VAKARA ZIŅAS. Mirdza Zīvere: Nejūtos kaut ko zaudējusi

Mirdza Zīverei vissvarīgākās ir vispārcilvēciskas lietas – godīgums un, protams, ģimene. «Tāpēc, pirms trīsdesmit gadiem pārtraucot aktīvās skatuves gaitas, es absolūti nejūtos kaut ko zaudējusi vai ziedojusi, jo radošo darbu gan režijā, gan producēšanā man nav trūcis, turklāt dzīvē ir dažādi posmi, kas jāizdzīvo, un es gribēju šo laiku veltīt ģimenei un bērniem,» kādā brīdī intervijā teic dziedātāja. 

Kādas bija sajūtas, atkal uzkāpjot uz skatuves [Zigmara Liepiņa un Mirdzas Zīveres jubilejas programma septembrī izskanēja Mūzikas namā «Daile»] un redzot cilvēku atsaucību un interesi?

Brīnišķīgas! Nu kā tas var nepatikt? Jau vairākkārt esmu teikusi, ka sākumā bija domāts viens koncerts, bet pēc tam, atsaucoties publikas pieprasījumam, nodziedājām septiņus koncertus. Tās klausītāju atsauksmes un brīnišķīgie vārdi, sūtījumi, kurus saņēmu… To nemaz nevar vārdos aprakstīt! Tas patiešām bija brīnišķīgi - atkal to visu piedzīvot. Man tas bija svarīgi arī tāpēc, ka tas, ko darīju, cilvēkus uzrunāja emocionāli, tā nebija formāla atdziedāšana. Tā klausītāji man teica. Protams, nav jau runa par to, ka tīšām gribēju kādu saraudināt, bet varēju ļaut cilvēkiem iedziļināties tajā vai kādā citā tēmā, turklāt tik ļoti pa īstam un patiesi. Tas bija fantastiski, ka varējām tā sakļauties ar skatītājiem un klausītājiem, ka mēs viens otru tā jutām.

Tu biji to gaidījusi, vai šī cilvēku reakcija nāca kā pārsteigums?

Atklāti sakot, es vispār par to nebiju domājusi, jo tik ļoti biju iegājusi tajā, ko paudīšu, ka iepriekš noteikti neanalizēju, kā mani uzņems. Protams, man bija skaidrs, ka jāpadomā par izskatu savos tūlīt jau septiņdesmit gados, turklāt, kā par nelaimi, mēnesi pirms koncertiem ļoti sāka sāpēt ceļgals. Dakteris teica, ka nav ieteicams šajā brīdī operatīvi iejaukties, vienkārši jādzīvo. Tad man bija bēdas - sak, kā uzvilkšu koncertkurpes, bet nodomāju - balss ir augstāk par ceļiem, tāpēc beigu beigās es varētu iet arī ar plikām kājām. (Smejas.) Taču viss izdevās, jo organisms acīmredzot pats zina, kad jāsavācas - ceļgalos nebija ne mazāko sāpju, turklāt varēju uzvilkt savas augstpapēžu kurpes.

Šķiet, ka koncertos daudzus tu pārsteidzi tieši ar blūzu «Krīt lapa», kas skanēja tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem.

Tā ir patiešām brīnišķīga dziesma, turklāt pati pirmā, kuru Zigmars man uzrakstīja. Kad tiku uzaicināta dziedāt filharmonijas ansamblī «Modo», to vadīja Raimonds Pauls, un galvenokārt tieši viņš savas dziesmas dāļāja solistiem. Kad dziesmas tika uzticēts rakstīt arī Zigmaram, viņš man uzrakstīja tieši šo dziesmu ar Imanta Ziedoņa tekstu. Un izrādās, ka šodien tā skanēja tikpat aktuāli kā toreiz.

No skatuves esi bijusi prom visai ilgi - vismaz trīsdesmit gadu. Kāda bija atgriešanās?

Šī bija reize, kad pati Zigmaram piedāvāju, ka varu uzdziedāt. Jo viņš bija tik ļoti sarūgtināts un apbēdināts pēc brauciena uz Liepājas domi, notikušajām sarunām un nenotikušās vienošanās par viņa dzimšanas dienas atzīmēšanu Liepājas koncertzālē «Lielais dzintars», jo viņš tomēr ir dzimis Liepājā… Kad braucām atpakaļ uz Rīgu, Zigmars man to neteica, taču varēja redzēt un sajust, ka viņam sāp sirds un ir rūgtums dvēselē. Nezinu, kas mani «parāva», jo taču gadiem nebiju ne mājās dziedājusi, ne vispār dziedājusi…

Tu tiešām vairs nedziedi?

Drīzāk brīžiem kaut ko padungoju un daru to tikai mašīnā pie stūres, taču ne veselu dziesmu. Ja nu vienīgi kaut ko padziedu mazmeitām, kādu latviešu tautas dziesmu. Citādi bērniem gribas tikai angļu dziesmas, tāpēc vienmēr saku - kādu latviešu dziesmu nodziediet! Un neviens nevar nodziedāt… Tad mēs ar abām mazmeitām kaut ko dziedam latviski, un nevar teikt, ka viņas ir atturīgas. Tieši otrādi - aizraujas un padzied līdzi. Tā ka vajag tikai to darīt! Tās tiešām ir bērnu dziesmiņas, kuras atceros no savas bērnības, piemēram, «Kaķīt’s mans, kaķīt’s mans, melns ar baltām ķepiņām», un tad bērns atplaukst…

Bet, atgriežoties pie brauciena un koncertprogrammas tapšanas - tiešām nezinu, kas mani «parāva» piedāvāt, ka es varētu uzdziedāt. Zigmaram uzreiz uzlabojās garastāvoklis, lai gan tobrīd galīgi nebija skaidrs, ko un kā dziedāšu un kā tas vispār būs. Procesā tas viss attīstījās, un mēs piemeklējām dziesmas, kuras man šajā vecumā derētu dziedāt.

Pa šiem gadiem nebija aizmirsies, kā tas ir - iziet uz skatuves un dziedāt?

Protams, pirms koncertiem apzinājos savu seno profesionālismu, tāpēc pamazām sāku rosīties un šķetināt. Kādu laiciņu, pirms tika izziņots pirmais koncerts, man vajadzēja izdomāt, ko dziedāsim, tad atdevīgi to vajadzēja nodziedāt mājas apstākļos, lai saprastu, kā skan. Un varēju nodziedāt, pat īpaši neiedziedoties. Kad izsludināja vēl divus koncertus, tad gan man bija svarīgi pārliecināties, ka varēšu nodziedāt trīs vakarus pēc kārtas, jo, protams, tā bija slodze. Tad mājās izmēģināju dziedāšanu trīs vakarus pēc kārtas, lai gan tas ir pilnīgi kaut kas cits. Protams, publikas reakcija un tas, kā mūs uzņēma, noteikti palīdzēja; to nevar noliegt. Tas bija ļoti skaisti un ļoti atbalstoši. Lai gan dziedot gluži neskatījos, kā mani uztver, piemēram, vai kāds raud, jo absolūti biju «iekšā» konkrētajā skaņdarbā. Taču bija tik sirsnīgi, kad «Ak, Trīnīt, manu sirdspuķīt» cilvēki katrā koncertā dziedāja līdzi. Pirms koncertiem bija doma, ka vajadzētu uz sienas projicēt Ēvalda Valtera foto, jo kādreiz taču šo dziesmu abi dziedājām kopā, bet tad sirsnīgi padomāju, vai jaunajiem cilvēkiem tas kaut ko izteiktu. Protams, tie, kas interesējas par teātri, viņu pazīst, taču man likās - foto nevajag, bet Valtera balss gan lai ir klātesoša.

Kas ir tās lietas, kuras tev pašai šķiet (un ir) svarīgas?

Negribu kaut ko teikt didaktiski, bet tās ir absolūti vispārcilvēciskas lietas. Godīgums, turklāt jebkuros apstākļos, ne tikai ģimenes lokā. Jo ir taču viegli dzīvot, ja visu laiku esi bijis godīgs. Tev nav jāpatur atmiņā, kad un ko tu esi teicis, - tādas problēmas nepastāv. Vissvarīgākā, protams, ir ģimene - kā visi jūtas un vai visiem viss ir labi. Svarīgs var būt katrs mūsu lēmums, un arī mazās lietas var būt svarīgas. Tas ir mazais zobratiņš, kas tevi pavelk tālāk. Tie zobratiņi pat nav jāsauc vārdos, jo tas katram ir kaut kas cits. Katrs tavs solis, notikums, kurā piedalies (vai arī nepiedalies) - tas arī ir svarīgi. Varbūt tā ir intuīcija, jo ne vienmēr tas ir tikai prāts, bet kaut kā mēs tiekam vadīti.

Laiks, kamēr biji prom no dziedāšanas, tev bija visai ražīgs - esi režisējusi vismaz divus dziesmu svētkus, producēji rokoperu «Adata».

Man jau liekas, ka esmu bijusi ļoti daudz kur iesaistīta. Tagad to visu neuzskaitīšu, jo tas atrodams aģentūras «Mūza» mājaslapā, kur esmu atzīmējusi visus lielākos notikumus. Visu laiku biju aizņemta vai nu režisējot mājas dzīvi, vai arī kaut ko ārpus mājas, tāpēc nevaru gluži tā teikt, ka gulēju gultā un lasīju grāmatas. Vai ka biju mājsaimniece - nekādā gadījumā! Un galīgi nepiekrītu kaut kur dzirdētajam, ka esmu upurējusi savu karjeru. Nē! Tas bija apzināti, un es to arī gribēju - izbaudīt dzīvi ar bērniem un rūpes par viņiem, par ģimeni. Lai viss mājās būtu sakārtots, lai tur ir komfortabli uzturēties… No skatuves aizgāju pēc «Lāčplēša» un Jāņa piedzimšanas, tātad 1988. gadā, pirms trīsdesmit četriem gadiem. Protams, kaut kur mazliet piedalījos - kādā ierakstā, bet tikai ar balsi. Jā, tas viss apzināti gāja mazumā, taču es necietu no tā, ka mani rautu būt uz skatuves. Nē, nē, nē! Vienkārši ir dažādi dzīves posmi, kas jāizdzīvo.

Un tomēr pirms gadiem desmit uz skatuves kāpi vienā no «Muzikālajām bankām».

Toreiz, 2009. gadā, kooperējāmies ar dziesmas «Negaisa laikā» autoru, komponistu Juri Karlsonu. Abi bijām žūrijā, un šķita loģiski uzdziedāt vienu dziesmiņu. Jānis toreiz diriģēja savu jauniešu kori «Kamēr…», un tas bija priecīgs piedzīvojums.

Bet man tiešām šajos gados ne reizi nav gribējies iziet uz skatuves un nodziedāt veselu koncertu. Un tad nāca šie septiņi koncerti, pēc kuriem sāku domāt - patiesībā man nekad nav bijis tāds koncerts, kurā viena dziedātu tik daudz dziesmu. Vienmēr ir bijuši vai nu piedziedātāji, vai mēs koncertos slodzi esam dalījuši ar Imantu Vanzoviču. Tagad arī pa vidu dziesmām bija Zigmara instrumentālais skaņdarbs, taču vienā laidā nodziedāt astoņas dziesmas - nopietnas balādes… Tā bija nopietna pieredze, un tam vajag spēku! Protams, man ir bijušas benefices, piemēram, Nacionālajā teātrī, bet tur piedalījās [Eināra] Verro vokālā grupa, tur arī mana meitiņa Zane un citi dziedāja, un tas bija pilnīgi citādi. Bet te tu esi pilnīgi viens un «pliks» uz skatuves. Protams, bija foršie puiši no grupas «Lupa», bet frontālo slodzi ne ar vienu nevar sadalīt, vienīgi ar Zigmaru, bet viņš jau arī spēlē kaut kur skatuves dziļumā. Un tad ir svarīgi, lai es labi jūtos.

Kas tev palīdz labi justies?

Noteikti mana tērpu māksliniece Baiba Cihovska, kura šuva manas skaistās kleitas un ar kuru kopā strādājam jau ilgus gadus. Man ir svarīgi, lai nav jādomā, kā izskatīšos tad, kad pagriezīšos tā vai citādi. Ir jājūtas ērti, lai varu nodoties tikai tai domai, kuru gribu pavēstīt caur savu dziesmu. Iespējams, katru reizi tās sešpadsmit dziesmas skanēja citādi, varbūt kāda notiņa skan mazliet citādi, bet tobrīd viss bija dzīvs.

Droši vien daudziem jaunums bija tas, ka tu pati raksti arī dziesmu tekstus.

Nerakstu regulāri. Šķiet, tas bija pirms divdesmit gadiem, kad iznāca CD «Mirdzas albums». Zigmars bija uzrakstījis mūziku, un sākām domāt, kurš rakstīs tekstus. Man jau toreiz bija svarīgi, ko dziedu, tāpēc izdomāju, ka pati mēģināšu to pateikt vārdos. Un paskaties, cik jocīgi - ir pagājuši divdesmit gadi, un tās tēmas joprojām ir aktuālas. Tajā albumā toreiz bija gan par ekoloģiju, gan visu ko citu, un arī šodien nekas nav mainījies. Man ir būtiski, lai es pati tā domātu, kā dziedu, nevis lai tie ir tikai vārdi, kurus man kāds ielicis mutē, lai tos izdziedu.

Vai šī programma skanēs vēl kādreiz? Piemēram, ja un vai Rīgā kādreiz būs jauna koncertzāle.

Tu domā, ka es tik ilgi nodzīvošu? (Smejas.) Nezinu gan, jo pašreiz neizskatās, ka kaut kur būtu kaut vai pirmais [koncertzāles] pamatakmens ierakts. Mana visdziļākā pārliecība, un to var uzskatīt par ģimenisku pārliecību, - ka vislabākā vieta jaunajai koncertzālei būtu nojauktā okupācijas pieminekļa vietā. Arī no dislokācijas viedokļa - kā tas izskatītos pilsētvidē, un arī pēctecība pēc tās apgānītās vietas. Mūzika un māksla nomainītu to auru, kāda bija izveidojusies Uzvaras parkā. Jā, esmu domājusi par to, kāpēc mums joprojām nav koncertzāles - tāpēc, ka visu laiku kaut kas ir «pagaidām». Un tas «pagaidām» jau viss brūk kopā… Tas ir traģiski. Tāpat kā Operas trešā kārta, kas pat netika iekļauta nodomu plānā.

Esi domājusi, kāpēc mēs tā dzīvojam - «pagaidām»?

Mums taču viss ir: arhitekti, gudri cilvēki… Nezinu, kas tas ir, ka vienmēr kaut kas tiek sabojāts. Viss sākas no lemšanas - tajā brīdī, kad nolemj darīt. Tad viss virzās. Protams, kritizēt ir viegli, taču man liekas, ka tajos amatos, kur lemj par šīm lietām, ir jābūt cilvēkiem ar saprašanu un atbilstošu izglītību - ja reiz viņi tur strādā. Vismaz es paļaujos uz to, ka par to tiks domāts un tas tiks darīts. Un tas neattiecas tikai uz koncertzāles būvniecību, bet faktiski uz jebkuru jomu. Es arvien vēl ceru, bet - kā nav, tā nav.

Atgriežoties pie priecīgākām lietām: stāstīji, ka dziedi kopā ar savām mazmeitām. Viņām ir interese par mūziku?

Mazākajai mazmeitai Lotei drīz būs divi gadi, kaut ko mēdz dziedāt savā nodabā, un, ja skan kaut kas mīļš, tad viņai patīk dejot, un tad viņa ir neapturama. (Smaida.) Vecākajai mazmeitai Emīlijai, kurai ir deviņi gadi, arī patīk dziedāt, un viņa ir muzikāla meitene. Viņa pāris gadus dejoja «Ritmā», kur pat uzņemšanā bija konkurss, taču tagad vairāk pievērsusies sportam un peldēšanai. Ir jau problēma salāgot laikus, jo kādam tas bērns jāvadā pa nodarbībām. Emīlijas vecāki strādā, mēs ar Zigmaru pārsvarā esam prom savās lauku mājās, kur saimniecisku darbu netrūkst, un katru reizi, kad aizbraucam, vienmēr kaut kas ir jādara: kad vienā galā beidz, tad otrā sāc… (Smejas.) Kad atbraucam uz Rīgu, te ir daudz citu lietu un darbu. Tu man prasi, ar ko es nodarbojos. Nu, ar to arī nodarbojos - režisēju dzīvi.

Vairākas mūsu dziedātājas cenšas savas zināšanas nodot citiem. Vai tev kāda jaunā dziedātāja ir lūgusi padomu?

Ir - dziedātāja Zane Dombrovska, ar kuru kopā savulaik strādājām pie Zigmara rokoperas «Adata» iestudējuma. Viņa gribēja uzzināt vairāk un plašāk, arī no vingrinājumu un tehnikas viedokļa. Tiesa, tagad gan Zane ir aizgājusi prom no dziedāšanas un Igaunijā beigusi studēt Mūzikas un teātra akadēmijas maģistra programmā «Audiovizuālā kompozīcija». Viņas izveidotās mūzikas kompilācijas skanēja Nacionālā teātra izrādē «Ferdinands un Luīze», izpelnoties labas atsauksmes. Zane tiešām ir pamatīga māksliniece, un man ļoti patika arī viņas dziedātās dziesmas. Atceros, ka viņa pat savulaik ierakstīja vairākus albumus. Vēl ir bijušas pāris dziedātājas, bet mūsu sadarbība nav bijusi tik ilgstoša kā ar Zani.

Taču veidot speciālu skolu un vadīt vokālās nodarbības - nē, nē! Kaut ko tādu regulāri darīt es nevarētu, jo man vajag, lai dzīve mainās; tad redzu, ka arī dziedātājs mainās, un visiem ir interesanti. Man šķiet, ka nevajag uzbāzties ar saviem padomiem; bet, protams, ja kāds jautā, tad gan neatsakos konsultēt.

Ja esi varējusi veltīt savu laiku arī koncertiem un jauniestudējumiem teātros, kas no beidzamajā laikā redzētā tev ir sagādājis vislielāko gandarījumu?

Pavasarī bijām aizbraukuši uz Londonu noskatīties grupas ABBA atgriešanās šovu «Voyage». Ļoti iespaidīgi, ļoti profesionāli, bet pietrūka emocionālo izjūtu, jo tas nebija «dzīvais» šovs, bet gan avatari - mūziķu digitalizētie tēli. Pašās beigās īstie grupas dalībnieki savos «septiņdesmit plus» it kā iznāca paklanīties, bet pēc tam mēs domājām, vai tiešām tie bija viņi, jo šie koncerti notika katru dienu, turklāt sestdienās un svētdienās - pat divreiz dienā. Vai tiešām viņi dzīvo tajā speciāli uzbūvētajā hallē, lai izrādes beigās izietu paklanīties un sūtītu gaisa bučiņas? Jā, tas bija efektīgi, bet es vienmēr redzēto vērtēju arī kā profesionālis, un bieži vien tā analizēšana man mazliet traucē.

Un, protams, protams, tā bija Zigmara komponētā «Mesa 2020», kas oktobra vidū skanēja viņa jubilejas koncertā Operā. Sēdēju beletāžas pirmajā rindā un cerēju, ka būs īstais skanējums, taču tad atcerējos, ka vislabākā skaņa ir pirmajā balkonā. Televīzijas ieraksts bija tik izcils, ka pat mājās, sēžot dīvānā un klausoties, tas likās tik profesionāli nostrādāts gan akustiski, gan vizuāli, ka - visu cieņu! Tad man tiešām bija patiess prieks par šo notikumu - gan par to, kā tas izskanēja, gan tika parādīts, un pat nevienu brīdi negribējās piecelties un kaut ko darīt, klausoties šo darbu fonā, kā bieži vien mājās notiek. Ļoti veiksmīgs darbs!

Nesen iznāca Zigmara grāmata «Mūzaīka». Varbūt tu arī domā par memuāru rakstīšanu?

Pašreiz - noteikti nē, jo es negribu. Protams, tēmu jau netrūktu, taču man liekas, ka tas izskatītos dīvaini - ka es nopakaļis ar savu grāmatu. (Smejas.)

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!