VAKARA ZIŅAS. Režisors Edmunds Freibergs: Staigāt ir labāk nekā sēdēt pie televizora!

«Vispār šim laikam un laikmetam ir visas krāsas. Ir ļoti daudz kas, par ko jāsmejas, bieži vien – rūgti; ir arī patiesa drāma un traģēdija, kā tagad redzam. Kas tad cits ir tas drausmīgais karš, ja ne visīstākā cilvēces traģēdija?» teic izcilais režisors Edmunds Freibergs, kurš «Spēlmaņu naktī», kad tiks svinēta arī režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas diena, saņems balvu par mūža ieguldījumu. Savukārt, ja viņam būtu jāiestudē izrāde par pašreiz pasaulē notiekošo, visticamāk, tā būtu traģikomēdija, jo tas esot viens no viņa mīļākajiem žanriem. «Taču tas varētu būt arī farss, jo pašreiz ir ļoti daudz šādu situāciju,» spriež režisors.

«Man ļoti patīk staigāt, un esmu to darījis visu mūžu, ne tikai pēdējā laikā. Man nav automašīnas un nav arī autovadītāja tiesību. Taču to nenožēloju, jo staigāšana ir ļoti laba lieta!» saka režisors, piebilstot, ka viņam patīk fiziskā slodze. «Pastaigu laikā ļoti daudz ko var izdomāt - gan par kādu darbu, gan lomu. Mājās sēžot un nolemjot, sak, tagad es domāšu par darbiem, - nekas nenāk prātā! Taču, kad staigā vai pa pludmali, šoseju, vai mežu, tā ir pilnīgi cita lieta.» Šovasar Edmunds Freibergs kādu laiciņu padzīvojis Kurzemes jūrmalā un par tur pavadīto laiku teic, ka bijusi īsta bauda izrāpties no gultas un tūlīt mesties iekšā jūrā. Tur arī viņš ik dienu nostaigājis ļoti lielus attālumus. «Es tiešām visiem iesaku staigāt!» Piemēram, kovida pandēmijas laikā, kad visi tika brīdināti, ka tieši sabiedriskais transports ir vieta, kur iespējams inficēties, režisors devies pārgājienos, par kuriem ar smaidu teic - tie bijuši «pārgājieni katram gadījumam»: «Tolaik tiešām nostaigāju pamatīgus attālumus, piemēram, no Matīsa ielas, kur dzīvoju, gāju uz Arkādijas parku. Vienā Dieva mierā! Tas prasīja apmēram stundu, un tos desmit tūkstošus soļu, kurus it kā vajadzētu ik dienu nostaigāt, pieveicu pavisam noteikti. Visu laiku gudroju, ka vajadzētu nopirkt to «gudro» pulksteni, kas uzrāda, cik soļu nostaigāts, laikam arī pulsu un cukura līmeni asinīs…»

Izrādās, ka no visām tehnoloģijām režisoram piederot tikai podziņu telefons, taču viņš pazīst gana daudz sava gadagājuma cilvēku, kuriem ir datori vai «gudrie» telefoni un kuri «tiešām ir iekrituši virtuālajā pasaulē: kā no rīta acis vaļā, tā tūlīt pie datora! Taču uzskatu, ka tas nav labi, īpaši tāpēc, ka kultivē mazkustīgu dzīvesveidu…»

Romantika Vecrīgā un Tenerifē

Vai pastaigu laikā režisoram izdevies ieraudzīt un atklāt kaut ko jaunu? «Manos gados, esot rīdziniekam, Rīgā atklāt kaut ko jaunu… Ja nu vienīgi to jauno arhitektūru, kas šur tur parādās un vietām Rīgas centrā ir ļoti eleganta un patīkama. Vienīgi, par ko es priecātos - ja no Daugavmalas pazustu tā lielā stikla «pumpa», kuru uzcēla deviņdesmitajos gados! Tā ir tik neiederīga Rīgas panorāmā! Es uz to nevaru skatīties…»

Visvairāk Edmundam Freibergam patīkot staigāt pa vecpilsētu, īpaši ap Ziemassvētku laiku - tad tur, viņaprāt, esot ļoti romantiski un skaisti, «tāda pasakaina atmosfēra ar visām tām skaistajām, restaurētajām ēkām un Ziemassvētku eglēm». Skaistas pastaigas esot arī uz Meža kapiem, kur atdusas režisora mamma. «Uz turieni caur diviem parkiem bieži eju kājām, un, kad kapiņš ir apkopts, iestājas miers un harmonija. Protams, izstaigāju arī Meža kapus.»

Vēl režisors cer kādreiz atgriezties Tenerifē, kur pirms dažiem gadiem rudeņos devies atpūsties: «Tur ir lielisks pastaigu maršruts gan okeānu, kur varēja baudīt sauli un siltumu!» Taču pievienoties riteņbraucējiem, kuru beidzamajā laikā Rīgā ir ļoti daudz, režisors neplāno - viņaprāt, Rīgā tas tomēr esot mazliet riskanti.

Atsvaidzināt franču valodas zināšanas

Taujāts, vai top memuāri par teātrī gandrīz piecdesmit gadu laikā piedzīvoto, Edmunds Freibergs smaidot atteic, ka tam viņš esot mazliet par slinku. «Tas nemaz nav tik vienkārši, kā liekas: sak, tagad apsēdīšos un sākšu rakstīt. Tad uzreiz rodas visādas domas, gribas apēst kādu desmaizi vai ieslēgt televizoru, lai noskatītos «Panorāmu». Taču esmu pārdomājis, ko varētu rakstīt, un tas varētu būt ne par mani un manu dzīvi, bet cilvēkiem, kurus esmu sastapis savas dzīves laikā gan teātrī, gan ārpus teātra - tādiem, kuri būtu tā vērti, lai viņus aprakstītu.»

Lai gan, kopš viņš ir prom no teātra, darbu slodze ir samazinājusies, skaistu projektu režisoram netrūkst. «Kopā ar [teātra bijušo direktoru] Ojāru Rubeni organizējām ļoti skaistu dziedātājas Margaritas Vilcānes jubilejas pasākumu, tāpat uztaisījām piemiņas vakaru Astrīdai Kairišai. Vēl vajadzēja sagatavot jaunu aktrisi lomai manā izrādē «Sarkanais un melnais», kuru cilvēki joprojām labi apmeklē.» Turklāt režisors joprojām turpina sadarboties ar Daiņa Kalna rīkotajiem Siguldas Opermūzikas svētkiem, veidojot lielos operu uzvedumus. «Darbs pie iestudējumiem prasa visu ziemu un pavasari. Pagājušogad daudz laka pavadīju, studējot un klausoties «Bohēmu», kuru taisīju kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un tērpu mākslinieci Ievu Kundziņu. Tāpēc esmu priecīgs un gandarīts, ka nākamgad man ir piedāvāts iestudēt Guno «Faustu». Tas gan nozīmē, ka visa ziema paies, klausoties šo brīnišķīgo mūziku un fantazējot,» režisors ieskicē nākotnes plānus un smej, ka nākšoties atsvaidzināt franču valodas zināšanas, jo iespējams, ka Margaritas lomas atveidotāja būs no Francijas. «Tiesa gan, režisors ar aktieri vienmēr sapratīsies!» Vēl Freibergs domājot par vienu iestudējumu Nacionālajā teātrī, «kamēr spēks vēl kaulos. Bet, ja arī tas neizdosies, tas mani nesatrauks. Tā nav koķetērija, taču man nav tādas sajūtas - ak dievs, kā es dzīvošu bez teātra! Jo tā manā dzīvē ir bijis tik daudz; brīžiem, kad biju mākslinieciskais vadītājs, tās bija 24 stundas diennaktī, un es pat sapņos redzēju teātra problēmas».

Viens liels «paldies»

«Kad man piezvanīja Ojārs Rubenis, lai pavēstītu, ka man piešķirta balva par mūža ieguldījumu, atbildēju - paldies dievam, ka es sēžu, jo tas tiešām bija negaidīti! Tiesa, es negribētu teikt, ka tas būtu nepelnīti, jo piecdesmit gadi teātrī ir nostrādāti un ieguldīts ir ļoti daudz. Neapšaubāmi, ir bijuši mīnusi un arī neizdošanās, bija arī izdošanās… Līdz ar to - jā, man ir gandarījums! Un tas, ka žūrija, kas lemj par šādu apbalvojumu, ir mani kolēģi - prieks ir dubultā! Mēs ar Astrīdu Kairišu vienojāmies, ka ir tāds termins «iesaucamais vecums». Kad tu tajā nonāc, kā tas ir arī manā gadījumā, tad arī sāc domāt, vai dzīve ir bijusi tā vērta vai tas ir bijis tikai ziepju burbulis. Ja saņem novērtējumu, ka ir bijusi vērta, tas ir gandarījums.» Atbildot uz jautājumu, ko 23. novembra vakarā teiks pateicības runā, Edmunds Freibergs atteic: «Tur jau vienmēr norāda - tikai nerunājiet pārāk gari! Protams, tas būs klasiskais «paldies», jo bez tā nevar - gan tiem cilvēkiem, kuri lēma, ka esmu balvas cienīgs, gan cilvēkiem, kas manā dzīvē ir daudz nozīmējuši. Un tādu ir tik daudz, ka, ja es sauktu viņu uzvārdus, tas tiešām būtu milzīgs saraksts! Centīšos visu savilkt ļoti īsi; neko briesmīgi garu netaisos paust un domāju, ka neviens neko tādu negaida, jo grib, lai ceremonija ietu uz priekšu. Taču, jā, man tie būs svētki!»

Vai ir kāda izrāde, kuru režisors būtu gribējis iestudēt, taču nav paguvis? «Ja tā paskatos, tad manas iestudētās izrādes ir bijušas šausmīgi plašā amplitūdā, sākot no klasiskās operas un beidzot «Ar būdu uz baznīcu» un «Žurku Kornēliju»; pa vidu - drāmas, traģēdijas, mūzikli un rokoperas! Vai dieniņ! Tāpēc teikt, ka man pašreiz būtu mūža sapnis - nē, tāda man nav,» teic Edmunds Freibergs, kurš saņemto balvu liks blakus 2011. gada «Spēlmaņu nakts» balvai par labāko otrā plāna lomu - Kareņinu - izrādē «Anna Kareņina». «Tā bija ļoti «garšīga» loma, tāpat kā izrādēs «Kaija» un «Līgava bez pūra». Kā aktieris esmu spēlējis ļoti maz, taču visas lomas bijušas īpašas. Un, ja tagad man piedāvātu lomu kādā iestudējumā, tai noteikti vajadzētu būt kārdinošai, taču kur manos gados tādu kārdinošu lomu atrast? Man kādreiz mācīja, ka teātris ir tirgus laukums un tepiķītis un aktieris - komediants uz tepiķīša. Ja komediants var publiku «paņemt», tad ir labi. Tāpēc, tagad skatoties izrādes, es arī vērtēju, vai aktieris var «paņemt» publiku, vai publika iet viņam līdzi. Tā ir ļoti brīnišķīga lieta!» režisors vēl piebilst.

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!