Vakara Ziņas

11. septembrī esot piedzimusi «graņonka» – šķautņaina stikla glāze. Kaut arī glāzes radītājas gods tiek piedēvēts Rīgā dzimušajai tēlniecei Verai Muhinai un māksliniekam Kazimiram Maļevičam, ir ne mazums šādas versijas noliedzēju. Par Maļeviču – noteikti. Vismaz par mums zināmākās formas jeb padomju stila «graņonkas» dzimšanas gadu strīdu nav – 1943. Tā gada 11. septembrī slavenajā stikla rūpnīcā «Gusjhrustaļnij», kas atradās pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu, no konveijera noripojusi pati pirmā «graņonka».

Pastāv teiciens, ka viss plūst, viss mainās. Tāda ir lietu ierastā kārtība, un nevienu tas īpaši neizbrīna. Gluži pretēji – pārsteigums rodas tad, ja gadu desmitiem nemainās nekas. Pilnīgi nekas. Teiksiet, tas nav iespējams?

Ko dara cilvēks, kuram patīk vizināties ar automašīnu? Pareizi, vizinās! Kāda 33 gadus sena krimināllieta gan liecina, ka ne visi tā uzskata. Var vizināties, taču var arī nožņaugt šoferi. Vienkārši tāpat – sporta pēc… Bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Par bezšķirnes kaķīša Žizeļa pazušanu, precīzāk sakot, nozagšanu un pēc tam atgriešanos pie savas saimnieces – alūksnietes Ingas Andersones – žurnālā »Vakara Ziņas« jau tika vēstīts. Radās iespaids, ka 11 gadus vecā strīpainīša nedienām jūt līdzi ne tikai Alūksnes, bet arī visas Latvijas iedzīvotāji. Tagad lasītājus varam nomierināt: pēc atgriešanās pie savas īstās saimnieces Žizelis jūtas labi un izbauda to, ka atkal var doties ārā svaigā gaisā.

Viņa savu stilu un karaļnama protokola ievērošanu noslīpēja līdz briljanta mirdzumam. Vienmēr eleganta, vienmēr korekta. Elizabete II ir vienīgā no monarhiem – sievietēm, kas dienējusi armijā Otrā pasaules kara laikā, laikam arī vienīgā, kas nav sniegusi intervijas. Publiskajā telpā nav arī ziņu par karalienes nostāju politiskos, pasaulē svarīgos jautājumos, jo tas nav pieņemams atbilstoši protokolam.

«Esmu piedzimis rudenī, un, iespējams, tāpēc man rudens patīk. Pēc pavasara plaukuma un vasaras ziedēšanas «trakuma» rudenī beidzot iestājas miers,» saka tautā mīlētais aktieris Rūdolfs Plēpis. 17. septembrī viņam 72. dzimšanas diena.

Dailes teātrī savu 95. dzimšanas dienu nosvinējis vecmeistars Gunārs Placēns. Viņš ne reizi vien omulīgi sacījis, ka gatavojas nodzīvot līdz simtiņam.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Vai pilsētai, kuru apmeklē daudz tūristu, ir vajadzīgs īpašs simbols? Vai šim simbolam vienlaikus jābūt suvenīram, ko pilsētas viesiem gribēsies nopirkt, lai apliecinātu, ka «es tur biju»? Tiešām, suvenīri veido pilsētas tēlu, pat ja tūristu gaumes atšķiras. Vai Rīgai ir savs simbols?

Tā bija skaļa lieta, kas aizsākās 2019. gada maijā Jelgavā. 21 gadu vecā Līva un viņas jaundzimušais nomira kādā reliģiskās draudzes mājā, dēvētā par kopmāju. Draudzes locekļi paši pieņēmuši dzemdības, bet varbūt līdzās nebija neviena cilvēka. Pēc kaimiņa sacītā, sieviete bijusi ieslēgta mājā. Viena. Ja tā, tad dzemdētājai bija laupīta gan brīvība, gan iespēja izsaukt mediķus. Kāpēc pārējie laikus neizsauca mediķus? To liedza šīs draudzes reliģiskā pārliecība. Šī krimināllieta vēl tiek skatīta.

Oleksijs Arestovičs, Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks

Bikses par vīriešu apģērbu nekļuva uzreiz, tiklīdz kāds cilvēkveidīgais pirmcilvēks sevi apzinājās par vīrieti. Vīrieši labprāt nēsāja kleitas, gurnu apsējus, bruncīšus, togas un tamlīdzīgus plandošus virssvārkus. Ērtāk nekā ķēpāties ar biksēm, kas jāpogā. Ar laiku bikses kļuva noderīgas, piemēram, lai jātu. Biksēm, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām, ir apmēram 3000 gadu. Taču par šo apģērbu skaļāk runāt likušas sievietes.

Vai iespējams nodrošināties, lai nelaime mums mestu līkumu? To droši vien vēlētos pilnīgi ikviens cilvēks, taču tik maz ir tādu, kuri būtu gatavi ievērot kaut minimālās prasības, lai sevi un savus mīļos elementāri pasargātu no riska. Latvija ir valsts, kurā traģisku nelaimes gadījumu nudien netrūkst. Viena no nelaimēm ir lielais slīkšanas gadījumu skaits. Tāpat diemžēl esam «rekordisti» saistībā ar nelaimes gadījumiem, kuri skar bērnus. Bieži vien tās ir sekas bezatbildībai, piemēram, nepieskatīšanai.

Elza allaž uzskatījusi, ka netic visām tām nepamatotajām pamācībām, ka sargi sevi pats, tad dievs tevi sargās. Vai nu viņš sargā, vai nu nesargā, vai arī pati tieku galā. Tieši tiek vienkārši. Taisnību sakot, Elza nekad nebija aizdomājusies, piemēram, par to, kā viņa varētu ķert garnadzi. Vai arī – ko darītu, ja redzētu kādu zogam. Vai – ja apzagtu viņu... Bet, ja jau sākām ar dieva vārda valkāšanu, tad ar to pašu jāturpina: dievs, protams, var domāt visādi, bet rīkojas cilvēks.  

Jauno sezonu sācis arī Dailes teātris, un tā direktors Juris Žagars ar lepnumu teic – gaidāmie jauniestudējumi būs ekskluzīvi, izaicinoši, provokatīvi un koši.

Čornobiļas AES katastrofa 1986. gadā un Fukušimas AES avārija 2011. gadā ir lielākās tehnogēnās katastrofas pasaulē, kas starptautiskajā kodolnegadījumu skalā novērtētas ar septīto jeb augstāko pakāpi. Par tām daudz rakstīts presē, kā arī uzņemtas filmas. Taču bija vēl trešā kodolkatastrofa, par kuru padomju valsts gadu desmitiem ilgi klusēja. Pirms 65 gadiem – 1957. gada 29. septembrī – Čeļabinskas apgabalā Krievijā radioķīmiskā kombināta «Majak», kur ražoja plutoniju padomju atombumbai, teritorijā eksplodēja konteiners ar kodolatkritumiem dzesēšanas sistēmu defektu dēļ. Tā uzskatāma par trešo bīstamāko katastrofu, novērtētu ar sesto pakāpi pēc starptautiskās kodolnegadījumu skalas.

***

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Vairāki mikroblogošanas vietnes «Twitter» lietotāji neslēpa pārsteigumu par Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča ideju par to, kam turpmāk vajadzētu atrasties Uzvaras parkā.

«Neaptverama diena. Zinu, ka arī man jāizsakās. Diemžēl var sanākt garāk, nekā «Instagramā» pieņemts,» – tā 25. augustā, kad Uzvaras parkā tika nogāzts okupācijas piemineklis, rakstīja mūziķis Ainars Mielavs.

Anitra Eglīte ir saistīta ar zirgiem kopš bērnības, turklāt iepazīšanās ar skaistajiem dzīvniekiem sākās nevis laukos, bet Rīgas centrā, bijušā hipodroma teritorijā. Aizraušanās ar laiku pāraugusi profesionālā darbībā. Patlaban Anitrai ir divas darba vietas, kas saistītas ar zirgiem: Ķekavā un pašai savā saimniecībā pie Baldones. «Es pat nezinu, ko dara cilvēki, kuriem nav zirgu,» viņa smejas.

Mana Bormaņu ome dziedāja: «Ķemermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa...» Nezinu, kāpēc, bet viņa to dziedāja bieži. Pat pēc daudziem gadiem atceros gan vārdus, gan melodiju.