Elīna Dzelme pievēršas kailiem ķermeņiem

© Jānis Deinats

Rī­gas pil­sē­tas iz­stā­žu zā­les «Rī­gas māk­slas tel­pa» iz­glī­tī­bas tel­pā ap­ska­tā­ma Dai­les te­āt­ra ak­tri­ses Elī­nas Dzel­mes iz­stā­de «Fest Anti­fri­gi­a». Pir­mo rei­zi vi­ņa pla­šā­kai pub­li­kai pie­sa­ka se­vi kā glez­no­tā­ju, to­mēr at­zīst, ka jo­pro­jām pār­lie­ci­no­šāk jū­tas uz ska­tu­ves.

Dai­les te­āt­ra ak­tri­ses Elī­nas Dzel­mes glez­nu iz­stā­dē ap­lū­ko­ja­mi 20 dar­bi. «Glez­nas ir gan sau­lai­nas, gan dep­re­sī­vas, gan iro­nis­kas – kat­ra no tām at­bilst kā­dam pe­ri­odam ma­nā dzī­vē. No ha­osa uz har­mo­ni­ju, no nai­da līdz mī­les­tī­bai. Ci­tas tie­šas, ci­tas fi­lo­zo­fis­kas. Da­žās es­mu es pa­ti. Ta­ču do­mā­ju, ka sau­lī­te ie­spīd kat­rā glez­nā – nu, kaut drus­ciņ,» prā­to Dzel­me. «Pro­tams, ņe­mot vē­rā pie­re­dzi, pār­lie­ci­nā­tā­ka jū­tos uz ska­tu­ves, jo zi­nu, kas tas ir, kad uz ma­ni ska­tās tūk­sto­šiem acu un vi­si no ma­nis gai­da, lai pār­stei­dzu, lai iz­dzī­vo­ju. Bet uz ska­tu­ves pa­līdz vai ne­pa­līdz sce­no­grā­fi­ja, kos­tī­mi, gri­mi un ga­lu ga­lā tiek iz­pil­dī­ta re­ži­so­ra ie­ce­re. Iz­rā­dē pie­da­lās des­mi­tiem cil­vē­ku. Kri­ti­zē vai sla­vē vi­sus. Glez­nie­cī­bā es­mu vie­na. Strā­dā­ju vie­na. Klu­su­mā. Kri­ti­ka vēl nav bi­ju­si, ne­zi­nu kā būs. Zi­nu ti­kai vie­nu – tur­pi­nā­šu glez­not. Uz­ņe­mos par to at­bil­dī­bu. Vie­na.»

Kai­lu ķer­me­ni uz­tver ve­se­lī­gi

Vēl­mi glez­not Dzel­me iz­ju­tu­si jau bēr­nī­bā, bet in­ten­sī­vi to sā­ku­si da­rīt pa­mat­sko­lā. Sa­vu­laik vi­ņa pat bi­ju­si pār­lie­ci­nā­ta, ka mā­cī­sies Lat­vi­jas Māk­slas aka­dē­mi­jas glez­nie­cī­bas no­da­ļā, to­mēr pie­vēr­su­sies ak­tri­ses pro­fe­si­jai. Bū­tis­ka lo­ma jaun­ās māk­sli­nie­ces dar­bos at­vē­lē­ta sek­su­ali­tā­tei. «Pli­kus stil­bus pie­ņe­mu un cil­vē­ka ķer­me­ni uz­tve­ru ve­se­lī­gi. Vai­rāk ma­ni mul­si­na at­vēr­tī­ba – te­āt­ra ne­spē­lē­ša­na ik­die­nā, kāds ir cil­vēks pa­tie­sī­bā, bez mas­kām. Jā, es glez­no­ju kai­lus cil­vē­kus, bet tam vai­rāk ir sim­bo­lis­ka no­zī­me. Sek­su­ali­tā­te, ma­nu­prāt, ir viens no cil­vē­ka bal­stak­me­ņiem, se­viš­ķi jau sie­vie­tes. Glez­no­jot šīs sie­vie­tes, man ir in­te­re­san­ti sa­prast, vai šī sek­su­ali­tā­te ga­rī­gi iz­nī­ci­na vai ceļ. Un kur ved pār­spī­lē­ta sek­su­ali­tā­te, kur no­nāk asek­su­ālas būt­nes? In­te­re­san­ti. Sek­su­ali­tā­te ir cie­ši sais­tī­ta arī ar aug­lī­bas tē­mu, ku­ra iz­stā­dē ir vie­na no stās­ta da­ļām,» uz­sver ak­tri­se.

Drau­dzī­bai starp vī­rie­šiem un sie­vie­tēm ne­tic

Jaun­ās iz­stā­des ku­ra­to­re Sar­mī­te Sī­le at­zīst, ka Dzel­me glez­no «sie­vie­tes bū­tī­bu un vien­tu­lī­bu vī­rie­šu pa­sau­lē». Pa­ti māk­sli­nie­ce, tau­jā­ta, vai jū­tas vien­tu­ļi vī­rie­šu pa­sau­lē, aiz­do­mā­jas: «Ve­se­lī­ga vien­tu­lī­ba ir jā­ie­mā­cās, ta­ču es ne­va­rē­tu teikt, ka dzī­vo­ju vī­rie­šu pa­sau­lē. Te ir ru­na par ma­nu vī­riš­ķī­bu, par ma­nu vī­rie­ša sa­pra­ša­nu un ska­tu uz sie­vie­ti caur vī­rie­ša (kā es sa­pro­tu vī­rie­ti) ska­ta priz­mu.» Vien­kār­ši drau­dzī­bai starp vī­rie­ti un sie­vie­ti Dzel­me īs­ti ne­tic. «Ja nu vie­nī­gi šie cil­vē­ki ir da­rī­ju­mu pa­zi­ņas. Ja arī šā­das drau­dzī­bas ga­dās, tas no­tiek re­ti. Vi­sas drau­dzī­bas ag­ri vai vē­lu at­du­ras pie «es te­vi vien­mēr es­mu mī­lē­jis un mī­lu».

Svarīgākais