Aprīļa pirmajā pusē Rīgas Jūgendstila muzeja telpās tika atzīmēta 100 gadu jubileja personībai, kura savulaik – pirms deportācijas uz Sibīriju un arī pēc atgriešanās no tās – mājojusi dzīvoklī, kur mūsdienās iekārtots muzejs.
Runa ir par izcilo vācu valodas tulkotāju Ģirtu Bļodnieku (11.04.1922.-03.07.1987.). Pateicoties viņa neatlaidīgajam darbam, lasītājam iespējams latviešu valodā izbaudīt vairākus vācu literatūras klasiķu darbus. Tie ir Heinriha Manna romāni «Karaļa Anrī IV jaunība» (Die Jugend des Königs Henri Quatre) un «Karaļa Anrī IV vīra gadi» (Die Vollendung des Königs Henri Quatre), Hermaņa Heses romāni «Stikla pērlīšu spēle» (Glasperlenspiel) un «Stepes vilks» (Steppenwolf), Ēriha Marijas Remarka romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» (Im Westen nichts Neues), kā arī citu vācu autoru darbi. Par augstāko virsotni tulkotāja karjerā uzskatāmi Tomasa Manna romānu «Doktors Fausts» (Doktor Faustus) un «Jāzeps un viņa brāļi» (Joseph und seine Brüder) tulkojumi. Laikā, kad tulkojumi tapa, muzeja telpās bija komunālais dzīvoklis ar padomju laikam tik raksturīgo dzīves realitāti.
Latvijas Dzelzceļa virsvaldes direktora, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Kārļa Bļodnieka (06.11.1882.-09.06.1942.) ģimenei 1922. gada 11. aprīlis bija ļoti īpaša diena, jo pasaulē ieradās viņa pirmdzimtais dēls Ģirts. Bļodnieka kunga sieva Margarēte gaidību laikā daudz lasījusi grāmatas, turklāt ne tikai latviešu valodā, bet arī vairākās svešvalodās, kuras viņa labi pārvaldījusi. Diemžēl prieks par savu pirmdzimto nebija ilgs, jo pēc diviem gadiem, būdama vien 24 gadus veca, Margarēte devās mūžībā. Iespējams, nākamais tulkotājs savu talantu uz svešvalodām, kā arī prasmi labi zīmēt pārmantojis tieši no mātes. Margarēte pratusi arī spēlēt klavieres un vijoli, taču šīs dotības Ģirtam gāja secen.
Pēc mātes zaudējuma tika pieņemta darbā guvernante, pēc tautības vāciete. Viņai tika pieteikts ar dēlu sarunāties tikai vācu valodā, vienalga, vai viņš runāto saprot vai nē. Līdz ar to vācu valoda kļuva par Ģirta mājas valodu. Piebilstams, ka Kārlis Bļodnieks apprecējās otrreiz.
Kā tas nopietnam un centīgam jauneklim pieklājas, Ģirts Bļodnieks guva labu izglītību - skolojās Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, kurā abitūrijas eksāmenus kārtoja 1941. gada pavasarī. Pienāca 14. jūnijs, kad Bļodnieku ģimeni skāra viena no baisākajām 20. gadsimta traģēdijām - deportācija uz Sibīriju. 1942. gada 9. jūnijā Kārli Bļodnieku nošāva, savukārt viņa dzīvesbiedre un dēls tika nometināti Tomskas apgabala Kargasokas ciemā. Ģirta dzīvē izveidojās paradoksāla situācija: viņš bija guvis ļoti labu vidējo izglītību, taču nebija dokumenta, kas to apliecinātu. Laikā, kad vajadzēja notikt izlaidumam un saņemt diplomu, Latvijā viņa vairs nebija. Lai tiktu pie atestāta par vidējo izglītību, Ģirts Bļodnieks absolvēja vakara vidusskolu Tomskas apgabala Kargasokas ciemā. Krievijas vidējās izglītības sistēmā tolaik bija iekļauta trigonometrija (kā atsevišķs mācību priekšmets), kas nākamajam tulkotājam sagādāja zināmas grūtības.
Kaut arī Sibīrijas posms Ģirta Bļodnieka dzīvē bija bezgala smags, liktenis viņam pasniedza lielu dāvanu - pašam savu ģimeni. Izredzētā bija Lulla Meņģele, kura 1949. gadā viņam dāvāja meitiņu Ilzi. Neviens tolaik vēl nezināja, vai un kad pienāks iespēja atgriezties Latvijā, tāpēc meitai tika dots arī otrs vārds - Irina.
Ģimenē nolēma, ka Ģirtam jāturpina izglītoties. Maizes darbu un mājas rūpes uzņēmās viņa dzīvesbiedre, lai vīram būtu iespēja iestāties Tomskas Pedagoģiskajā institūtā. Tur viņš paspēja studēt divus gadus - līdz lielajam notikumam - atgriešanās brīdim Latvijā 1956. gada vasarā. «Braucām ar vilcienu. Paps sēdēja man pretī. Iebraucot Latvijas teritorijā, viņa acis no aizkustinājuma kļuva miklas - viņš raudāja,» atceras Ilze Kļava.
Nākamais tulkotājs savu izglītošanos turpināja arī pēc atgriešanās, taču Lulla Bļodniece, kā līdz šim, daudz strādāja un rūpējās par ģimeni. Jāprecizē, ka studiju laikā piestrādāja arī Ģirts, taču, kad diploms bija kabatā, neviens vairs nesteidzās viņu pieņemt darbā. Sibīrijas dēļ. Šis pagātnes rēgs vajāja nepārtraukti, jo izsūtījumā pavadīto gadu laikā neatgriezeniski bija sabojāta viņa veselība.
Kaut arī mēs Ģirtu Bļodnieku uztveram kā tulkotāju, ikdienā viņš iztiku pelnīja Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakarskolā un Rīgas Medicīnas institūtā, kur strādāja par ārštata pedagogu. «Skolēni papu mīlēja, jo viņš pret tiem izturējās ar cieņu un sapratni, izņemot vienīgi lielākos «loderus»,» pauž Ilze Kļava.
Ģimenē dzīves apstākļi sāka uzlaboties, varēja mazliet uzelpot. Pēc Sibīrijā pārciestā Lullas veselība krasi sāka pasliktināties. Pārcietusi vairākas operācijas, viņa nomira 43 gadu vecumā. Ģirts ar meitu palika divatā.
Līdztekus maizes darbam Ģirts Bļodnieks turpināja tulkot, turklāt izvēloties nevis sēnalu literatūras darbus, ar kuru palīdzību viegli tikt pie ātras peļņas, bet gan vācu klasikas darbus. Tas bija apzināts lēmums - dzīve nav nebeidzami gara, tāpēc izšķiest savu talantu velti nav vērts. Augstākā virsotne profesionālā ziņā Bļodniekam bija Tomasa Manna romāna «Jāzeps un viņa brāļi» tulkojums, kam viņš veltījis piecus gadus. Tulkotājs konsultējās ar dažādu nozaru speciālistiem un pat izlasīja Bībeli, lai tulkojums izdotos perfekti.
Lai saglabātu savas uzticamās dzīvesbiedres Lullas piemiņu, Ģirts Bļodnieks tēlniekam Kārlim Jansonam pasūtīja pieminekli, kas tapis vairākus gadus. Ģirts Bļodnieks nomira 1987. gada 3. jūlijā un ir apbedīts Rīgas I Meža kapos Bļodnieku ģimenes kapavietā.