VAKARA ZIŅAS. Aristokaķi un pašpuika

© Privāts arhīvs

Klausoties rakstnieces un publicistes Gunas Rozes stāstījumā par viņas trim ģimenes mīluļiem – orientāļiem Klēru un Munku un bezšķirnes kaķīti Orvelu, šķiet, ka tas būtu labs materiāls grāmatai. Rakstnieces novērojumi par visiem trim un piedzīvojumi ar tiem ir tik neparasti, ka izsauc izbrīnu. Kaut vai apgalvojums, ka jaunākais no kaķiem Orvels pazīstot pulksteni. Kā tas iespējams? Izrādās, ir iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka vecākā no mīluļu kompānijas – Klēra – rakstniecei asistē, kad top kāds literārs vai publicistiskas ievirzes darbs, it kā saprazdama, ka patlaban viņas saimniece ir aizņemta ar ko ļoti nopietnu. Rakstnieces ģimenē visi trīs minči tiek uztverti kā pilntiesīgi ģimenes locekļi.

Lielākajai daļai lietu, kas mūsu dzīvē ir svarīgas, aizmetņi meklējami bērnībā. Guna nav izņēmums. Bērnībā viņai tik ļoti patika minči, ka Guna pat izveidoja kaķu albumu, kurā līmējusi attēlus ar šiem dzīvniekiem. «Toreiz dabūt kaķa bildi bija vesels notikums. Kur tikai varēja - no žurnāliem, laikrakstiem - izgriezu kaķu fotogrāfijas, līmēju savā albumā, vēl izdomāju viņiem vārdus un pierakstīju klāt mini stāstiņus par katru, kas bildē redzams,» atklāj rakstniece. Diemžēl viņas albums ir pazudis, kā saka, «ar galiem».

Viss sākās ar Siāmas kaķenīti

«Ko tur liegties - kaķu tante esmu kopš bērnības. Man ārkārtīgi patika siāmieši, jo tolaik tas bija kas pilnīgi neredzēts, turklāt es dzīvoju laukos. Tas bija kosmoss - ieraudzīt tādu kaķi - gaišu, ar melnām ausīm, melnām ķepiņām un asti, un zilām, zilām acīm!» atceras rakstniece. Taču, kā labi zināms, vēlēšanās, kas tiek palaistas «kosmosā», šad tad mēdz piepildīties. Guna tika pie savas Siāmas kaķenītes Minnijas. Pēc bērnības kaķa nākamais Gunai bija siāmietis Snikers, kuram viņa nekādi nevarēja izdomāt vārdu. «Nolēmu tā: pirmais, kas man iekritīs acīs, to arī izvēlēšos kaķa vārdam. Izgāju ārā, uz ielas mētājās saldā batoniņa «Snickers» papīrītis. Tā mana mājas dvēsele tika pie sava vārda.» Rakstniece atzīst, ka viņai ar siāmiešiem ir īpaša saikne.

Tagad Guna ir saimniece diviem orientāļiem, kas vizuāli ir ļoti līdzīgi siāmiešiem, un vienam, kā pati smejas, parastajam minkam - Orveliņam, kurš mūsu sarunas laikā no savas saimnieces neatstājās ne soli. Vecākā no šīs trijotnes ir Klēra, kuru rakstniecei pirms 10 gadiem uzdāvināja viņas meita. «Meita zināja, ka vēlos kaķi, jo mūsu iepriekšējais ģimenes loceklis tukumnieks Aksels pirms diviem gadiem bija miris cienījamā vecumā. Tā es tiku pie ārkārtīgi skaista kaķēna.» Pie sava vārda Klēra tikusi, jo Guna vēlējusies, lai tās vārdā pirmais burts būtu no kaķēna mammas vārda un otrais - no tēta vārda. Mamma bija Kica, tēvs - Leonardo, tā radās burtu savienojums «KL». Klēra.

Rakstniece smaidot atzīst, ka Klērai ir negants raksturs. Mince mierīgu sirdi varot iekost viesiem, kuri tai nepatīk. Iespējams, tas tāpēc, ka Klērai nebija ne māsiņu, ne brālīšu, ar kuriem kaķēna vecumā izspēlēties, iztrakoties. «Tagad viņa ir jau desmit gadu veca kundzīte, līdz ar to kļuvusi stipri rāmāka.»

Iedvesmojas no Munka slavenās gleznas

Tā kā mīlule Klēra no kaķēna izauga par ļoti skaistu kaķenīti, Guna ļoti vēlējās, lai arī viņai būtu pēcnācēji. Tāpēc kaķīte tika aizvesta pie runča. «Tas bija orientālis Simba šokolādes krāsā no Kauguriem, ar kuru Klērai bija mīlestība - patiešām mīlestība, lai arī cik neticami tas šķistu. Mīlestībā dzima ļoti skaisti bērniņi.» Kad mazuļi paaugās, sasniedzot vecumu, kad var nošķirt no kaķenes, tie tika izķerti kā karsti pīrādziņi, izņemot vienu. Patiesībā interese bija arī tam. Nākamā saimniece Gunai piezvanīja videozvanā caur «Skype», pieprasot, lai viņai tiktu parādīti izvēlētā runcīša zobi un aste. «Pēc šīs sarunas nodomāju tā: tev kaķi vajag nevis mīlestībai, bet lai izrādītos. Tāpēc tev tik svarīgi, vai tam runčukam ir pareizs sakodiens un īstā, pareizā astes forma. Tajā brīdī man ieslēdzās mātes instinkts: es tev nedošu to kaķēnu. NE-DO-ŠU! Tev kaķi vajag kā suvenīru.» Gunu šī atskārsme biedēja, tāpēc viņa kaķēnu paturēja sev. Paturēt pārliecināja arī vīra dēls un mazdēls. «Klēras dēls palika pie mums, kur viņš ir vēl joprojām,» rezumē Guna. Piebilstams, ka ar pārējo kaķēnu saimniekiem viņai izveidojies ļoti labs kontakts. Klēras saimniece vēl aizvien zina, kā šiem minčiem klājas un ka viņiem viss ir kārtībā.

Arī Munks ticis pie sava vārda neparastā veidā. To kaķēnam izvēlējies Gunas vīra dēls par godu gleznotāja Edvarda Munka darbam «Kliedziens». «Viņš man teica: «Tu paskaties uz to kaķi! Nu, Munks taču!» Kaķēns ar savu gareno sejiņu un spicajām ausīm, viņaprāt, līdzinājās gleznā «Kliedziens» atspoguļotajam tēlam. Kaut kāda līdzība patiešām ir,» Guna pasmaida.

Tagad Klērai ir 10, Munkam - deviņi, un Orvelam - četri gadi. Visi trīs ģimenes mīluļi ir sterilizēti.

Orvels, kurš pazīst pulksteni

«Pirms četriem gadiem portālā «draugiem.lv» ieraudzīju paziņojumu par kaķēniem, kas palikuši bez mammītes. Ja tagad tos kāds nepaņems, tad patversmē, kur mazuļus atdos, pēc ļoti ierobežota laika kaķēnus iemidzinās. Man salūza sirds,» atceras rakstniece. Viņa gan bija vēlējusies Orvela brālīti, taču, aizbraucot pakaļ, atklājās, ka brālītis jau paņemts un ceļos uz Beļģiju, bet ir palicis otrs brālis un divas māsiņas. «Šis man pirmais cilpoja pretī sagaidīt. Teicu: «Nu labi! Tu brauksi ar mani mājās uz Tukumu!»» Tobrīd Guna bija ļoti iecienījusi Džordža Orvela daiļradi un bija izlasījusi visus rakstnieka darbus, kas pieejami latviešu valodā. «Togad aprīlī biju pie Orvela mājas Londonā, un jūlijā man iekrīt rokās kaķītis, kuram, izrādās, braucu pakaļ uz 101. dzīvokli. Orvela romānā «1984» bija zīmīgā 101. istaba.» Protams, pēc šādas apstākļu sakritības nekas cits neatlika kā kaķi nosaukt par Orvelu!

Kaķis ir melnbalts - tās ir krāsas, kā pasauli savos darbos tēloja slavenais rakstnieks. Un vēl viena līdzība: minkam daļa sejiņas ir melna, daļa - balta, kas saistās ar Orvela romānu «Reiz Birmā», kura galvenajam varonim ir sejas defekts. «Mans Orvels ir īsts laucinieks. Kaķis-kaķis, kur visi burti ir lielie. Pirmo gadu ļoti baidījos viņu laist ārā, jo viņam ir kāda sirdskaite - ja sadauzās, rodas aizdusa. Orvels, prasoties ārā, sēdēja uz palodzes un ar ķepām skrāpēja stiklu, it kā gribētu izskrāpēt cauri,» stāsta rakstniece. «Kad puisim bija nepilns gads, viņu sterilizēja, un mēs sākām laist kaķi ārā. Labā laikā Orvels mājās ienāk tikai tādēļ, lai paēstu un lai mēs viņu samīļotu. Savukārt orientāļi, līdzīgi kā sfinksas, sēž ārpusē uz palodzes katrs savā pusē. Tāpat kā kaķi tempļos, kas sargāja dārgumu lādes.» Gunas ģimene Klēru un Munku nodēvējusi par aristokaķiem, bet Orvelu - par mednieku un pašpuiku, kurš vienā mierā var vispirms izēst orientāļu bļodiņas un pēc tam ķerties klāt savējai. Arī ēšanas paradumi katram Gunas kaķim ir atšķirīgi. Orvels ēd svaigu liellopa gaļu, Klēra - svaigu vistas gaļu, taču lielākais gardums esot maza piciņa sviesta, savukārt Munks ēd tikai konservus.

Ticiet vai ne - Orvels ir kaķis, kurš pazīst pulksteni! «Izlaižu viņu ārā, un man ir kaut kur jābrauc. Ir rudens, un zinu, ka varu nepaspēt ielaist atpakaļ. Tad viņam saku: «Orvel, 40 minūtes!» Tieši pēc 40 minūtēm Orvels ielec pa logu! Vai arī 20 minūtes. Vienalga - cik,» atklāj Guna. «Pēdējais gājiens bija nesen. Mēs skatījāmies «Supernovu». Sapratu, ka tas beigsies ap pulksten vieniem; pēc tam iesim gulēt. Ja kaķis vēl vandīsies apkārt, viņš paliks ārā visu nakti. Es, laizdama kaķi pēc vienpadsmitiem ārā, saku: «Orvel, vienos! Vienos tev jābūt iekšā!» Piegāju pie loga pusvienos, saucu. Protams, kaķa nav. Otrreiz saucu bez ceturkšņa vienos - kaķa nav. Pulkstenis ir precīzi viens, un pa logu ielec iekšā Orvels ar nomedītu peli!» Guna pieļauj, ka minka varbūt jūt pēc viņas intonācijas, cik ir laiks un cik steidzīga ir saimniece. Kas to lai zina. «Ir cilvēki, kas šim stāstam netic, taču, esot pie manis, pārliecinās, ka tas tā tiešām ir!» stāstu beidz Guna.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais