VAKARA ZIŅAS. Ideja ceļojumam. Kā tikt uz Vīnes operu un panašķoties ar strūdeli  

Neapšaubāmi, latvieši ir lieli klasiskās mūzikas cienītāji un ir gatavi doties pat uz Vīnes Valsts operu. Īpaši, ja tur dzied kāda no mūsu opermūzikas zvaigznēm, piemēram, Elīna Garanča, kura pirms neilga laika debitēja Amnerisas lomā Džuzepes Verdi operā «Aīda». Tiesa gan, biļetes uz šo izrādi nopirkt nebija vienkārši. Iespējams, arī tāpēc, ka šajā izrādē piedalījās trīs pasaules līmeņa zvaigznes: titullomu šoreiz dziedāja krievu soprāns Anna Ņetrebko, bet Radamesu – lieliskais vācu tenors Jonass Kaufmans. Un, protams, kas gan būtu Vīnes apmeklējums bez gastronomiskām baudām.  

Biļešu rezervācija un rindas pēc liekajām biļetēm

Tie, kas cītīgi seko Vīnes Valsts operas repertuāram, zināja, ka biļetes uz kādu no četrām «Aīdas» izrādēm bija iespējams rezervēt jau pagājušā gada augustā tā saucamajā «pre sale» jeb iepriekšpārdošanā. Bet arī tā nebija garantija, ka, pat iemaksājot krietnu summu par biļeti (piemēram, partera 6. rindā biļetes maksāja 209 eiro, un tā vēl nebija augstākā cena), to varēs iegādāties, jo gribētājiem nācās gaidīt apstiprinājumu līdz novembrim. Savukārt tie, kuri Vīnes operas lapā ielūkojās novembra sākumā, varēja uzzināt vien to, ka visas četras izrādes izpārdotas pilnībā, un tad cerēt, ka izdosies iekļūt gaidītāju sarakstā jeb «waiting list» un kāds atteiksies no savas rezervētās biļetes. Vai arī doties uz operas kasi vismaz divas stundas pirms izrādes cerībā, ka izdosies nopirkt stāvvietu galerijā vai skatītāju zāles sānos. Šoreiz gan, šķiet, neviens gribētājs lielās ažiotāžas dēļ īsti pie papildvietām netika, tādēļ pie Vīnes opernama ieejas manījām Rīgā sen neredzētu skatu - opermūzikas cienītājus, kas ikvienam nācējam apjautājās: «Vai jums ir kāda lieka biļete?» vai kautrīgi turēja rokā papīra lapu ar šādu pašu jautājumu.

Ak jā, varam atklāt vēl kādu nelielu noslēpumu, kā iekļūt Operā (lai gan nevaram apgalvot, ka šāds gājiens nostrādās visos gadījumos): smalki apģērbties, nodot mēteli garderobē un ļoti pārliecinoši doties garām bargajai kontrolei, lai līdz izrādes sākumam pastāvētu skatītāju zāles malā un, tiklīdz noskan trešais zvans, sāk dzist gaismas un atveras priekškars, ieņemtu kādu no nedaudzajām brīvajām vietām. Bet var rīkoties arī pavisam vienkārši, uzklausot pieredzējušu Vīnes iedzīvotāju padomu: aprīlī operas mājaslapā izpētīt nākamās sezonas izrāžu sarakstu, jau laikus noskaidrot, vai tajās piedalīsies kāds no iemīļotajiem māksliniekiem, un ieplānot operas apmeklējumu. Var arī regulāri pārskatīt operas repertuāru un apmēram mēnesi pirms iekārotās izrādes tikt pie biļetes.

Laimīgas sagadīšanās dēļ mums šoreiz tiešām paveicās ar biļešu iegādi, tāpēc par to visu varējām neraizēties, bet nesteidzoties doties uz vienu no skaistākajiem Eiropas opernamiem, lai baudītu ne tikai izrādi, bet arī pirms tās šeit valdošo gaisotni, priecātos par (pārsvarā) grezni tērpto publiku un izdzertu glāzi šampanieša. Jāpiebilst, ka vismaz tajā kafejnīcā, kur to darījām mēs, cenas nebija augstākas kā mūsu Baltajā namā, bet apkalpošana - krietni raitāka nekā vienā otrā Rīgas teātrī, kur par aizbildinājumu tiek minēts apmeklētāju daudzums…

Starp citu, Vīnē varēja pārliecināties, ka publika māksliniekus mīl no visas sirds: dziedātāji tika sveikti ne tikai ar ilgstošām stāvovācijām, bet pēc izrādes krietns pielūdzēju pulciņš stāvēja arī pie dienesta ieejas - acīmredzot cerībā vaigā ieraudzīt kādu no saviem elkiem un izlūgties no viņa autogrāfu.

Izvēles priekšā: lēti vai ērti?

Protams, lai nokļūtu Vīnē, ar biļetēm uz izrādi vien ir par maz, nepieciešamas arī lidmašīnas biļetes. Šoreiz talkā ņēmām kādu no aviobiļešu meklēšanas programmām, jo uz vajadzīgajiem datumiem mūsu nacionālā aviokompānija piedāvāja augstu cenu. Kāda no ceļotāju iecienītajām lētajām (nosacīti) aviokompānijām piedāvāja biļetes par visai saprātīgu ciparu; tiesa, nācās piemaksāt 40 eiro par t.s. kabīnes bagāžu abos virzienos, kā arī 12 eiro par sēdvietas rezervāciju. Turklāt, lidojot atpakaļ uz Rīgu, trāpījās lidmašīna, kurā «priority» statuss nedeva itin nekādas priekšrocības; tāpat pamanījām, ka bagāžas nodalījumi lēto aviokompāniju lidmašīnā ir mazliet par mazu, lai tajos satilptu visu pasažieru rokas bagāža. Bet viss ir labs, kas labi beidzas, un, ja uz Vīni izlidojām ar divu stundu kavēšanos (iemesls esot bijis sniegputenis virs Eiropas), tad Rīgā izdevās atgriezties pat agrāk par paredzēto nolaišanās laiku. Secinājums: lidot ar šīm aviokompānijām var, bet tik neērtus lidmašīnas krēslus sen nebija nācies izbaudīt.

Laiks arī gastronomiskām baudām - Vīnes šnicelei un ābolu strūdelei

Vīne ir skaista visos gadalaikos, un tā allaž bijusi viena no manām mīļākajām pilsētām. Tomēr, kad no gaisa krīt slapjš sniegs, bet ietves visā pilsētā nokaisītas ar sīksīkiem akmentiņiem un sāls tonnām, tad neatlika nekas cits kā doties uz Sv. Stefana katedrāli un uz brīdi izlikties par dievlūdzēju, lai tiktu tūristiem svētās mises laikā slēgtajā katedrāles daļā. Tiesa, noskaitīt Tēvreizi un paklausīties vareno ērģeļu skaņās nekad nenāk par ļaunu. Pēc tam var iegriezties kādā no daudzajiem suvenīru veikaliņiem (tie ir vienīgie, kas Austrijā svētdienās strādā, jo pārējie veikali ir slēgti), lai apgādātos ar šokolādi vai Gustavam Klimtam veltītu suvenīru.

Kas gan būtu Vīnes apmeklējums, nenobaudot divus tradicionālos austriešu virtuves gardumus - Vīnes šniceli un ābolu strūdeli? Vīnes centrā un vecpilsētā krodziņu netrūkst, taču Vīnes iedzīvotāji uzskata, ka visgaršīgākā (un laikam arī visdārgākā!) šnicele atrodama restorānā «Plachuttas Gasthaus zur Opera». Atgādināsim: Vīnes šnicele tiek gatavota no plāna teļa gaļas vai jaunlopa steika, panējot, līdz tā iegūst plānu, kraukšķīgu garoziņu. Tas ir viens no pazīstamākajiem Vīnes virtuves ēdieniem un viens no Austrijas nacionālajiem ēdieniem, un, pareizi pagatavots, patiešām ir ļoti garšīgs. Atgriežoties pie šī restorāna - lai tajā tiktu pusdienot, galdiņš jārezervē laikus; vēlams to izdarīt pat dažas dienas iepriekš. Bet, kad šeit ir tikts iekšā, tad kādu brīdi var ļauties izcilai apkalpošanai un garšīgam ēdienam. Un 40 eiro, kas samaksāti par maltīti, vairs nešķiet nekas pārmērīgs.

Pa ceļam uz staciju un lidostu vēl pagūstam iegriezties vienā no, manuprāt, skaistākajām un greznākajām Vīnes kafejnīcām - «Cafe Gerstner», lai nobaudītu nevainojami pagatavotu ābolu strūdeli ar bagātīgu vaniļas mērces piedevu un tiešām izcilu kafiju. Aši iemetot aci kafejnīcas mājaslapā, uzzinām, ka Antons un Barbara Gerstneri šo uzņēmumu dibinājuši pirms 175 gadiem un savulaik tas nodrošinājis imperatora galmu, bet mūsdienās ar te gatavotajiem gardumiem tiek apgādāta Vīnes Valsts opera un Vīnes Mūzikas biedrība.