. gadā, kad to pēc pilnas programmas skāra Staļina represijas.
Dodoties ārā, jāatceras paņemt līdzi šaujamieroci. Visbiežāk tā ir bise, kas noderēs gadījumos, ja jums pretī nāks leduslācis. Šāda iespējamība Špicbergenā nav uzskatāma par izņēmumu, jo lāču te ir vairāk nekā cilvēku! Populārais blogeris Iļja Varlamovs sava ceļojuma laikā pa Arktiku noskaidroja, ka mūsdienās Špicbergenā mītot ap 3000 iedzīvotāju, taču lāču esot par tūkstoti vairāk. Par iespējamību satikt leduslāci brīdina arī ceļa zīmes ar savvaļas dzīvnieka attēlu. Smieklīgi, taču Krievijas pusē izvietotajās zīmēs šā zvēra attēls atšķiras no tā, kāds tas redzams Norvēģijas puses ceļa zīmēs. Barencburgā zīmēs, kur attēlots leduslācis (to ir skaitītas vienības), tas šķiet aizdomīgi līdzīgs partijas «Vienotā Krievija» logotipam.
Atgriežoties pie stāsta par bisēm un citiem šaujamieročiem, piebilstams, ka, nonākot pie kāda veikaliņa vai bāra durvīm, uz tām pamanīsiet norādi, ka uzreiz pēc ieiešanas telpā ierocis ir jāatstāj pie pārdevēja. Tas gan attiecas uz norvēģu pilsētu Longjērbīeni, jo krievu Barencburgā nav ne bāru, ne mazu veikaliņu. Absolūti lielākā daļa iestāžu šeit slēgtas, taču atšķirībā no savām «bēdu māsām» citos Krievijas reģionos vismaz nav tik ļoti izdemolētas. Lai būtu pavisam patiesi, jāprecizē, ka vienu nelielu veikaliņu Barencburgā tomēr var atrast, taču, tieši tāpat kā norvēģu pusē, tā cenas nepatīkami pārsteigs. Visas preces ir ļoti dārgas! Barencburgas veikalā cenas norādītas gan norvēģu kronās, gan krievu rubļos, taču samaksāt var vienīgi ar kronām. Rubļus šeit nepieņem. Alkohols gan Barencburgā, gan Longjērbīenē nopērkams ierobežotā daudzumā. Lai to varētu kontrolēt, cilvēkiem izsniedz speciālus talonus. Ak, jā, Barencburgā tomēr ir arī viens krodziņš, kā nosaukums - «Sarkanais lācis».
Kaut arī cenas, salīdzinot ar Eiropu, Špicbergenā ir ārkārtīgi augstas, Barencburgā strādājošs ogļracis mēnesī nopelna vairāk nekā 1000 dolāru. Alga šķiet kārdinoša, taču tā ir profesija, kas mūsdienās nav rentabla un pieprasīta.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!