VAKARA ZIŅAS. Lolita Cauka: Esmu nokļuvusi tajā dzīves posmā, kas ir pēdējais

© F64

Lielai daļai cilvēku novembris saistās ne tikai ar Latvijas dzimšanas dienu. Ar teātra mākslu saistītiem ļaudīm ne mazāk svarīgs datums ir 23. novembris, kad pieminam leģendāro režisoru Eduardu Smiļģi un skatāmies «Spēlmaņu nakts» teātra balvu pasniegšanas ceremoniju. Tāpēc jo īpaši rodas vēlme uzzināt, ko šajā nemierīgajā laikā dara un jūt cilvēki, kuriem teātra māksla ir visa viņu dzīve. Viena no tādām personībām ir ilggadēja Latvijas Nacionālā teātra aktrise, kura arī bijusi viena no laimīgajām «Spēlmaņu nakts» balvas laureātēm nominācijās «Gada labākā aktrise» (1998/99) un «Gada labākā aktrise otrā plāna lomā» (2014/15 un 2018/19). Ar mākslinieci tiekamies pašā Rīgas sirdī – netālu no Raiņa pieminekļa. Neuzkrītoši noskatāmies, kā garām piemineklim dodas gājēji, un runājam par šī brīža izjūtām un izaicinājumiem, ar ko saskārusies Lolita Cauka.

Nedaudz filozofiska atbilde

Jautāta, kas laikā, kad aktīvā darba gaitas un arī Latvijas Teātra darbinieku savienības vadīšana ir aiz muguras, aktrisei šķiet svarīgs, ar ko viņa piepilda savu ikdienu, Lolita Cauka vispirms brīdina, ka atbildēšot nedaudz filozofiski. «Mācos dzīvot. Cilvēka mūžs ir iedalīts vairākos posmos, sākot no zīdaiņa vecuma, bērnības un tā uz priekšu. Katrā nākamajā posmā mēs pakāpjamies uz tā, ko iepriekš esam apguvuši. Es šo domu kaut kur dzirdēju, un man tā ļoti iepatikās,» saka māksliniece. «Patlaban esmu nokļuvusi tajā dzīves posmā, kas ir pēdējais. Arī tā ir dzīve, turklāt neviens jau nepateiks, cik garš vai īss šis posms būs. Tas var būt pat ļoti garš. Taču, atbildot uz jautājumu, - jā, mācos dzīvot!»

Aktīvā darba gados par to, kā ir dzīvot, izbaudot visu labo, kas katrā vecumposmā paredzēts, Lolita Cauka nav aizdomājusies, tolaik viņa ilgojusies tikai vienu - būt neatkarīga. «Agrāk nodomāju: aiziešu pensijā, tad būšu brīva un varēšu darīt to, to un vēl to. Taču, kad pienāk pensijas vecums, tu attopies, ka fiziski vairs nespēj izdarīt daudz no tā, kas bija iecerēts, turklāt nedzīvo jau viens pats, līdz ar to šī doma bija iluzora.»

Kā ir iefilmēts, lai paliek

Mākslinieces koncepcijā par mācīšanos dzīvot ietilpst tiekšanās pēc prasmes dzīvot šeit un tagad, jo ko gan tas dos, ja viņa jau šodien sākšot uztraukties, cik pēc mēneša būs jāmaksā par elektrību, gāzi un siltumu? «Mēs centīgi koncentrējamies uz visu negatīvo, un tur liels nopelns ir masu medijiem. Tas attiecas ne tikai uz valsts ekonomiku, bet arī politiku un citām jomām. Man šķiet, cilvēki atradinās saskatīt labo,» novērojusi Lolita Cauka. «Dažkārt dzirdu cilvēkus sūkstāmies, ka grāmatas ir ļoti dārgas, tāpēc tās nevar atļauties nopirkt. Jā, tā ir. Taču var aiziet uz bibliotēku un grāmatu dabūt par baltu velti. Turklāt pa ceļam turp un atpakaļ būsi arī izstaigājies. Citi sūrojas, ka nepietiek naudas biļetēm uz teātra izrādēm, taču šeit man ir līdzīga atbilde. Pameklē biļetes, kas ir lētākās - kas meklē, tas atrod. Vai arī ieslēdz radio «Klasika» un baudi izcilu mūziku!»

Atgriežoties pie filozofijas par dzīves posmiem, radās kārdinājums māksliniecei pajautāt, kurā no tiem, ja vien būtu tāda iespēja, viņa vēlētos atgriezties. «Skolas gadi tie nebūtu, taču atgriezties varētu Liepājas periodā, kad es, Rīgas meitene, pēc konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas nokļuvu vietā, kur nevienu nepazinu. Trīs Liepājā pavadītajos gados es veidojos un kūņojos - tas bija jaunības laiks. Tur būtu labi atgriezties arī tādēļ, lai izlabotu dažu labu kļūdu.» Mākslinieces jaunības posmam pieskaitāma arī filmēšanās divās filmās, kas tagad uzskatāmas par mūsu kino zelta fondu, «Vella kalpi» un «Vella kalpi Vella dzirnavās». Jautāta par šo savas dzīves posmu, Lolita Cauka pasmaida: «Nē, «Vella kalpus» gan es atstātu, kā ir, - neko nelabotu. Kā ir iefilmēts, lai paliek. Ar visu savu gludo ģīmīti.»

Spēja atcerēties nepiemīt tikai smadzenēm

Ja māksliniecei kāds jautā, kā viņai klājas, atbilde ir viena - labi! «Par spīti tam, ka pasaulē viss sagriezies kājām gaisā.» Lai atbilde būtu godīgāka, nepieciešams papildināt, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Lolita Cauka nespēj atrast īstos vārdus, lai raksturotu savas izjūtas. Viņa bažījas, ka pēc tik daudziem kara mēnešiem gan pati, gan visa pasaule ar šo nenormālo situāciju sāk aprast un izjūtas vairs nav tik asi sāpīgas kā sākumā. Tas ir bīstami. «Viens ir šis karš Ukrainā, taču mana emocionālā atmiņa saglabājusi laiku, kad Latvija bija okupēta. Esmu pieredzējusi, kā Staļina nāves dienā cilvēki spieda ārā asaras. Kā mani vecāki visu mūžu dzīvoja bailēs. Tas atstājis pēdas manā psihofizikā,» māksliniece atklāj. Vēl aizvien spilgti palicis atmiņā, ka pagājušā gadsimta 60. gadu nogalē Kaļiņingradā, filmējoties kinodarbā «Vella kalpi», visus pārsteidza Otrā pasaules kara laikā sabumboto ēku gruveši, kurus vairāk nekā 20 gadu laikā neviens nebija novācis. It kā ar to būtu par maz, filmēšanās grupas ļaudis pamanīja, ka lietainā laikā no Kaļiņingradas pilsētas kanalizācijas akām sāka vēdīt ļoti dīvains smārds - salkana līķu smaka, kas arī bija atgādinājums par postošo karu.

«Teātra savienības priekšsēdētājas amatā reiz devos komandējumā uz Maskavu. Netālu no Sarkanā laukuma pamanīju ēdnīcu. Vēlējos padzerties, tāpēc iegāju. Tur viss bija vēl aizvien tā, kā pie mums padomju laikos - smakas tās pašas, ēdienu klāsts arī. Man kļuva slikti: uznāca drudzis, bija gandrīz fizisks nelabums, tāpēc momentā to iestādi pametu. Tas, ka atmiņas saglabā ne tikai smadzenes, bet arī ķermenis, man bija liels atklājums. Tagad, redzot, kas notiek Ukrainā, šīs izjūtas atdzīvojas atkal. Tā ir psihofizika.» Pēc brauciena uz Maskavu aktrise turienes ēdnīcā piedzīvotās izjūtas šad tad atsaukusi atmiņā, teātrī analizējot lomas. Kaut arī krasi nepatīkamas, šīs izjūtas vēlāk noderējušas profesijā.

Pēdējā laiva

Iespēju robežās Lolita Cauka seko līdzi kultūras dzīvē notiekošajam: skatās jaunākās mākslas filmas, lasa grāmatas. Nesen noskatījusies Signes Baumanes režisēto filmu «Mans laulību projekts», kas savas atklātības dēļ viņai šķitusi saistoša. «Seriālus gan skatos ar lieliem izņēmumiem. Man ļoti patīk, kā strādā Armands Zvirbulis, ar kuru bija iespēja sadarboties viņa pirmajā filmā «Rīgas gambīts». Man tajā bija epizodiska loma,» stāsta māksliniece. «Armanda prasme piemeklēt savām filmām aktierus ir apbrīnas vērta. Ar interesi skatos viņa jauno filmu «Krimināllieta iesācējam». Pirmajā sērijā mazliet traucēja ceļošana laikā, taču šos režisora noteikumus pieņēmu.» Māksliniece pasmejas, ka viņa ar interesi skatoties labas kriminālfilmas, taču kriminālromānus nelasot.

Atsevišķas uzmanības vērti, pēc Lolitas Caukas domām, ir lielie seriāli, piemēram, «Likteņa līdumnieki» un «Sarkanais mežs», kas atklāj Latvijas vēstures posmus. «Emocionālā ziņā ļoti spēcīga bija filma «Sarkanais mežs». Režisors bijis godīgs gan pret šo laiku, gan cilvēkiem. Tieši tā arī vajadzēja šo filmu taisīt. Tas gan vairs neattiecas uz filmu, taču vienīgais, ar ko nespēju samierināties, ir, ka tāds aktieris kā Jēkabs Reinis patlaban nestrādā nevienā teātrī. Vai tiešām viņš nav vajadzīgs? Aktieri ar tādiem dotumiem kā Jēkabam Reinim latviešiem nemaz tik bieži nedzimst!»

Lolita Cauka atklāj, ka pagājušajā vasarā pati bija aizbraukusi uz to vietu netālu no Jūrkalnes, no kurienes Latviju pameta pēdējā laiva ar bēgļiem. «Tā bija dīvaina diena. Spīdēja auksta saule. Es gandrīz vai fiziski sajutu, kā bija tiem cilvēkiem, kuri brida pa ledaino jūras ūdeni, lai varētu iesēsties laivā un doties prom.»

Grāmatas par latviešu klasiķiem

Arī interese par jaunākajām grāmatām Lolitai Caukai, kura visu mūžu bijusi liela lasītāja, nav mazinājusies. Patlaban viņas uzmanības lokā ir sērijā «Es esmu…» izdotie darbi. «Ar lielu interesi izlasīju Ingas Žoludes romānu «Vendenes lotospuķe» par Jāni Poruku. Vienīgā grāmata, ko izlasīju tikai līdz pusei un sadusmojos ļoti biežo dialogu dēļ, bija Laimas Kotas romāns par Anšlavu Eglīti «Cilvēks ar zilo putnu». Radās izjūta, it kā autore pati savām ausīm būtu dzirdējusi Eglīša un Janelsiņas sarunas un tagad tās atreferē. Manuprāt, tā ir milzu atļaušanās.» Aktrise nesen izlasījusi Ievas Strukas monogrāfiju «Par skaisto un aplamo dzīvi», kur galvenais varonis arī ir Anšlavs Eglītis, taču tā viņai ļoti patikusi. «Man bija daudz jaunatklājumu. Uzteicama ir Ievas kā autores attieksme pret aprakstāmo personību. Smalks, labs darbs, baudāma lasāmviela,» rezumē Lolita Cauka. «Cerība, ka uzzināt un iemācīties ko jaunu var jebkurā mūža nogrieznī, man joprojām saglabājas.»

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.