Par krīzi zūdīties tagad kļuvis par modes lietu — ar to sākas vai beidzas gandrīz katra vīru saruna pie alus kausa vai sievu tikšanās uz ielas stūra.
Taču uzvedībā gan daudzi indivīdi joprojām palikuši tādi paši kā bēdīgi slavenajos "treknajos gados". It īpaši jau pie auto stūres.
Ar to, ka dzeršana un braukšana latvju bāleliņiem ir specifiska nacionālā īpatnība, laikam jāsamierinās — droši vien jāizmirst pāris paaudzēm, lai šajā jomā kaut kas mainītos uz labo pusi. Ar to, ka šādi braucēji bieži vien apsitas paši un piebeidz arī savus tikpat vieglprātīgos līdzbraucējus, vairs arī nevienu nepārsteigsi. Arī tas, ka dzērājšoferi ir vieni no cītīgākajiem policijas budžeta un izolatoru kameru pildītājiem, tā kā būtu skaidrs. Taču ir viena lieta, ar kuru samierināties nav iespējams, — šādi kretīni apdraud līdzcilvēkus (citus satiksmes dalībniekus), kuri nekādi nav vainojami pie šo tipu problēmām un netikumiem.
Skat, Ogrē atkal kāds pārdzēries (kā citādi saukt alkohola reibumu 2,91 promiles stiprumā) kustonis ar savu veco "golfiņu" uz ietves (!) notriecis bērnu — invalīdu un viņa vecmāmiņu (par to "VZ" 13., 14., 15. lpp.). Abas gan laikam dzimušas laimes krekliņā, tāpēc joprojām ir sveikas un relatīvi veselas, taču kā vārdā viņām šādas ciešanas un pārdzīvojumi?! Kundziņš, redz, esot palicis bez darba, tāpēc droši vien kļuvis dvēselē nelīdzsvarots. Interesanti gan — darba nav, taču ko liet iekšā sevī un automašīnā gan kaut kā atrodas?! Parasti alkohola iespaidā vīriem dzimst lielāka dūša, bet šim tipam pat spēcinošā dzira nav līdzējusi — mucis prom no notikuma vietas, papēžiem, atvainojiet, izpūtējam zibot! Labi, ka turpat pagadījies rumpīgs vīrs (Agris Kazeļņiks), kurš nav piekopis ierasto "ai, ko nu es..." taktiku, bet meties noziedzniekam pakaļ — citādi, kas zina, dzērājs vēl pamanītos izsprukt sveikā.
Kazeļņika piemērs gan liek aizdomāties — vai daudzi no mums reaģētu līdzīgi? Cik starp mums ir tādu (šo rindu autoru ieskaitot), kas nepazītu kaut vienu šoferi, kurš skaidrā diez vai vispār māk iekāpt mašīnā? Un cik starp mums ir tādu (šo rindu autoru ieskaitot), kas iedomājušies reibušus potenciālos stūrētājus no šāda nodoma atturēt, kaut vai tajā būtu jāiesaista policija? Parasti sirdsapziņas nomierināšanai der argumenti: "Viņš taču arī dzērumā brauc kā autodievs," vai: "Viņš dzērumā brauc ļoti rāmi." Varbūt tā arī ir, bet viss kādreiz notiek pirmoreiz, arī satiksmes negadījumos līdz šim neiekūlušies vadītāji mēdz kļūdīties, bet "pālī" šīs kļūdīšanās iespējas palielinās desmit-, simtvai pat tūkstoškārtīgi.
Uz šī fona apelēt pie daudz nenozīmīgāku satiksmes noteikumu pārkāpēju sirdsapziņas šķiet nevietā, bet tomēr... Piemēram, basketbolistam Armandam Šķēlem (sk. "VZ" 4., 5. lpp.), kuram vēlētos līdzināties desmitiem jauno sportistu un simtiem Vecrīgas naktsklubu "tusētāju", izrādās, ir uzšķaudīt dažādiem likumiem, noteikumiem un tamlīdzīgām blēņām. "Stārs" laikam neuzskata, ka arī viņa mašīnai jāiziet tehniskā apskate, arī 55 nenomaksātas soda kvītis tāds nieks vien ir. Ko gan var gribēt no likteņa sistajiem tā pabērniem, ja sportists, no kura varētu ņem priekšzīmi daudzi jaunās paaudzes pārstāvji, rīkojas ar šādu visatļautības apziņu.