«Jūtos kā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, taču patiesībā tas man vēl jānopelna,» ar smaidu saka pazīstamais dziedātājs Atis Zviedris, kuram Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas «Lāčplēsis» atjaunotajā uzvedumā, kas jūlija beigās vienīgo reizi izskanēs Lielvārdē, uzticēta galvenā loma. «Zinu, ka man priekšā ir smags, skaists un svarīgs darbs. Pamazām sāku apjaust savu vokālo potenciālu un apzinos, ka tas būs pārbaudījums,» piebilst dziedātājs.
Ziņu par skaisto jaunumu - viņam uzticēto galveno lomu rokoperā - Atis saņēmis, braucot mašīnā pie stūres. «Atklāti sakot, tas bija milzīgs pārsteigums. Kā jau katrs kārtīgs latviešu mūziķis, vienmēr ceļu klausuli, kad man zvana no nepazīstama numura, jo zinu - tas var būt potenciālais darba piedāvājums. Kad producents Aigars Dinsbergs teica, ka viņam esot viena interesanta ziņa, jautāju, vai man vajadzētu nobraukt ceļa malā, lai to uzklausītu, un saņēmu apstiprinošu atbildi. Noklausījos viņa piedāvājumu, mani pārņēma emociju uzvirmojums, taču tagad man tiešām ir grūti atstāstīt, ko tobrīd izjutu. Prieks, laime, nezināmais, atbildība, bailes, pagodinājums - visa iespējamā emociju gamma. Un zinu, ka man jāattaisno uz sevi liktās cerības, un tik lielā, skaistā un būtiskā mākslas notikumā dziedāt galveno lomu - tas būs pārbaudījums.»
Kāds režisores Rēzijas Kalniņas veidotajā iestudējumā būs Ata atveidotā Lāčplēša galvenais vēstījums? «Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ikvienā no mums dzīvo ne tikai Lāčplēsis - supervaronis, kurš var tikt galā ar jodiem un velniem, bet paralēli arī Kangars, Laimdota, Dīterihs, Līkcepure un pārējie Andreja Pumpura eposa tēli. Tieši šis filozofiskais aspekts, kas tiek izcili pasniegts caur Māras Zālītes dzeju, būtu tas, ar kuru ikvienam vajadzētu iepazīties pirms došanās uz izrādi. Varbūt ja ne izlasot eposu, tad vismaz noklausoties Zigmara Liepiņa rokoperas ierakstu. Iespējams, tas palīdzētu saprast, kā katrs tiekam galā ar to, ka mūsos mīt visi šie tēli, un kā beigu beigās šo informāciju liekam lietā. Manuprāt, sevišķi svarīgi tas ir šajā juku laikā kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā.»
Mūziķis ir pamanījis, ka šajā laikā cilvēki vairāk sākuši tiekties pēc Lāčplēša formas meklējumiem sevī: «Šķiet, ka cilvēki ir kļuvuši pārliecinātāki, domājot par to, ko un kā viņi vēlas, kādu viņi redz savu nākotni Latvijā vai citur pasaulē. Domāju, ka tieši šajā laikā ikvienam ir jācenšas sevī atrast iekšējo Lāčplēsi, lai mēs varētu cīnīties pret ļaunumu. Atcerieties frāzi no Pumpura eposa, kas izskan arī rokoperā: «Cērt, cik gribi, ļaunums paliek!» Tu vari šo ļaunumu sevī cirst, cik gribi, taču niecīga daļa no tā vienmēr mūsos paliks. Un tomēr manī paliek ticība, ka arī cilvēkā, kurš sevi izpauž kā Kangars vai Dīterihs, iekšēji mājo kaut kas cilvēcīgs, vīrišķīgs, patiess un, jā, arī patriotisks.»
Šajā kontekstā Atis piemin arī Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņu: «Protams, ikviens gaidām brīdi, kad Lāčplēsis uzvarēs. Taču, kā jau teicu, mums katram sevī ir jāspēj piedzemdēt šo mazo Lāčplēsi un izaudzināt viņu tādu, kurš Melno bruņinieku ja ne nobeidz līdz galam, tad vismaz ierobežo tiktāl, lai viņš nespēj tikt mums klāt un nogriezt ausis, lai mēs vairs nedzirdētu savu Tēvzemi. Un, jā, manī pašā Lāčplēša pašreiz ir tik daudz, lai es apjaustu, kurš ir mans Melnais bruņinieks, kur viņš mīt un kā darbojas. Taču man noteikti vēl ir priekšā darbs, lai ar šo bruņinieku, ar jodiem un dīterihiem pacīnītos. Jo viņu ir daudz - vismaz tikpat daudz, cik gaišo tēlu.»
Leģendāro rokoperas iestudējumu 1988. gadā Atis nav redzējis, jo tolaik viņam bija tikai seši gadi, taču «kā tagad atceros, kā cilvēki par šo iestudējumu runāja gan pie mums mājās, gan visur, kur braucām ciemos. Savukārt man visu laiku bija jautājums: kas ir Lāčplēsis?». Tā bijis līdz brīdim, kad, mācoties vidusskolā, obligātajā literatūrā bija jālasa Pumpura eposs, kad viņam licies - nu kāpēc man jālasa šādas dzejas rindas... «Tagad man šķiet: ja tolaik skolā mums būtu bijusi militārā apmācība, tad «Lāčplēsis» ikvienam puikam atrastos kopmītņu istabiņā gultas galvgalī un pret šo darbu būtu bijusi pilnīgi cita attieksme.»
Savukārt pašu rokoperu šā mēneša laikā, kopš viņš uzaicināts piedalīties topošajā iestudējumā, Atis esot noklausījies neskaitāmas reizes, jo «YouTube» pieejamas vairākas versijas. «Esmu klausījies katru Lāčplēša dziedājumu, katru duetu un mēģinājis to visu izdzīvot caur sevi. Jā, manī mīt tā astoņdesmito gadu beigu sajūta, es to labi atceros. Starp citu, bērnībā dzīvoju Mūkusalas ielā, un šis rajons nebija pats draudzīgākais latviešiem, savukārt mana mamma un viņas senči ir no Bolderājas un Vecmīlgrāvja, un arī šie abi rajoni ilgstoši nu galīgi nav bijuši draudzīgi latviešiem. Tāpēc izdzīvot Lāčplēsi caur sevi man vienlaikus ir sāpīgi, priecīgi, emocionāli, jo, būdams latvietis, esmu piedzīvojis daudzas un dažādas peripetijas, un man ir bijis jāpastāv par sevi tieši kā par latvieti, ar abām kājām stāvot uz Latvijas zemes.»
Gatavojoties izrādei, dziedātāja darāmo darbu saraksta augšgalā pašreiz ir vairāki uzdevumi, tostarp - aizbraukt uz Pumpura muzeju, apskatīt «Lāčplēša gultu» un izstaigāt Lielvārdes parku. «Tāpēc topošais iestudējums man ir labs grūdiens aizbraukt un izstaigāt vietas, kur varētu būt risinājušies eposā aprakstītie notikumi, izstaigāt tās takas, sajust parka un muzeja šarmu un burvību. Ja tuvākā mēneša laikā sastapsiet mani Lielvārdē - un, iespējams, ne reizi vien - tad nebrīnieties! Varbūt to darīšu arī nākamajā dienā pēc izrādes,» Atis smejas.
«Domāju, ka tieši tāpēc tagad, 35 gadus pēc uzrakstīšanas, «Lāčplēsis» un tajā skartās tēmas ir tik ļoti aktuālas. Ne velti tik daudzi cilvēki stājas Zemessardzē, vēloties iemācīties, kā aizstāvēt savu dzimteni, lai tā mūžīgi mūžos paliktu brīva,» saka Atis, atklājot, ka ļoti nopietni apsver ideju par stāšanos Zemessardzes rindās. «Tiesa, šobrīd mēs gaidām ģimenes pieaugumu, kas notiks visai drīz, tāpēc pašreiz fokusējos uz ģimenes labklājības nodrošināšanu un, protams, topošo rokoperas iestudējumu. Taču ir visai iespējams, ka nākamo ziemu un pavasari es varētu pavadīt apmācībās mežā.»
Atbildot uz jautājumu, vai Latvijā nepieciešams ieviest obligāto militāro dienestu, Atis atteic: «Protams, es atbalstu tā ieviešanu, taču militārā apmācība, manuprāt, būtu jāsāk agrāk, piemēram, vidusskolā, lai puišiem bez konkrētu sportisko normatīvu absolvēšanas nemaz nebūtu iespējams absolvēt skolu. Jo, manuprāt, sports un armijas disciplīna ir tas, kas puišus padara par disciplinētiem un kārtīgiem vīriešiem.» Viņaprāt, iespēju izpausties šajā jomā vajadzētu dot arī sievietēm: «Tas var būt sanitārais dienests, taču, ja dāma grib izpausties un iet uz militāro dienestu - lūdzu! Labs piemērs ir Ukraina, kur ir ļoti augsts armijā dienējošo sieviešu procents. Tāpēc man liekas, ka pašreiz ar dienesta ieviešanu ir redzama mūsu lokālā nevēlēšanās risināt problēmu, bet, tēlaini izsakoties, «noglaudīt» fasādi un pārkrāsot to citā tonī. Ceru, ka tam atradīs risinājumu.»