Viens no vissenākajiem slepkavības veidiem, nenoliedzami, ir noindēšana jeb nozāļošana. Bija laiki, kad tā pat tika uzskatīta par legālu rīcību. Indes izmantošanu ar mērķi atņemt dzīvību plaši lietoja, izpildot nāvessodu.
Tā tika sodīts viens no Rietumu filozofijas pamatlicējiem Sokrats, kuram tiesa piesprieda augstāko soda mēru, liekot izdzert kausu ar velnarutku saturošu indi. Arī vēlākos laikos šādu praksi plaši izmantoja Rietumeiropas valstis. Vēl 15. gadsimtā Šveicē uz nāvi notiesātām raganām, pirms tās dedzināja uz sārta, deva dzert driģeņu dzērienu. «1570. gadā mēs atrodam vēl driģeņu sēklu lietošanu Lucernā, kur pilsētas arhīvos uzglabājies aptiekas rēķins par nāves zāļu pagatavošanu.» (Avots: Kupcis J. Ķīmijas sakars ar tiesu senāk un tagad.// Latvijas Farmaceitu Žurnāls; Nr. 5., 20.12.1923.) Šo briesmīgo nāvessoda veidu Rietumeiropas valstis sāka atcelt vien 18. gadsimtā.
Otrs iemesls, kāpēc tika gatavotas nāvējošas dziras, bija vēlme vai nu atbrīvoties no konkurenta, vai arī pašam noslēgt rēķinus ar dzīvi. Pasaules vēsturē piemēru, kad konkurenti nozāļoja valdniekus un citas augstas personas, netrūkst, taču minētais veids slepkavības veikšanai bijis atzīts par labu esam arī Latvijā. Taču tagad par visu pēc kārtas.
«Nāves zāļu šūpulis ir orients [austrumi], it sevišķi Mazāzija, Kaukāza zemes un Melnās jūras piekraste, kuru bagātā flora vēl tagad satur daudz nāvīgu stādu un kur sevišķi vecos laikos nodarbojās ar nāvēkļu pagatavošanu. Jau veco grieķu teikas min Kolhidu ar viņas nāves augiem un slaveniem nāves zāļu pagatavotājiem. Horācijs aizrāda, ka stiprākās nāvējošās zāles nāk no Kolhidas un Tesalijas.» (Avots: Kupcis J. Ķīmijas sakars ar tiesu senāk un tagad.// Latvijas Farmaceitu Žurnāls; Nr. 5., 20.12.1923.)
Kaut arī pirmajā mirklī šķiet, ka, lai pagatavotu indi, nepieciešamas īpašas zināšanas un iespējas, tā nebūt nav. Kopš seniem laikiem par vislabāko vielu nāvējošo dziru pagatavošanai tika atzīti indīgi augi. Turklāt tie ir brīvi pieejami ikvienam. Šim nolūkam varētu izmantot arī minerālus, taču tos gan parasti neizvēlējās. Ēģiptē un Asīrijā no persiku sēklām prata pagatavot ciānūdeņradi saturošu dzērienu. Taču vispopulārākie indēšanai izmantotie augi bija vilka oga, driģene, skolopija, mandragora, velnarutks, zilā kurpīte, magone un plankumainais suņstobrs. Vajadzēja vien zināt, kā tos pareizi izmantot, taču arī receptes bija pieejamas ikvienam. Minēto augu sula tika karsēta gan uz uguns, gan sildīta saules staros vai tos žāvēja.
Arī Latvijā netrūkst gadījumu, kad ar indēšanas palīdzību mēģināts tikt vaļā no nevēlamas personas - konkurenta, sāncenša, vārdu sakot, ienaidnieka. Viens no šādiem gadījumiem pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē iztiesāts Liepājas apgabaltiesā. Sākums banāls: 46 gadus vecā Anna Dreimane no Pērkones pagasta bija iecerējusi Robertu Holcmani no Nīcas pagasta, taču viņš saticies ar Katrīnu Sauku no Pērkones pagasta. Tas Dreimanei, protams, nav paticis. «Kādu dienu Dreimane ieradusies pie Saukas ciemos ar ābolu plāceni un sākusi viņu cienāt. Dzērušas vīnu, ēdušas maizītes. Šķiroties Dreimane iedevusi Saukai otru sainīti ar maizītēm un teikusi: «Kate, te tev būs vēl maizītes.» Tanī pašā vakarā Sauka vienu no plāceņiem pasniegusi Marijai Laukgalei. Tā nokodusi kumosu, sajutusi mutē rūgtumu un kumosu izspļāvusi. Kumosu apēdis suns, drīz vien sācis raustīties krampjos, izskrējis sētā un nobeidzies. Dreimanes atnestā maize nodota izmeklēšanai un tad arī noskaidrojies, ka tā apkaisīta ar stipru indi - strihnīna kristāliem.» (Avots: [bez aut.] Sāncenses nozāļošanas mēģinājums.// Brīvā Zeme, Nr. 67, 23.03.1937.) Anna Dreimane nonāca uz apsūdzēto sola, un viņai piesprieda sešus gadus spaidu darbos. Notiesātā atzinusi, ka ideju par nozāļošanu viņai ieteikusi Agneze Veite, kad abas no lauka ņēmušas kartupeļus. Šajā gadījumā sāncensi no nāves izglāba slepkavas neapķērība, tāpēc ir vērts citēt grieķu farmaceita Dioskurīda pausto: «Izsargāties no nāves zālēm ir grūti, jo tie, kas slepeni nāves zāles dod, prot to gudrāko apmānīt. Rūgtumu viņš noņem ar saldumu, nelabo smaku ar smaržām. Viņi maisa nāvēkļus zālēm klāt, ar ko ārstē slimniekus, viņi liek tās klāt vīnam, medum un citiem ēdieniem un dzērieniem.»
1937. gadā identisku sodu Rīgas apgabaltiesa piesprieda 39 gadus vecajai Marijai Zariņai, kuru apsūdzēja savas četrus gadus vecās audžumeitas Annas nozāļošanā. Savādi vien tas, ka par slepkavības mēģinājumu un slepkavību tiesa piespriedusi vienādu sodu.
Ar nozāļošanu palīdzību Latvijā savas problēmas nerisināja tikai sievietes. 1929. gadā tiesas priekšā stājās 48 gadus vecais Leons Ivbulis, kuru apsūdzēja 62 gadus vecā Vietalvas pagasta iedzīvotāja Mārtiņa Lapiņa slepkavībā. Nozāļošanu Ivbulis veicis kopā ar Lapiņa dzīvesbiedri - 30 gadus veco Annu Lapiņu. Tiesa abiem indētājiem piesprieda 10 gadus spaidu darbos. Lapiņa spriedumu pārsūdzējusi.
Noslēgumā piebilstams, ka nāves zāles diemžēl tiek izmantotas arī pašnāvības veikšanai. «Piektdienas vakarā Rīgas pilsētas apstādījumos, iepretim augstskolai atrasta, nesamaņā guļot, kāda jaunava. Slimnīcā noskaidrojās, ka tā mēģinājusi izdarīt pašnāvību, iedzerot kādu ģiftīgu šķidrumu. Slimnīcā jaunavai dzīvība glābta. Pašnāvības iemesli romantiski.» (Avots: [bez aut.] Galvas pilsēta.// Latvijas Kareivis, Nr. 256., 13.11.1927.) Latvijas pirmās brīvvalsts tiesu mediķis Jānis Kocers izpētījis, ka nozāļošanās kā pašnāvības veids starpkaru periodā sievietēm bijis samērā populārs, savukārt vīrieši biežāk izvēlējās pakārties vai nošauties.