VAKARA ZIŅAS. Aizsāktais, bet neuzbūvētais Pērnavas loks Rīgā
Rīgā ir kāda īpaša liela dzīvojamā māja, pēc kuras parauga gribēja celt šādu vērienīgu namu rindu, kas puslokā ieskautu Rīgas vēsturisko centru. To iezīmētu Pērnavas iela, un tai pat bija nosaukums – Pērnavas loks. Tas būtu staļiniskās Padomju Savienības galvaspilsētas Maskavas Dārza loka samazināts variants.
Ja 1953. gada martā 74 gadu vecumā pie dieviem nebūtu aizgājis Josifs Džugašvili jeb Staļins, tad mūsu galvaspilsētas ainava šobrīd būtu citāda un tās centrs diez vai būtu iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Otrais pasaules karš izjauca visas pasaules darbaļaužu tēva radītās arhitektūras izpausmes Latvijas galvaspilsētas veidolā. To bija iecerēts izmainīt uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, bet karš nodomus izjauca. Savukārt pēc kara, kad pilsētā novāca gruvešus, atbrīvoja laukumus un varēja sākties komunistiskā celtniecība, Staļins devās pie tēvu tēviem. Sākās cīņa pret staļinlaika arhitektūras (ne tikai politikā, bet arī burtiskā nozīmē) pārmērībām, un Rīga neieguva daudzu veco PSRS republiku lielo pilsētu boļševistiskos izskaistinājumus.
Dižais nams
Bet kaut kas šādā stilā tomēr tika uzbūvēts. No redzamākajām publiskajām ēkām būtu jānosauc pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados būvētās tagadējo Daugavpils un Liepājas universitāšu galvenās ēkas, Zinātņu akadēmijas augstceltne un VEF Kultūras pils Rīgā. Visu to vidū mazāk pamanāmi ir dzīvojamie nami, no kuriem visievērojamākais ir Krišjāņa Valdemāra ielā 106 (padomju laika adrese - Gorkija iela 106/108). Vēl jau Rīgā ir mazākas šāda veida staļinlaika monumentālās dzīvojamās ēkas (Tērbatas ielā 93/95, Patversmes ielā 30, Aptiekas ielā 13, Brīvības gatvē 234), bet tās ir tikai Gorkija ielas «mazākās māsas».
Šoreiz »Vakara Ziņas« ieskatījās monumentālajā namā Krišjāņa Valdemāra un Zirņu ielas stūrī, jo šogad var svinēt savdabīgu jubileju: tieši pirms 70 gadiem Krišjāņa Valdemāra ielu okupanti pārdēvēja Ņižņijnovgorodā dzimušā krāsotāja dēla, sociālistiskā reālisma rakstnieka Maksima Gorkija (1868-1936) vārdā, atzīmējot viņa 83. dzimšanas dienu. Dažos enciklopēdiskajos izziņas materiālos minēts, ka 1953. gads ir dižā nama celšanas gads, kas tolaik tika prezentēts kā Latvijas PSR galvaspilsētas jaunatdzimšanas vaibsts un savulaik bija lielākā dzīvojamā ēka Rīgā - ar 12 parādes durvīm un 174 dzīvokļiem. Taisnības labad jāprecizē, ka 1953. gads nav uzskatāms par ēkas pabeigšanas gadu, to tad tikai sāka būvēt un celtniecība kā pa celmiem ilga vismaz piecus gadus.
Krievijas impērijā pie Okas ietekas Volgā dzimušā krāsotāja dēla vārdā nosauktās ielas dižāko namu vēlējās izkrāsot pēc visiem staļinlaika mālderniecības principiem. Par to atgādina pazīstamais latviešu arhitekts, žurnāla «Latvijas Architektūra» galvenais redaktors Jānis Lejnieks nule iznākušajā apjomīgajā grāmatā «Rīgas nākotnes vēsture»: «Visvairāk cieta [pēc Ņikitas Hruščova iesāktās destaļinizācijas] 174 dzīvokļu nams Gorkija un Zirņu ielas stūrī, arhitekts Mihails Brodskis bija spiests savam projektam «amputēt» torni. Tomēr mūsdienu Rīgā šī ir vienīgā vieta, kur Staļina arhitektūra ir redzama gandrīz pilnā tās krāšņumā. Plašā un augstā arka, kas aicina pagalmā, kā arī fasādē acu augstumā koncentrētās stilu arhitektūras formas ļauj brīdi sajusties kā Maskavā. Ja Staļina laikmets būtu turpinājies, šādas ēkas pārņemtu arī Rīgas centru.» (185. lpp.)
Sociālistiskais reālisms
Pirms dažiem gadiem Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Krastiņš savā pētījumā «Arhitektūras stili Latvijā» par to rakstīja: «Fasāžu apdarē atdarināja klasiskos arhitektoniskos elementus un formas, šur tur, piemēram, kolonnu kapiteļos, iepinot pa kādai piecstaru zvaigznei vai sirpim un āmuram, tādējādi cenšoties radīt jaunu «sociālistisko» orderi. Šāds «sociālistiskais reālisms» tika iemiesots arī atsevišķu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku arhitektūrā. Raksturīgākās ir Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 106/108 (1953, Mihails Brodskis, Vladimirs Šņitņikovs).»
Interneta izziņas vietnē «wikimapia» rakstīts, ka nams celts 1953. gadā, bet latviešu periodikas digitālajā krātuvē «periodika.lv» varam lasīt, ka tas celts vēl vairākus gadus pēc tam. 1956. gada jūnijā formāli Austrumberlīnē iznākošais laikraksts «Par Atgriešanos Dzimtenē» (čekas propagandas izdevums, lai aicinātu kara laikā uz Rietumiem aizbēgušos latviešus atgriezties padomijas apskāvienos un stāstītu par plaukstošo sociālisma jauncelsmi) rakstā «Latvijas galvaspilsētas jaunceltnes» vēsta: «Pabeigta bērnu nama celtniecība pie Rīgas dīzeļrūpnīcas [tagad - «Rīgas dīzelis»] jaunās dzīvojamās mājas Gorkija ielā 106. Jau nodota apdzīvošanai mājas otrā sekcija - 700 kvadrātmetru apdzīvojamās platības. Rīgas dīzeļbūvētāju nams, kurā ir 174 dzīvokļi, būs viena no lielākajām dzīvojamām ēkām Rīgā. Jaunajā mājā, kur jau uzcelta garāža 18 personīgajām automašīnām un izbūvēts modes ateljē, būs arī divi veikali, frizētava, veļas mazgātava.»
Partija lamā dīzeļbūvētājus un otrādi
Ar tās ielas izskata mainīšanu gan īpaši neveicās. Jau pēc četrarpus mēnešiem - 1956. gada 23. oktobrī - Latvijas komunistu preses orgāns «Cīņa» nodrukājis niknu rakstu «Nepilda lēmumu par dzīvojamo namu nodošanu lietošanā»: «Pēc Latvijas kompartijas Rīgas pilsētas organizācijas aktīva sanāksmē pieņemtā grafika līdz 20. oktobrim vajadzēja nodot lietošanā 49 dzīvojamos namus. Līdz minētajam termiņam Rīgā nodotas lietošanā tikai četras mājas. 56. darbu priekšnieka pārvalde, ko vada Zukovs, jau vairāk nekā divus mēnešus vilcinās nodot lietošanā dzīvojamā nama Gorkija ielā 106 ceturto sekciju. Pēc grafika vajag nodot ari piekto sekciju, bet tur vēl nav iekārtota kanalizācija.»
Mūsdienu loģiskam prātam mazliet neizprotami, kāda komunistu partijai varētu būt daļa par to, kāpēc Sarkandaugavā strādājošie dīzeļbūvētāji vilcinās ar savu mitekļu celtniecību. Bet arī paši partijnieki savulaik dabūjuši pa mici, jo boļševiki līdz ar zemi nolīdzināja nama pagalmā ierīkoto sporta laukumu, lai tajā žāvētu savu izmazgāto netīro veļu. Par to 1985. gada 20. decembrī, dažus mēnešus pēc Mihaila Gorbačova sēšanās Kremļa galvenā kabineta krēslā, laikrakstam «Rīgas Balss» pasūdzējies Lielā Tēvijas kara dalībnieks I. Arhipovs: «Viņš pastāstīja, ka Gorkija ielas 106/108 nama pagalmā vēl pagājušā ziemā bijis iekārtots hokeja laukums, bet vasarās zēni un meitenes tur spēlējuši bumbu. Tagad šeit ierīkota veļas žāvētava.
«Veļas žāvētava tika ierīkota šajā vasarā pēc mūsu Dzīvokļu ekspluatācijas rajona partijas pirmorganizācijas biroja lēmuma. Tāpat nolēma arī nama komiteja. Tā kā mēs tikai labiekārtojām šīs mājas teritoriju. Bumbu bērni var iet spēlēt aiz Gorkija ielas uz laukumu starp 151. un 153. numura namiem. Turpat ir arī hokeja laukums,» saka 69. DzER priekšnieks V. Stepaņenko.
Uz jautājumu, vai tika ņemtas vērā arī 106/108 nama pusaudžu domas, viena no 69. DzER darbiniecēm sašutusi iesaucās: «Tā tik vēl trūka, lai mēs bērniem padomu prasītu!» Bet Gorkija ielas 106/108 nama pagalms ir tik milzīgs, ka, prasmīgi rīkojoties, tur varētu iekārtot gan hokeja laukumu, gan arī veļas žāvētavu. Jo īpaši tādēļ, ka slavētais hokeja laukums otrpus ielai ir tik maziņš, ka tur vietas pietiek labi ja desmit spēlētājiem.»
Kurpnieks iznīdē bērnudārzu
Jāteic, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados padomju Rīgas presē, kas par nebūšanām pašu sētā kritiskus rakstus atļāvās publicēt tikai par sīkām sadzīviskām nebūšanām, bija ne viens vien raksts par ikdienas vājprātu Gorkija ielā 106/108 - ik pēc pāris mēnešiem namam tiek atslēgts ūdens un saplīst kanalizācijas caurules, pagalms aizaug ar krūmiem un nezālēm, ēkā iekārtotās vīna un degvīna tirgotavas klienti piečurā kāpņu telpas un tā tālāk. Par savulaik galvaspilsētas lielākā dzīvojamā nama likstām bija ko rakstīt atliku likām. Arī par to, ka vietējais kurpnieks remontējamās tupeles izsvaidījis pa neadekvāti plašu apdzīvojamo teritoriju.
1962. gada 5. aprīļa «Rīgas Balsī» dīzeļrūpnīcas strādnieki publicē atklāto vēstuli: «Rīgas dīzeļu rūpnīcai Gorkija ielā 106/108 ir bērnudārzs, kurā paredzētas 85 vietas, taču īstenībā tajā ir 107 bērni, un tādēļ bērnudārza platība neatbilst sanitārajām normām. Papildu platība ir. Nelaime tikai tā, ka to aizņem cita iestāde. Bērnudārzu varētu paplašināt, tā rīcībā nododot 45 kvadrātmetrus lielo istabu, kur iekārtota kurpnieku darbnīca. Šī telpa atrodas tajā pašā mājā. Šajā darbnīcā strādā tikai viens kurpnieks. Ir pieņemti vairāki lēmumi par šīs telpas nodošanu bērnudārzam. Gaida bērni, gaida viņu vecāki, bet šie lēmumi kā netiek, tā netiek pildīti. Ja atbrīvotu šo telpu, varētu bērnudārzā uzņemt vēl 15 vai 20 bērnu. Apavus varētu nodot labošanai kādā mazliet attālākā pieņemšanas punktā.»
Blatu sistēma
Nama telpu plānošana un ierīkošana notika pēc vislabākajām padomju tradīcijām ar blatu palīdzību. Vēl pirms nama nodošanas dzīvokļi tika «taisnīgi» sadalīti - «nevērtīgie» parastajam proletariātam, bet «uzlabotie» dīzeļbūvētāju priekšniekiem un partkoma sekretariātam. To pat 1958. gada 8. jūlijā atļāvās pakritizēt «Rīgas Balss»: «Kam domāts šis dzīvoklis? - neizpratnē jautā cits citam strādnieki, kas ceļ dzīvojamo māju Gorkija ielā 106/108. Kad viņi to jautā darbu vadītājai M. Daņšinai un meistaram A. Ģdaļinam, arī tie parausta plecus. Šai būvē kopā ar 56. darbu priekšnieka pārvaldes celtniekiem strādā Dīzeļu rūpnīcas 13 darbinieki, kuriem piešķirti šeit dzīvokļi. Pašlaik beidz iekšējās apdares darbus pēdējā, 8. sekcijā, kurā ir 18 dzīvokļi. 17 dzīvokļi izskatās vienādi, kā paredzēts projektā: iekšējās sienas noklātas ar rigipsu, katrā istabā viena centrālās apkures baterija, vannas istabas un daļa virtuves sienas noklāta ar tumšiem podiņiem u.t.t.
Bet vienā trīsistabu dzīvoklī trešajā stāvā ir savādāk. Šeit katrā istabā ierīko pa papildu baterijai, visas iekšējās sienas noklātas ar mitro apmetumu (tas ir labāks, izturīgāks, glītāks un, protams, dārgāks nekā rigipss), vannas istabā un virtuvē sienas klāj baltie podiņi. Dabiski rodas jautājums: kam domātas šīs privilēģijas uz valsts rēķina? «Strādniekam, kas veica sienu noklāšanu, pat izrakstīja norīkojumus, kas nodrošināja viņiem vidējo darba algu neatkarīgi no izstrādes, lai tikai viņš visu kārtīgi izdarītu,» strādnieki stāsta.
Kad jautājām darbu vadītājai M. Daņšinai, kas devis rīkojumu tā iekārtot šo dzīvokli, viņa deva dīvainu atbildi: «Neviens nekādu rīkojumu nav devis. Apmetēji Osipovs un Jermakovs pēc savas iniciatīvas lietojuši mitro apmetumu, jo viņiem tā bija iepaticies. Arī strādnieks Vitkaitis patvarīgi apšuvis sienas visās koplietošanas telpās.»»
Veikals bez pārdevējiem
Namam Gorkija ielā 106/108 bija jākļūst par vienu no padomju laika vizītkartēm, bet, pateicoties tam, ka līdz ar Staļinu mūžībā aizgāja arī viņa izlolotās «arhitektūras pārmērības», tā nenotika. Tur bija ne tikai 174 dzīvokļi, bet bija paredzētas telpas arī bērnudārzam, modes ateljē, stikla pieņemšanas punktam, kurpnieku darbnīcai, veikaliem, pasūtījumu galdam... Tika atvērts viens no pirmajiem pašapkalpošanās gastronomiem jeb, kā toreiz teica, «veikalam bez pārdevējiem» Rīgā.
Arī tagad tur ir plašs dažādu iestāžu skaits. Pēc «Lursoft» datiem, šajā adresē atrodami mehāniķi un būvnieki, fotogrāfi, radioamatieri, kristīgie mūziķi, izdevēji, ārsti, pārtikas tirgotāji un citi. Arī dzīvokļu cenas tur ir pieklājīgā līmenī (katrā ziņā augstākas nekā vidēji padomju laikā būvētajos namos jāmaksā - ap 2000 eiro, varbūt drusku mazāk, kvadrātmetrā). Ēkā ir vienistabas (37 m2), divistabu (47-59 m2), trīsistabu (70-96 m2), četristabu (96 m2) un piecistabu (133-145 m2) dzīvokļi.
Tagad nams Krišjāņa Valdemāra ielā 106 vairs it nebūt nav lielākā dzīvojamā ēka Rīgā, jo tas ar saviem 174 dzīvokļiem nobāl padomjlaikā celtās ēkas ar 396 dzīvokļiem Ziepniekkalna mikrorajonā Ozolciema ielā 18 (dēvēta par Ziepniekkalna Ķīnas mūri) priekšā.