VAKARA ZIŅAS. Meitene no "Saulessveces" uztur latvietību Velsā

Savulaik viena no visvairāk skatītajām latviešu bērnu kinofilmām «Saulessvece» bija populāra un aktuāla ar savu stāstu par to, kā bērni cenšas pasargāt saulessveci, kas aug pamestā vietā meža klajumā un tiek lolota kā noslēpums. Jāņu laikā šo filmu atkal varēja redzēt televīzijas skatītāji. Viena no filmas galveno lomu atveidotājām Ella Oša šobrīd dzīvo Svansijā Lielbritānijā un turpina darboties kultūras, kino un mākslas projektos, uzturot un saglabājot latviešu tradīcijas.

Tu esi tā mazā meitene Agija no filmas «Saulessvece», kura daudziem palikusi atmiņā ar lielajām, dzeltenajām kurpēm. Vai tā bija tava debijas loma kino?

Ceļš uz kino sākās jau pirms 1986. gada, tas bija ļoti interesants laiks. Nesen Liverpūlē man Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē teica - tu biji tā meitene filmā «Vajadzīga soliste». Jā, tur spēlēju pirmo reizi epizodiskā lomā. Toreiz man bija seši gadi, un mani izvēlējās tāpēc, ka es ļoti aktīvi dziedāju bērnu vokālajā studijā «Knīpas un knauķi». Filmas veidotāji meklēja bērnus, kas dzied. Tādā pašā veidā nokļuvu arī filmā «Saulessvece». Pirms filmas bija kinoproves. Bijām bariņš meiteņu un bariņš puiku. Jā, kaut kā vienkārši tas notika, jo vairs neatceros, vai bija divas kārtas aktieru atlasei vai viena. Izgāju kinoproves, un sākās filmēšana.

Tajos laikos ikviens, kas filmējās, kļuva pazīstams. Kā bija ar tevi?

Man nav svarīgi būt ievērojamai, mani tāpat vienmēr ievēro. Tajā laikā, it sevišķi pēc «Saulessveces», man vienmēr ir bijusi veselīga izpratne, kā ir tiem, kas nav bijuši filmās, un cik interesanti ir tur būt. Kad mani pēc filmas iznākšanas satika uz ielas un teica, ka mani zina, man tas bija ļoti saprotams. Līdz ar to biju atsaucīga, tie bija laiki, kad bērnu filmu nebija daudz, katru gadu tikai dažas tika uzņemtas.

Vai šī kino loma ir iespaidojusi tevi, varbūt veicinājusi kādas lietas, virzību tavā dzīvē?

Nedomāju, ka tas ir mani veidojis drošāku, komunikablāku, jo es jau toreiz biju diezgan droša un atvērta. Viena lieta, kas gan ir iespaidojusi, ir radošā atmosfēra filmēšanas laukumā. Tā mani ļoti aizgrāba, to arī tagad izbaudu savā darbā un dažādos reklāmas projektos, kur reizēm filmējos.

Ko nozīmēja mazai meitenei būt lielajā kino?

Man šķiet, kaut arī bijām bērni, filmēšanas grupa mūs tā neuztvēra, padomju laikos atmosfēra bija citāda. Es tikai vinnēju, ka mani uztvēra kā lielu cilvēku, man bija jāizpilda uzticētie pienākumi, no manis gaidīja to pašu, ko no pieaugušajiem aktieriem. Tas noteikti mani kaut kādā veidā ir veidojis, bet, no otras puses, tāda bija attieksme pret bērniem visās jomās, ne tikai kino.

Bērns nav profesionāls aktieris, lai uzreiz nospēlētu emocijas. Dzirdēts, ka speciāli saraudina vai sasmīdina. Kā tas bija tavā lomā?

Režisore Lūcija Ločmele un viņas komanda prata mūs ļoti veiksmīgi ievirzīt lomā, man šķiet, ka varu teikt par visiem - mums zuda robeža, kad tēlojam un kad dzīvojam pa īstam. Zinājām savu tekstu, zinājām, kas ir jādara un ko no mums gaida. Es tagad reti skatos filmu «Saulessvece»... Tur ir ainas, kur es gandrīz pa īstam raudāju, biju pa īstam apvainojusies un pa īstam priecājos.

Vienreiz ir sanācis filmēties kinoprovēs pie režisora Jāņa Streiča, toreiz bija jāraud - nevarēju ilgi saņemties un raudāt. Beigās, kad saņēmos, tad pats Streičs sāka raudāt, viņam bija žēl manis. Tā bija pirmā reize, kad sajutu un sapratu to, kāds ir aktriermākslas darba smagums, jo man prasīja ilgu laiku saņemties un ieiet tēlā.

Neesi vēlējusies būt aktrise?

Absolūti nemaz. Bērnībā domāju, ka varētu būt aktrise. Kad esi bērns, tad gribi būt par kosmonautu, ugunsdzēsēju vai aktrisi, taču ļoti reti kļūstam dzīvē par to, ko esam nolēmuši bērnībā. Mainās prioritātes un attieksme. Kad filmējos, domāju, ka būšu aktrise, taču pēc tam nezinu, kur pazuda aktierbūšanas mīlestība. Pieļauju, ka pēc «Saulessveces» es vairs nevēlējos būt aktrise. Tā atpazīstamība ne vienmēr bija salda, bieži vien bija nepatīkami, ka tevi kāds atpazīst. Bieži izskanēja izsmiekls, jo Agijas loma nebija nekāda jaukā, perfektā mazā meitenīte. Mana loma bija diezgan smieklīga, filmā ir epizode, kur jautāju par līkajām kājām, un pēc tam bieži nācās dzirdēt, ka man ir līkas kājas, vai arī jautāja, vai joprojām vācu tukšās konservu bundžas. Tagad tam esmu tikusi pāri, taču tolaik bija traumējoši.

Daudzi vecāki gaida, kad bērnus filmēs reklāmās, filmās. Ko tu viņiem ieteiktu?

Es domāju, ka Latvijas mērogā tas ir pilnīgi nekaitīgi, laiki ir mainījušies, deviņdesmit procenti bērnu tāpat ir uz ekrāna, piemēram, platformā «Tiktok» vai sociālajos tīklos. Viņi tāpat ar vai bez vecāku ziņas to izdarīs. Es domāju, ja ir vēlēšanās un interese, tad, protams, jāļauj izmēģināt. Ja bērnu ļoti interesē fizika, tad, protams, vecāki viņu mēģinās sūtīt uz kādu fizikas pulciņu, tāpat ir ar filmēšanos. Ja filmējas, tad filmējas. Piemēram, maniem bērniem ir dažādas intereses, kas ir mainījušās, nākušas un gājušas. Es cenšos atbalstīt viņus it visā, kas viņus interesē. Vecākajam dēlam bija doma kļūt par pavāru, tagad savos astoņpadsmit viņš mācās par pavāru un saprot, ka tas nav īstais aicinājums. Es atbalstu viņu, lai izvēlas to, ko vēlas viņa sirds. Ja mēs pārstājam kaut ko mīlēt, tad tas ir jāmet pie malas, ir jāskatās īstajā virzienā. Tādā ziņā varu vilkt paralēles ar sevi, neesmu cilvēks, kas spēj pieķerties vienai lietai un desmitiem gadu mīlēt vienu un to pašu nodarbi. Man tas liktos garlaicīgi, es vairāk lecu no viena lauka citā, jo domāju, ka nevajag velti šķiest laiku.

Tagad esi Svansijā Velsā. Kāpēc neturpināji karjeru Latvijā?

Tam nebija pilnīgi nekāda sakara ar manis iepriekš teikto par nespēšanu noturēties vienā vietā. Es allaž esmu bijusi par dzimteni, ļoti mīlu Latviju, vienmēr esmu uzskatījusi, ka mana vieta ir tur.

Mana dzīve Velsā nav gluži mana izvēle, tie bija apstākļi, kas mani aizvirzīja prom no Latvijas. Šeit dzīvoju vairāk nekā desmit gadus. Velsā nonācu laikā, kad Latvijā tikko bija sākusies finansiālā krīze, es pazaudēju darbu, man bija divi mazi bērni. Jau iepriekš biju dzīvojusi Velsā, jo šeit studēju. Tas bija mans ātrais lēmums pavadīt ziemu Velsā, jo te bija vieglāk atrast darbu, uzturēt un īslaicīgi finansiāli nodrošināt ģimeni.

Drosmīgs lēmums ar diviem bērniem pamest Latviju.

Tā jau laikam ir, ka nekas nav paliekošāks par pagaidu. Pēc pirmās ziemas pienāca pavasaris, izdomāju turpināt studēt, bērni bija sākuši iet skolā, viņi sev ieguva draugus, atgriešanos atlikām. Gadu no gada domāju, ka atgriezīšos Latvijā, pēdējais uzrāviens bija pirms pandēmijas. Tad sākās kovida ierobežojumi un mājsēde, ceļošana nebija iespējama, un mani plāni atgriezties lēnām atkāpās. Es joprojām esmu šeit, bet pēdējos gados esmu šeit vairāk atvedusi Latviju nekā jebkad.

Šobrīd aktīvi darbojies Velsas diasporas kultūras vidē, esi veidojusi dažādus pasākumus un kultūras projektus.

Pagājušajā gadā tika izsludināta pieteikšanās organizēt Saeimas vēlēšanu iecirkņus, es uzņēmos šo darbu. «Lokdauna» laikā ar domubiedriem sākām veidot mākslas nodarbības vietnē «YouTube», ko latviešu sabiedrība skatījās ar lielu interesi. Rīkojām gleznošanas nodarbības. Vēlāk nodibinājām latviešu kultūras radošo apvienību «Ozoli un kazenāji», tā es kļuvu par Velsas latviešu kultūras vadītāju.

Kādus pasākumus veidojat un rīkojat Velsas latviešiem?

Lai pievilinātu Velsas latviešus uz vēlēšanām, mēs rīkojām izstādi ar tiem darbiem, ko visi gleznoja tiešsaistes nodarbībās. Izstādījām arī latviešu mākslinieku darbus un dažādus artefaktus, kas tika radīti septiņdesmito gadu vidū. Piemēram, trimdas latvieši, kas šeit dzīvoja, turpināja aktīvi aust un veidot savus tautastērpus, lai brauktu uz Londonas latviešu dziesmu svētkiem.

Atdzīvinājāt kultūrtelpu. Kā reaģēja publika?

Bija ļoti atsaucīga, pārsteigums par to, cik liela bija vietējo velsiešu interese. Vēlāk izstādi aizvedām uz Londonu, pēc tam man piedāvāja organizēt latviešu kultūras dienu festivālu. Arī tagad esam iesnieguši projektu rīkot latviešu diasporas bērnu nometni vasaras beigās.

Kā ir kopt latviskas tradīcijas zemē, kur ir cita kultūra?

Tas varbūt nav tik ļoti grūti, kamēr esmu gatava ziedot savu laiku un daļēji arī savus līdzekļus. Atsaucība no vietējiem ir liela, viņi ir gatavi iesaistīties, un es domāju, ka kultūras lauks un kultūras sabiedrība, kas ir šeit - galerijas, teātri -, ir viņu interešu lokā. Tāpēc paši velsieši un latvieši ir gatavi atbalstīt un daļēji iesaistīties, ieguldot savu laiku un līdzekļus.

Esi organizējusi lielākos svētkus - Latviešu kultūras dienas Apvienotajā Karalistē ar koru, deju kolektīvu un amatnieku piedalīšanos. Tie ir kā mazie dziesmu un deju svētki.

Bailes bija neaprakstāmas, taču piekritu, pirms sapratu, kur esmu iekūlusies. Man radās daudz ideju, kas iepriekš nav bijušas un ko gribēju pievienot. Izveidojās laba sadarbība ar Valsts piejūras muzeju. Izveidojām plašu informatīvu izstādi ar dzintara kolekciju, bija filmu seansi par latviešiem Apvienotajā Karalistē. Turp aizvedām īpašo svētku delegāciju, Svansijas mēru, Latvijas vēstnieci Apvienotajā Karalistē un pārstāvjus no Velsas valdības. Latiņa ir augsta, tagad domāju, ka nākamvasar vajadzētu rīkot mūsdienu latviešu kultūras festivālu.

Vai seko līdzi arī Latvijas kultūras notikumiem un pasākumiem?

Domāju, ka Latvijā kultūras aktivitātes ir ļoti daudzpusīgas. Man par mīļāko kultūras pasākumu kļuvis kamermūzikas festivāls «Sansusī». Ikreiz, kad aizbraucu uz Latviju, jūtos pārsteigta un no malas izskatās, ka viss iet uz augšu.

Kāda ir jūsu latviešu kopiena?

Mūsu kopiena ir draudzīga, Svansijas latviešu kopienā ir daudzas mazas «kabatiņas», tieši tāpat ir Latvijā. Liela daļa Svansijas latviešu kopienā ir krievu. Man nebūtu nekas kopīgs, ja vien viņi nebūtu kolēģi vai mūs nesaistītu citas lietas. Šeit, protams, viņus uztveru kā latviešus, jo arī šeit, Velsā, ikviens cilvēks ir velsietis, vienalga, pirmajā vai otrajā paaudzē. Vairums uzskata, ka latvietis ir tikai tad, ja ir latviešu saknes. Ar krieviem šeit pārsvarā runājam latviski, bet, ja kompānijā ir kāds velsietis, gruzīns vai cittautietis, tad pārejam uz krievu vai angļu valodu. Runājam tajā valodā, kuru visi saprot.

Latvija nupat ir latviešu valodu strikti noteikusi kā vienīgo valsts valodu, daudziem cittautiešiem jākārto valodas eksāmeni.

Sen bija laiks. Tas ir pašsaprotami, par to nevar būt nekādu citu domu. Es domāju, ka agrāk to vajadzēja, bet visam vajadzīgs laiks. Tas ir bijis ļoti ilgs laiks.

Nevaru nepajautāt, ko tu ieteiktu latviešiem Latvijā.

Gara izaugsmi. Latviešiem Latvijā novēlētu izvilkt galvas no savas lepnās, paštaisnīgās latviešu bedres un būt tādiem, kas paplašina savu redzesloku. Protams, Latvijā ir daudz progresīvu latviešu, bet vēlētos vairāk. Desmit gadus esmu dzīvojusi valstī, kur uztvere par otru cilvēku ir daudz iekļaujošāka, piedodošāka, un tā man pietrūkst Latvijā. No tā baidās mani bērni, viņi bieži vien negrib un baidās komunicēt ar citiem latviešiem, īpaši vecāka gadagājuma, kaut gan viņiem patīk braukt uz Latviju. Viņus baida dusmīgas tantes un neapmierinātas pārdevējas. Es nedomāju, ka latvieši ir nejauki vai agresīvi, es domāju, ka latvieši ir empātiski, ļoti pretimnākoši un draudzīgi, taču viņi to neizrāda. Es nedomāju, ka latvietim ir vajadzīga mūžīgā smaidīšana, bet man tās pietrūkst Latvijā. Kad staigāju pa vientuļo jūrmalu un kādu sveicinu, un viņš skatās uz mani ar lielām acīm, tad gan es spītīgi smaidu un saku vēlreiz labdien - cilvēks paskatās un atplaukst smaidā.