Skursteņslauķis: Cilvēkiem vēl aizvien īsti nav izpratnes par drošību

Oficiāli apkures sezona sākas 1. novembrī. Tas ir laiks, līdz kuram ne tikai jāpaspēj sagādāt kurināmo, bet arī sagatavot apkures iekārtas. Pieļaujams, ikvienam saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka ekonomēt uz skursteņslauķa pakalpojumu rēķina būtu neprāts. Par visu, kas saistās ar skursteņiem, »Vakara Ziņām« pastāstīja Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības valdes priekšsēdētājs Andris Duļbinskis – skursteņslauķis ar daudzu gadu pieredzi.

Mūsdienās skursteņslauķa amats lielai daļai cilvēku šķiet neparasts. Kā jūs nonācāt līdz šādas profesijas izvēlei?

Mana līdzšinējā profesija arī bija saistīta ar iekšējo drošību, tajā skaitā ugunsdrošību. Šajā nozarē esmu nostrādājis 23 gadus, no kuriem skursteņslaucītāja profesijā - deviņus gadus. Daudzreiz esmu redzējis, kā nodeg mājas, līdz ar to pašam radās vēlme kaut kā iesaistīties, lai tā nenotiktu. Manā gadījumā šāda profesijas izvēle ir likumsakarīga, vairāk gan to uztveru kā dzīvesveidu.

Lai pilnveidotu savas zināšanas, skursteņslauķiem ir regulāri jāmācās. Šogad Rīgas Tehniskajā universitātē es ieguvu maģistra grādu namu pārvaldībā. Šīs zināšanas man palīdz analizēt valstī notiekošos sociāli ekonomiskos aspektus, klimatneitralitātes jautājumus, kā arī pārstāvēt mūsu brālības intereses. Savukārt Latvijas Universitātē esmu apguvis pedagoģiskās darbības pamatus, kas man oficiāli ļauj veikt pedagoģisko darbību, lai nodrošinātu skursteņslauķa amata pēctecību. Nākamais solis būtu iegūt skursteņslauķa amata meistara diplomu, ko nodrošina Latvijas Amatniecības kameras mācības. Jāsaka liels paldies maniem pirmajiem amata meistariem Vilnim Vītolam un Vladislavam Breitenbergam, kuri neturēja sveci zem pūra un ierādīja pirmos soļus skursteņslauķa amatā. Tie ir meistari ar 20 un 30 gadu darba stāžu.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai apgūtu skursteņslauķa amatu?

To nosaka likums «Par amatniecību». Amats pie meistara ir jāmācās trīs gadus. Kārtība ir tāda: cilvēks vēlas kļūt par zelli, tātad vispirms viņam ir jākļūst par mācekli. Ir jāsameklē meistars, jāslēdz trīspusējs līgums ar meistaru un Latvijas Amatniecības kameru. Tikai tad sākas atskaites punkts - trīs gadi. Šajā laikā māceklis dodas līdzi meistaram, apgūst visus amata noslēpumus, saprot, vai šo amatu viņš vispār vēlas apgūt. Kad meistars saprot, ka māceklis ir apguvis zināšanas, vien tad māceklis raksta zeļļa diplomdarbu, ko aizstāv Latvijas skursteņslaucītāju amata brālības izveidotas komisijas priekšā. Ja pārbaudījums izturēts veiksmīgi, Latvijas Amatniecības kamera izsniedz zeļļa diplomu. Tātad: ja pēc trim gadiem māceklis visu ir apguvis, zeļļa diploms viņam ir kabatā. No tā brīža viņš var uzsākt patstāvīgas darba gaitas. Uz amata meistara diplomu - kvalifikāciju var pretendēt amata zellis, kuram darba stāžs amatā ir astoņi gadi. Iespējams, tuvākajā nākotnē skursteņslauķa amatu varēs apgūt kādā mācību iestādē, piemēram, valsts tehnikumā. Mācību praksi varēs īstenot pie Latvijas Amatniecības kameras diplomēta amata meistara. Diemžēl Latvijā ir novērota arī tāda prakse, ka neformālās izglītības mācību centri organizē 20 līdz 30 stundu kursus, pēc kuru beigšanas cilvēki saņem prakses sertifikātus par it kā apgūtu skursteņslauķa profesiju. Taču atšķirība starp īstu skursteņslauķi un šiem «viendienīšiem» ir milzīga.

Cik biedru ir skursteņslaucītāju amata brālībā?

Biedrībā «Latvijas skursteņslaucītāju amata brālība» ir 80 biedru. Skaits var mainīties, jo ir biedri, kuri gatavojas pensionēties, taču ir arī tādi, kuri šo amatu gatavojas apgūt. Biedrība ietver visu Latviju: Rīgu, Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Latgali. Turklāt šis gads ir mūsu brālības jubilejas gads - kopš brālības dibināšanas 1738. gadā ir apritējuši 285 gadi.

Vēlos piebilst, ka no 2021. gada nogales pastāv skursteņslauķa profesijas standarts, kurā atrunāts, kas ir skursteņslauķis un ka šis amats apgūstams pie meistara. Diemžēl šobrīd tiek ģenerēts uzskats, ka skursteņslauķis nav amats, līdz ar to prasību, ka amata prasmes apgūstamas pie meistara, ir mēģināts izsvītrot no standarta. Turklāt ir bijuši centieni to ievirzīt caur likumdošanu, veicot korekcijas ugunsdrošības noteikumos.

Vai, laikam ejot, cilvēki attiecībā uz ugunsdrošību ir kļuvuši apzinīgāki?

Gan savā darbībā, gan tiekoties ar kolēģiem - citiem skursteņslauķiem, jāsecina, ka cilvēkiem vēl aizvien īsti nav izpratnes par drošību. Kāpēc es tā domāju? Skursteņslauķi savu darbu varētu sākt uzreiz pēc apkures sezonas noslēguma, bet tendence ir tāda, ka, tikai pienākot 1. septembrim vai pat oktobrim, cilvēkiem kāds beidzot devis atļauju zvanīt skursteņslauķiem. Man šeit, Jēkabpilī, 1. septembrī pusotras vai divu stundu laikā bija 20 telefona zvani, savukārt kolēģiem Rīgā un tās apkārtnē - pat ap 50 zvaniem. Taču laikā no apkures sezonas beigām līdz septembrim, oktobrim atskan tikai zvani no pastāvīgajiem klientiem, ko mēs paši laika gaitā ugunsdrošības jomā esam izglītojuši.

Cik bieži skursteņslauķis ir jāaicina? Reizi gadā?

Tā kā esmu nozares profesionālis, strādāju, ievērojot Ministru kabineta ugunsdrošības noteikumus Nr. 238, kur skaidri un gaiši noteikts, ka apkures ierīces un dūmvadi ir jāiztīra līdz apkures sezonas sākumam 1. novembrī. Apkures ierīču, kas sevī neakumulē siltumu, respektīvi, kamēr kurinām, tikmēr dod siltumu, dūmvadi ir jātīra pat divreiz gadā. Tādas ierīces ir ilgdedzes metāla krāsniņas un centrālapkure. Tātad viena no tīrīšanas reizēm, lai neaizdegtos sodrēji, būtu līdz 1. novembrim, savukārt otra - sezonas vidū, ap gadu miju. Esmu novērojis, ka šis noteikums diemžēl tiek ievērots vēl retāk.

Vai jums ir klienti, kuri šos noteikumus skrupulozi ievēro?

Jā, tie ir patstāvīgie klienti, bet nedaudzi. Pārsvarā rūpniecības uzņēmumu īpašnieki, kokrūpnieki, kuri rūpējas par savu īpašumu un produkciju. Tie šos noteikumus strikti ievēro. Pieļauju, ka kāds no viņiem uz savas ādas ir «izbaudījis», ko nozīmē, kad skurstenī aizdegas sodrēji. Otrkārt, viņus uzrauga inspicējošās iestādes. Te slēpjas atbilde uz jūsu jautājumu.

Kādas ir skursteņslauķim nepieciešamās īpašības?

Pirmkārt, jābūt pozitīvai attieksmei pret dzīvi. Pati dūmvadu tīrīšana ir salīdzinoši mazs procents darba, daudz vairāk laika aizņem komunikācija ar klientu, sākot ar brīdi, kad viņš tevi vai tu viņu uzrunā, līdz mēs nonākam līdz tīrīšanai. 80 procentus darba aizņem komunikācija ar cilvēku un viņa izglītošana. Tikai 20 procentus aizņem melnais darbs - tīrīšana, kur nepieciešama izturība un laba fiziskā sagatavotība. Svarīgi ir nebaidīties no augstuma un melna, kaitīga darba. Sodrēji ir kancerogēni. Ir jābūt apzinīgam - jālieto aizsardzības līdzekļi, ne tikai atrodoties augstumā. Jāsaudzē elpceļi. Un, kā minēju iepriekš, ir jābūt vēlmei patstāvīgi pilnveidoties. Ar to, ka trīs gadus nostaigāji līdzi meistaram un ieguvi pamatzināšanas, šajā profesijā ir ļoti par maz. Brālība regulāri organizē augstkāpēju kursus. Reizi divos gados apmeklējam gazificētu objektu kursus Rīgā. Protams, nav aizliegts izglītoties arī akadēmiski.

Vai Latvijā par skursteņslauķiem strādā arī sievietes?

Jā, mums brālībā ir viena māsa. Līga Onzule, kura apkalpo Skrīverus un to apkārtni. Viņa šo amatu pārņēma no sava tēva Jāņa Andersona. Šķiet, sākums nebija viegls, tagad Līga Onzule ir norūdījusies; ir patīkami noskatīties, kā viņa strādā.

Vācijā ir normāla prakse, kad skursteņslauķa profesijā darbojas veselas ģimenes. Tur pret cilvēka dzimumu nav aizspriedumu.

Kopš seniem laikiem skursteņslauķa profesija saistās ar dažādiem mītiem. Piemēram, par pogu, kurai jāpieskaras, un tad būs veiksme. Kā ar to tiekat galā?

Tas ir patīkams komunikācijas veids. Šobrīd, kad pārvietojamies ar automašīnām, tas notiek retāk, taču, kad kādreiz sanāk iet kājām, ir patīkami, ka cilvēks uzrunā, pieskaras pogai, lai veicinātu vēlmju piepildīšanos. Esot arī gadījumi, kad pogu rauj nost, lai vēlētais piepildītos. Man tā nav gadījies.

Tiešām piepildās?

Jā, piepildās. Šovasar biju objektā, kur bija sabraukušas daudzas ģimenes ar mazbērniem. Visi mazie bērni pieskārās pie pogas un kaut ko vēlējās. Ejot istabā tīrīt krāsnis, pie manis pienāca vecmāmiņa un teica: «Tas puisītis ar lokainajiem matiem vēlējās, lai katram bērnam būtu popkorns.» Un iedeva maisiņu ar popkornu. Es to puiku pieaicināju, devu maisiņu un teicu: «Lūdzu!» Tas viņam laikam paliks atmiņā uz visu mūžu. (Pasmejas.)

Līdzīgi ir kādos pilsētas svētkos. Ja cilvēks pienāk, pieskaras pogai un ilgi nevar izvēlēties, es viņam saku: «Popkorns jums būs! Piepildīsies.» Pēc šiem vārdiem to īsto vēlēšanos tomēr izdomā.

Mēs piedalījāmies Limbažu 800 gadu jubilejā. Pēc programmas bija paredzēts apmeklēt lielo Hanzas tirgu. Dažu stundu laikā, kamēr tur pastaigājām, priecējot viesus, mūsu pogas bija kļuvušas ļoti spožas. Gandrīz katrs pretimnācējs kaut ko vēlējās. Šķiet, Limbaži vēl gadus desmit staigās laimīgi. (Smejas.)

Vai, piemēram, tīrot kamīnus, ir gadījušies kādi neparasti atradumi, kas savulaik tur bija paslēpts? Zinu gadījumu, kad reiz no kamīna sāka krist ārā nauda…

Man nav gadījies, taču bija viena kliente, aptuveni 85 gadus veca, kurai gan nebija kamīna. Pie viņas ierados skursteņslauķa formā. Kliente teica, ka pa visu savu garo dzīvi skursteņslauķi formā redzot pirmo reizi un īsti tajā mājā arī skursteņi nekad nav tīrīti. Atverot un tīrot skursteņa pakāji, viņa man pa jokam saka: «Tur vēl no kara laikiem vajadzētu būt kādam ierocim, kas piederēja vācu armijai.» Izrādās, tajā mājā bija uzturējušies vācu zaldāti. Ieroci neatradām, taču pilns ar sodrējiem tur bija gan.

Vēl atceros gadījumu, kad mūsu kolēģi Jānis Andersons un Līga Onzule bija atraduši saini ar naudu. Tur bija notikusi paaudžu maiņa: vectēvs nomira, un piederīgie palika neziņā, jo it kā bijusi nauda. Labi «sakritis», ka tā nauda kādam nopietnam pirkumam tiešām bija vajadzīga, un, pateicoties skursteņslauķu veiksmei, naudu arī atraduši.

Skurstenī?

Nē, krāsnsaugšā.

Regulāri rakstot par dažādām krimināllietām, nevaru atturēties pajautāt, vai ir iespējams nolaisties lejā caur skursteni, lai iekļūtu telpās? Es gan vairāk domāju nevis dzīvokļus, bet rūpnīcu vai darbnīcu telpas.

Kāpēc gan ne? Pastāv industriālais alpīnisms. Skursteņu šķērsgriezums ir arī divi metri. Es teiktu, ka tas nav tikai filmās, to var izdarīt arī dzīvē. Izmantojot drošības jostu.

Vai līdzīgā veidā var iekļūt arī dzīvokļos?

Mūsdienās dūmvadu šķērsgriezumi ir aprēķināti un izbūvēti atbilstoši apkures ierīcei. Manteļskursteņi, kas mūrēti piramīdas veidā, ir retums.

Parunāsim par kurināmā veidiem! Kuru malku uzskata par vispiemērotāko?

Lapu koks. Alkšņa malka. Apse attīra dūmvadus. Cietie lapu koki, proti, kļava, goba daudz atdod siltumu, taču rada risku pārkurināt. Tie vairāk paredzēti kamīniem. Egle un priede mazāk dod siltumu. Ļoti jāuzmanās no mitra bērza, jo tas darvo skursteni. Galvenais nosacījums, lai malka būtu sausa.

Tagad moderni ir kurināt ar briketēm, kas karstumu rada gruzdot. Briketes nedeg ar liesmu. Tās vairāk ir paredzētas centrālapkurei - čuguna katliem. Lēna degšana veido darvu.

Sarunas noslēgumā jautājums par ugunsgrēkiem. Vai gadījumu, kad nodeg māja vai izdeg dzīvoklis, nekļūst mazāk?

Mūsu brālība interesējas par statistiku, taču primāri tas ir jautājums ugunsdzēsējiem. Ko lai saka - katru gadu tādas nelaimes diemžēl notiek. Ja samazinās, tad ir jautājums, uz kā rēķina samazinās? Ņemot vērā gan globālos notikumus, gan tos, kas saistīti ar apkuri, kur mērķis bija, lai cilvēki mazāk izmantotu malku un ogles un vairāk pārietu uz atjaunojamo enerģiju, situācija mainījās. Taču, paaugstinoties cenām, atkal tika celtas godā apkures ierīces, kas jau bija aizmirstas. Kurināt ar malku tomēr bija lētāk. Rezultātā mums darba kļuva vēl vairāk. Patlaban, īsi pirms apkures sezonas sākuma, un vēl visu novembri pie mūsu meistariem ir rindas. Arī es pats pie visiem klientiem šobrīd vēl neesmu paspējis aizbraukt.

Ieteikumi:

Ministru kabineta noteikumos Nr. 238 «Ugunsdrošības noteikumi» noteikts, ka no 2016. gada viendzīvokļa mājās dūmvadu tīrīšanu ir atļauts veikt arī pašiem īpašniekiem, taču vismaz reizi piecos gados jāpieaicina profesionāls skursteņslauķis apsekot dūmvada un apkures ierīču tehnisko stāvokli.

Nereti bēniņos ir nepareizi izbūvēts dūmenis. Raksturīgākā kļūda - jumta koka konstrukcijas, starpstāvu pārseguma sijas atrodas pārāk tuvu dūmenim, kas, sodrējiem dūmvadā aizdegoties, var izraisīt ugunsgrēku. Ja māja ir veca, arī dūmenis - vecs, var rasties mikroplaisas. Normatīvie akti nosaka, ka jāpieaicina kvalificēts skursteņslauķis, lai konstatē, vai situācija ir droša. Ja nepilnības tiek atrastas, tās ir jānovērš. Ugunij ir vienalga, kad māja būvēta.

Kurināmajam jābūt nojumē kaltušam gadu vai pusotra. Kurinot degšanas procesam neliegt skābekli, lai notiktu pilnīga sadegšana, neveidotos sodrēji un darva.

Cilvēki bieži grēko ar modernām apkures ierīcēm, aizgriežot ciet gaisa pieplūdes kanālu. Tas nozīmē, ka malkas pagale nevar sadegt pilnībā.

Lietot atbilstošu kurināmo! Jāatceras, ka krāsns nav atkritumu tvertne, tāpēc piena pakas un citus gružus tajā mest nevajag. Šādām lietām vieta ir šķiroto atkritumu konteineros. Dedzinot tās krāsnī, tiek samazināts apkures ierīces mūžs.

Savu skursteņslauķi var atrast interneta vietnē www.skurstenslaukiem.lv

Svarīgi zināt:

Iepriekšējā apkures sezonā glābēji saņēmuši gandrīz 600 izsaukumu saistībā ar sodrēju degšanu māju dūmvados. Visvairāk šādu izsaukumu bijis Rīgā un tās apkārtnē. Lai no šādas nelaimes izvairītos, reizi gadā pirms apkures sezonas sākšanas jāaicina ciemos skursteņslauķis.

Latvijā ir 80 skursteņslaucītāju. Viņiem visintensīvākā darba laiks ik gadu ir apkures sezonas sākumā, kad ļaudis piepeši atceras, ka laikus nav parūpējušies, lai tiktu iztīrīti dūmvadi. Uz skursteņslauķa ierašanos dažkārt var sanākt gaidīt par pāris nedēļas.