Grupas «Latvian Blues Band» solists Jānis Bukovskis, kurš nesen kļuvis arī par blūza kluba «Blues House» īpašnieku, atzīst, ka mīļākās fotogrāfijas viņam saistoties ar tiem brīžiem, kad viņš pieskatījis savu puiku un kaimiņu bērnus, tādējādi pat izpelnoties labvēlīgu iesauku «bērnudārza audzinātājs».
«Bija laiks, kad man darbdienas pirmā puse bija brīvāka, jo «spēle» bija tikai vakaros, tāpēc varēju pieskatīt savu puiku Adrianu, kuram tobrīd bija divi vai trīs gadi un ar kuru mēdzām ārā spēlēties. Protams, mums pievienojās arī kaimiņu bērni, kuri gan bija dažus gadus vecāki. Tā nu dabūju domāt bērniem dažādas atrakcijas un nodarbes, un brīžiem kaimiņi, braucot garām, smejoties mani sauca par bērnudārza audzinātāju - sak, kur tad bērni? Protams, pie Jāņa!» mūziķis atminas, uzsverot, ka šādi viņam arī pašam bijusi izdevība iesaistīties dažādās fiziskajās aktivitātēs. «Man tas patika, jo pirms tam sešus gadus nostrādāju par skolotāju, tā ka man ir ielikti pedagoģiskie pamati. Turklāt man patīk bērni un patīk ar viņiem nodarboties, kaut ko viņiem iemācīt. Visu laiku bērni pie manis «lipa», un es par to tiešām priecājos.»
Jānis saviem aizbilstamajiem rīkojis gan sacensības šaušanā ar ūdenspistolēm, gan izdomājis dažādus komandas darbus. «Bija viens amizants gadījums, kad secinājām, ka kaimiņu kaķis savas darīšanas nāk kārtot mūsu smilšu kastē. Tā nu savam puikam un kaimiņu dēlam reiz teicu: par katru atrasto «zelta gabaliņu» dabūsiet vienu eiro! Man likās, ka viņi izraksies līdz zemeslodes otrai pusei, jo, ja piecgadīgam puikam apsoli eiro, viņš ir gatavs uz visu. Vienubrīd sapratu, ka puikas smilšukastē vairs neredzu, jo nekādi nebiju varējis viņiem iestāstīt, ka kaķis tik dziļi nevar ierakties,» Jānis atminoties smejas.
Protams, tolaik ticis spēlēts arī basketbols, basketbols un florbols, uz dārza celiņa flīzēm bijušas sazīmētas «klasītes». «Protams, es biju treneris! Kad visi nāca un jautāja, ko darīsim, vienmēr teicu, lai bērni kaut ko izdomā paši. Nācās likt lietā fantāziju, un visi bija kārtīgi nodarbināti. Bet brīžiem tiešām tā bija, ka mūsu mājas pagalmā bija gan futbola un florbola vārti, gan ierakti divi stabi volejbola tīklam.»
Skatoties pirms gadiem desmit tapušās fotogrāfijas, Jānis ar nostalģiju reizēm iedomājas par to, kā gan viņa puika, gan kaimiņu bērni ir paaugušies: «Manam jau ir divpadsmit, kaimiņu bērniem - piecpadsmit un sešpadsmit. Bet tiešām to laiku ir forši atcerēties: toreiz sīkajiem krita ārā piena zobi, tagad, skat, es jau eju uz viņu izlaidumu. Un tur sēžot domāju: ārprāts, vēl pirms desmit gadiem viņi bizenēja pa manu pagalmu, bet tagad jaunietis jau stājas koledžā.» Tagad gan viņam pieskatīt bērnus vairs neviens kaimiņš nepiedāvā, jo «iepriekšējie ir pieauguši, bet jauni nav nākuši klāt». Taujāts, vai viņš būs izaudzinājis jaunu blūza klausītāju paaudzi, mūziķis smej: «Protams! Turklāt jau pagājušogad, kad Ropažos rīkoju festivālu «R&B Blues Festival», tieši kaimiņu bērni man bija labākie palīgi: nesa, pārbaudīja, krāva un darīja citas nepieciešamās lietas. Savukārt mans Adrians, kuram tagad ir divpadsmit gadu, bija vienas amerikāņu blūza grupas kurators. It kā liekas, ka tie ir sīkumi, bet es tikmēr varēju pievērsties citām lietām. Tā ka bērni nekur nav pazuduši, tikai tagad viņiem ir citi pienākumi.»