VAKARA ZIŅAS. Linda Rikše: Ikviens kaķis ir personība, nevis sava ciltsbrāļa atspulgs
Rīdziniece Linda Rikše jau vairāk nekā desmit gadus darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrībā «TUTTI Palīdzība dzīvniekiem». To laikā viņa ne reizi vien piedāvājusi pagaidu mājas nelaimē nonākušiem kaķiem un kaķēniem, līdz tos izvēlas nākamie saimnieki.
Vienam melnam kaķim mājās ir jābūt!
Jautāta, vai šķiršanās brīdī nesāp sirds, viņa atsaka, kā nu bez tā, jo atdod jau savējo. Taču tajā pašā laikā sieviete vienmēr patur prātā, ka, atdodot vienu kaķi, rodas iespēja izglābt nākamo. Šī apziņa ļoti palīdz, turklāt Linda ar jaunajiem saimniekiem labprāt uztur kontaktu un kaut no attāluma, taču seko līdzi savu izloloto mīluļu gaitām jaunajās mājās. Lielākais kaķu skaits, ieskaitot pašai savus, viņas mājās ir bijis seši peļu junkuri.
Jau kādu laiciņu sieviete ir izlēmusi, ka pagaidu mājas vairs nepiedāvās, tāpēc mūsu tikšanās reizē galvenokārt runājām par viņas pašas kaķīšiem: Umbru, kura diemžēl pārcēlusies uz labākiem medību laukiem, un Mūnu, kuru, kā uzskata Linda, viņai piespēlējusi Umbra kā nākamo kaķīti pēc savas aiziešanas. Vai tas ir iespējams? Izrādās - ir gan!
Atrod savu līdzinieku
Umbra Lindas mājās nokļuva aptuveni trīs gadu vecumā. Tikko pārkāpusi slieksni, kaķenīte nesteidzīgi iegājusi Lindas istabā, ielēkusi viņas gultā un apgūlusies. Bija pilnīgi skaidrs, kurš šeit tagad būs saimnieks. Un tā arī bijis, turklāt 13 gadu garumā, līdz Umbra pārcēlās uz labākiem medību laukiem. Tas bija kaķis, kas pēc savas uzvedības gan vairāk atgādinājis cilvēku, nevis dzīvnieku. Saimniece viņu raksturo kā ļoti nosvērtu un intelektuālu dzīvnieku. Vienīgā nelaime - Umbra uzskatīja, ka kaķi nav tā sabiedrības daļa, ar kuriem viņa varētu komunicēt. Vienīgais, kurš atbilst viņas līmenim, pēc Umbras domām, bija cilvēks. Pēdējos kaķenītes dzīves gados Linda savai mīlulei apsolījusi, ka nevienam citam pagaidu mājas vairs nepiedāvās, jo Umbrai tas tā krita uz nerviem, ka bija skaidrs - viņa to vairs negrib.
«Umbra ir vienīgais kaķis manā dzīvē, kuru esmu izvēlējusies pati. Visus pārējos man piespēlēja dzīve. Savukārt tagadējo, ja tā var teikt, sagādāja iepriekšējais,» stāsta Linda. «Kad aizgāja Umbra, līdz ar viņu aizgāja arī labākā daļa no manis.» Pagājušā gada pavasarī kaķis, kurš visu mūžu ir gulējis pie saimnieces kājām un vienmēr pieskatījis pagaidu māju kaķus, nosakot mājas kārtību, palika viens. Turklāt it kā bez iemesla Umbra mainījusi savu paradumu; sākusi gulēt Lindai pie galvas, pie sejas liekot klāt vienā reizē purniņu, citā - ķepiņu. «Vispirms es domāju, ka tas saistīts ar to, ka uz labākiem medību laukiem pārcēlās mans otrs mājas kaķis, taču tad pielēca, ka Umbra mani lēnā garā gatavo tam, ka viņa ir nolēmusi pamest šo pasauli, ka viņai šeit pietiek. Labi, ka es to sapratu tikai vēlāk,» pauž Linda.
Kad kaķenīte bija nolēmusi, ka saimniece šķiršanās brīdim ir sagatavota, viņa nomira. Tas notika 16 gadu vecumā. Linda līdz izmisumam sapratusi, cik ļoti viņai Umbras pietrūkst. «Brīžiem bija pat tā, ka es jutu - Umbra no tās puses mēģina man pieskarties, ar mani komunicēt.» Tas noticis līdz brīdim, kad saimniece vairs nav izturējusi un teikusi: «Kaķīt, atrodi man savu līdzinieku! Atrodi man kaķi!» Lūgums drīz vien tika uzklausīts, un Linda braukusi pakaļ savam nākamajam kaķim. Tādam pašam melnītim kā iepriekšējais. «Pērnā gada 29. novembrī braucu uz Līvāniem, uz dzīvnieku aizsardzības biedrību, pakaļ kaķim, kuru dzīvē vēl nebiju redzējusi.»
Gadījums ar rotaļu pelīti
Savu jauno kaķi Linda nosauca par Mūnu. «Sākumā smējos, ka tagad visiem maniem nākamajiem kaķiem būs uzvārds Umbra - kā dinastija, bet vārdi mainīsies. Taču Mūna jau pašās pirmajās dienās paziņoja, ka viņa nav nekāda Umbra!» Linda atceras.
Kāds gadījums saimnieces domas mainīja. Kopš pirmajām dienām Umbrai bija ļoti iecienīta rotaļu pelīte. Linda jautusi, ka viņas mīlule no mākoņu maliņas jautā: «Kur tad mana pelīte?» Saimniece domās atvainojusies, ka ir aizmirsusi to iedot līdzi, taču bija ziema, par mantiņas aizvešanu un ierakšanu zemē nevarēja būt runa. «Tāpēc spēļu pelīti noliku uz plauktiņa. Nākamās dienas rītā, kad atbrauca Mūna, skatos, ka pelīte ir paņemta no plauktiņa un nolikta man pie gultas,» Linda nopūšas. «Tad sapratu, ka Umbra dod man ziņu. Taču jāsaprot arī tas, ka ikviens kaķis ir personība, nevis sava ciltsbrāļa atspulgs. Mūna iekārtojās plauktiņā, kur neviens kaķis nedrīkstēja lēkt, it kā demonstrēdama savu pozīciju: «Es neesmu Umbra!» Atbildēju, ka, protams, ne - tu esi Mūna. Taču tajā plauktiņā arī tu nevari kāpt.» Pēc šī atgadījuma saimniece un viņas kaķenīte pamazām vienojušās, ka mincīte būs Mūna Circene. Kāpēc tā? Melnīte, ar Lindu sarunājoties, izdod līdzīgas skaņas kā circenis.
Mūnu sieviete raksturo kā kaķsuni. Atliek Mūnu tikai pasaukt, kad tā jau bļaudama skrienot pie saimnieces ar mērķi tikt klēpī un samīļoties. «Jūtu, ka Mūnai attiecībā uz mani ir cits uzdevums. Patlaban viņas nadziņi skarpst gar manām bruņām. Tad jau redzēs, kuram kas izdosies.»
Abas Lindas kaķenītes - Umbra un Mūna - ir nākušas no patversmes. Viņas izvēle bijusi, lai kaķis būtu ar melnas krāsas kažociņu. Kad Linda pirmo reizi ieraudzīja Umbru, bet Umbra - Lindu, tas bijis līdzīgi kā iemīloties - izšķīlās dzirkstele! Patlaban Lindai ir tikai Mūna, un izskatās, ka vismaz tuvākajā laikā otra kaķa mājās nebūs. «Kopš pirmās dienas cīnāmies ar Mūnas vēdera problēmām. Ja tas izrādīsies tā, kā izskatās tagad, tad nevienu citu kaķi mājās nemaz nedrīkstu ņemt.» Un vēl kas ir interesanti: kad sieviete aizbraukusi pakaļ Mūnai, Līvānos viņu sagaidījis cits kaķis, kurš par visu varu gribējis doties līdzi uz Rīgu. «Viņa iegāja būrītī un bija gatava braukt līdzi, taču Mūna tam iebilda.»
Atslēgas vārds ir atbildība
Linda atceras kādu gadījumu, kas vēlreiz apliecinot - kaķi izvēlas cilvēkus, nevis otrādi. «Man bija viens interesants eksemplārs - kaķis gados, kuram trīsreiz biju atradusi ideālos saimniekus, taču ik reizi, kad tuvojās viņa aizbraukšanas diena uz jaunajām mājām, šis kaķis piepeši saslima.»
Lindai ir arī kāds padoms cilvēkiem, kuri ļoti vēlas mājās ņemt dzīvnieku. «Es ieteiktu sākt ar pagaidu mājām, jo, tāpat kā cilvēkiem, arī kaķiem ir dažādi raksturi. Nekad neieteiktu ģimenē, kur aug bērni, ņemt kaķēnu. Kaķi nav suņi. Mēs nekad nezinām, kāds būs kaķa raksturs, kad viņš pieaugs. Tāpēc iesaku izvēlēties ņemt pieaugušu dzīvnieku, kur ir skaidri saprotams, vai viņam patīk bērni, vai arī viņš vairāk vēlas klusumu, vai dzīvnieks grib spēlēties, vai ir atvērta rakstura. To ieteicams ņemt vērā tāpēc, lai visiem būtu ērti.»
Sievieti ļoti satrauc, ka Latvijā ar dzīvniekiem tiek darītas neiedomājamas lietas, piemēram, lai tiktu vaļā, kaķēnu izmet uz tilta, lai kāds to sabrauktu. «Iekams pati nebiju saskārusies ar ielu dzīvniekiem, nekad nebiju aizdomājusies. Taču statistika ir nepielūdzama. 95 procenti no kaķēniem, kuri piedzimst ielas kaķenei, aiziet bojā, turklāt briesmīgā nāvē. Pamatā pie vainas ir vīruss, kas rada lielas sāpes acīm, līdz beigās acis iztek.» Linda norāda, ka peļu junkuri ir neatņemama pilsētas daļa, taču tos nepieciešams sterilizēt, pabarot un pieskatīt. Turklāt kaķi pilsētas ielās no nekurienes neuzrodas. Galvenokārt notiek tā: tikko cilvēkam kaut kas sava minča uzvedībā nepatīk, viņš izvēlas to izlikt aiz durvīm. Ja izvēlaties šādu taktiku, ziniet - jūs savu dzīvnieku esat nolēmis mokošai nāvei. Mājas kaķis uz ielas neizdzīvos.
Ir bijis pat tāds laiks, kad, kā Linda smejas, ejot pa ielu, viņai kaķi krita virsū. «Piemēram, man ir sarunāta tikšanās ar draudzeni, taču pretī «Saktai» redzu, ka vārnas mēģina noknābt mazu kaķēnu. Protams, metos pie kaķēna, mēģinu kādu sazvanīt, kurš var atbraukt ar būri. Kāda vairs tikšanās? Vienu brīdi vispār bija bail, jo nezināju, kādi piedzīvojumi mani gaida šoreiz.» Taču šis laiks ir pagājis, Linda ar kaķiem tagad komunicē citā plānā.
Mūsu sarunas noslēgumā Linda pauž: «Dzīvnieks - tā ir liela atbildība. Ne vienmēr, ja rodas vēlme komunicēt ar dzīvnieku, tas jāņem sev mājās. Ir daudz citu iespēju, piemēram, apmeklēt dzīvnieku aizsardzības biedrības, kuru pārstāvji būs tikai priecīgi, ka esat atbraucis ciemos un vēlaties pakomunicēt ar suņiem vai kaķiem. Vēl viena iespēja ir pagaidu māju došana.» Un visbeidzot - dzīvnieks mājās ir ļoti dārgs prieks. Tas noteikti ir jāņem vērā.