IZLASI: Iz­pla­tī­tā­kie mal­di par di­abē­tu

Di­abēts ir vie­na no drau­dī­gā­ka­jām tā sau­kta­jām ci­vi­li­zā­ci­jas sli­mī­bām, kas pie­mek­lē ar­vien vai­rāk cil­vē­ku, ne vel­ti Pa­sau­les ve­se­lī­bas or­ga­ni­zā­ci­ja ot­rā ti­pa cu­ku­ra di­abē­tu ir at­zi­nu­si par glo­bā­lu epi­dē­mi­ju. Lai va­rē­tu rū­pē­ties par di­abē­ta pro­fi­lak­si un lai­kus pa­ma­nī­tu šo sli­mī­bu, ir jā­ie­gūst par to kaut vai ele­men­tā­ra iz­prat­ne. Un vis­pirms der at­brī­vo­ties no da­žiem ie­sīk­stē­ju­šiem mal­diem, kas jo­pro­jām dzī­vi.

Ne­ēd cu­ku­ru, ci­tā­di da­bū­si di­abē­tu!

Cu­kur­sli­mī­bas at­tīs­tī­bu no­sa­ka gan ģe­nē­tis­ki, gan dzī­ves­vei­da fak­to­ri. Cu­ku­ra un sal­du­mu ēša­na ir sais­tī­ta ar di­abē­ta ris­ku tā­dā zi­ņā, ka tā bie­ži no­ved pie lie­kā sva­ra, sa­vu­kārt lie­kais svars ir di­abē­ta ris­ka fak­tors. Ja jū­su dzim­tā kā­dam ir bi­jis di­abēts, tad ir ļo­ti sva­rī­gi tu­rēt sa­vu ķer­me­ņa ma­su rām­jos, ēst ve­se­lī­gi un vin­grot. Ja cil­vē­kam jau ir di­abēts, tad šie pa­sā­ku­mi pa­līdz vi­ņam ar to sa­dzī­vot. Ta­ču ne­va­ja­dzē­tu do­māt, ka di­abēts ir ti­kai res­no cil­vē­ku kai­te. Dau­dziem ot­rā ti­pa di­abē­ta pa­cien­tiem ir lie­kie ki­lo­gra­mi, da­ļai no­vē­ro iz­teik­tu ap­tau­ko­ša­nos, bet dau­dziem šīs sli­mī­bas pa­cien­tiem ir arī nor­mā­la ķer­me­ņa ma­sa.

Cil­vē­ki, ku­riem ir di­abēts, vairs ne­kad ne­drīkst ēst ne­ko sal­du - jo tad vi­ņiem kļūs ļo­ti, ļo­ti slik­ti.

Tik tra­ki nav, ka kū­kas ga­ba­liņš vai pār­is ce­pu­mu tū­līt iz­rai­sīs krī­zi. Ci­ta lie­ta, ka ar sal­du­miem ne­drīkst aiz­rau­ties. Ļo­ti sva­rī­gi, lai cil­vēks kon­tro­lē­tu cu­ku­ra lī­me­ni asi­nīs, pre­cī­zi ie­vē­ro­tu ār­sta no­rā­des par me­di­ka­men­tu lie­to­ša­nu, rū­pī­gi plā­no­tu sa­vu ēdien­kar­ti at­bil­sto­ši ve­se­lī­ga uz­tu­ra prin­ci­piem, kā arī vin­gro­tu.

Di­abē­ta pa­cien­ti ne­drīkst vin­grot, jo pie­pū­le vi­ņiem ir kai­tī­ga.

Tie­ši ot­rā­di - vi­ņiem ir jā­vin­gro, fi­zis­ki vin­gri­nā­ju­mi ir da­ļa no ārst­nie­cī­bas plā­na. Tie pa­līdz or­ga­nis­mam la­bāk iz­man­tot in­su­lī­nu un arī sa­ma­zi­nāt sva­ru. Ja cil­vēks nav pie­ra­dis vin­grot, slo­dze un no­dar­bī­bu il­gums jā­pa­lie­li­na pa­ma­zām. Jā­ņem vē­rā arī ve­cums, fi­zis­kā kon­dī­ci­ja un bla­kus­sli­mī­bas un jā­vai­cā pa­doms ār­stam.

Di­abē­ta pa­cien­tiem ir jā­ēd spe­ci­āls di­ētisks uz­turs.

Bū­tī­bā ve­se­līgs uz­turs di­abē­ta pa­cien­tam no­zī­mē to pa­šu ko ve­se­līgs uz­turs ik­vie­nam cil­vē­kam: piln­grau­du pro­duk­ti, lie­sa ga­ļa, dār­ze­ņi, aug­ļi u. c., ma­zāk sāls un ra­fi­nē­tā cu­ku­ra. Par in­di­vi­du­āli pie­mē­ro­tā­ko uz­tu­ru kon­sul­tēs ārsts.

Pirm­ā ti­pa di­abēts ir pa­tie­šām bīs­tams, bet ot­rā ti­pa nav tik no­pietns.

Abi di­abē­ta vei­di pra­sa no­piet­nu pie­eju. Pirm­ā ti­pa di­abēts cil­vē­kiem šķiet bīs­ta­māks tā­pēc, ka pa­cien­tiem re­gu­lā­ri ne­pie­cie­šams in­su­līns, bet ār­stēt ot­rā ti­pa di­abē­tu ir ne ma­zāk sva­rī­gi, jo pa­aug­sti­nāts cu­ku­ra dau­dzums asi­nīs pa­kā­pe­nis­ki bo­jā iek­šē­jos or­gā­nus, ro­das acu bo­jā­ju­mi, nie­ru maz­spē­ja, pie­aug in­sul­ta risks, div­kār­šo­jas mi­okar­da in­far­kta ie­spē­ja­mī­ba, no­tiek pe­ri­fē­ro ner­vu bo­jā­ju­mi u. c.

Di­abē­ta kom­pli­kā­ci­jas nav at­ka­rī­gas no pa­ša slim­nie­ka.

Kom­pli­kā­ci­jas var no­vērst vai at­tā­li­nāt, ja cil­vēks re­gu­lā­ri kon­tro­lē cu­ku­ra lī­me­ni asi­nīs, lie­to ār­sta no­teik­tos me­di­ka­men­tus, se­ko arī ho­les­te­rī­na lī­me­nim asi­nīs un asins­spie­die­nam, kā arī ie­vē­ro ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da prin­ci­pus.

In­su­līns ir tāds me­di­ka­ments, kas do­māts cu­kur­sli­mī­bas ār­stē­ša­nai.

In­su­līns ir hor­mons, ko ra­žo aiz­kuņ­ģa dzie­dze­ris. In­su­līns va­ja­dzīgs jeb­ku­ram cil­vē­kam, to tē­lai­ni var saukt par at­slē­gu, kas iz­mai­na šū­nas ap­val­ka struk­tū­ru un ļauj gli­ko­zei (cu­ku­ram) ie­kļūt šū­nā, ku­ra to iz­man­to, lai ra­žo­tu ener­ģi­ju un da­rī­tu sa­vu dar­bu. Tiem, ku­riem di­abē­ta nav, or­ga­nisms ra­žo pa­rei­zu in­su­lī­na dau­dzu­mu. Tiem, ku­riem di­abēts ir, or­ga­nisms in­su­lī­nu vai nu ne­ra­žo, vai arī ne­spēj iz­man­tot. In­su­līns, kas jā­lie­to di­abē­ta slim­nie­kiem, nav zā­les di­abē­ta ār­stē­ša­nai, bet lī­dzek­lis di­abē­ta kon­tro­lei.

Cu­ku­ra di­abēts ir ti­kai ba­gā­tu ļau­žu sli­mī­ba, jo vi­ņi par daudz ēd.

Di­abēts ne­šķi­ro cil­vē­kus pēc vi­ņu ie­nā­ku­miem. Starp ci­tu, tas stip­ri ap­draud tie­ši tās ie­dzī­vo­tā­ju gru­pas, kam ir ie­ro­be­žo­tas ie­spē­jas iz­vē­lē­ties ve­se­lī­gu uz­tu­ru - tie ir maz­nod­ro­ši­nā­tie, pen­si­onā­ri, in­va­lī­di. Tā­pat arī bēr­ni, jaun­ie­ši un strā­dā­jo­šie, kas re­gu­lā­ri ie­tur mal­tī­tes ār­pus mā­jas, do­dot priekš­ro­ku naš­ķiem, mil­tu iz­strā­dā­ju­miem, ātr­ajām uz­ko­dām. Da­ļa tau­pī­bas no­lū­kos pa­ma­tā pār­tiek no kar­tu­pe­ļiem vai ma­ka­ro­niem, bet ne­ēd svai­gu dār­ze­ņu sa­lā­tus, aug­ļus un ci­tus ve­se­lī­gus pro­duk­tus.

Cu­ku­ra di­abēts ir ti­kai ve­cu ļau­žu sli­mī­ba.

Pa­tie­sī­bā ar to sa­slimt var jeb­ku­rā ve­cu­mā. Pirm­ā ti­pa cu­ku­ra di­abēts vis­vai­rāk pie­mek­lē tie­ši jaun­us cil­vē­kus, ar to ne­re­ti sa­slimst jau bēr­nī­bā. Ot­rā ti­pa cu­ku­ra di­abēts pa­ras­ti at­tīs­tās mū­ža ot­ra­jā pus­ē, bet vē­ro­ja­ma ten­den­ce, ka ar to sli­mo ar­vien jaun­āki cil­vē­ki.

Ja reiz esi no­lemts di­abē­tam, tad ag­ri vai vē­lu tu arī sa­slim­si ar to un kaut kā­da pro­fi­lak­se ir vel­tī­ga.

Tas at­tie­cas uz pirm­ā ti­pa cu­ku­ra di­abē­tu, ku­ra īpat­svars ir ap­tu­ve­ni 10%. Ot­rā ti­pa cu­ku­ra di­abē­tu lie­lā­ko­ties var no­vērst ar ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da pa­lī­dzī­bu - ie­vē­ro­jot ra­ci­onā­la uz­tu­ra prin­ci­pus, spor­to­jot utt. Ārsts var no­zī­mēt arī spe­ci­fis­kus me­di­ka­men­tus. Vis­no­piet­nāk par to jā­do­mā cil­vē­kiem, ku­riem ar di­abē­tu sli­mo kāds no tu­viem ra­di­nie­kiem, bet arī pā­rē­jiem ve­se­līgs dzī­ves­veids ir va­ja­dzīgs.

Va­rē­tu jau rū­pē­ties par di­abē­ta pro­fi­lak­si, bet tas ir ļo­ti dār­gi. Tad jau ār­stē­ša­na būs lē­tā­ka.

Pa­tie­sī­bā ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da prin­ci­pu ie­vie­ša­na ik­die­nā ne­pra­sa mil­zī­gus nau­das ie­gul­dī­ju­mus. Ap­sprie­žo­ties ar sa­vu ār­stu, dzī­ves­vei­du var mai­nīt pa­kā­pe­nis­ki, so­li pa so­lim at­sa­ko­ties no slik­tiem pa­ra­du­miem un aiz­stā­jot tos ar la­biem. To­ties cu­ku­ra di­abē­ta un tā kom­pli­kā­ci­ju ār­stē­ša­na mak­sā dār­gi. No ve­se­lī­bas ap­rū­pes bu­dže­ta vie­nam pa­cien­tam ar di­abē­tu va­jag kriet­ni vai­rāk lī­dzek­ļu ne­kā tam, ku­ram di­abē­ta nav. Ja cil­vē­kam ie­stā­ju­šās vē­lī­nās di­abē­ta kom­pli­kā­ci­jas - iz­mai­ņas acīs, nie­rēs, asins­va­dos -, tad ār­stē­ša­nas iz­de­vu­mi pie­aug vēl vai­rāk.

Di­abēts pa­da­ra cil­vē­ku par in­va­lī­du, kurš ne­spēj strā­dāt.

Tā no­tiek ti­kai tad, ja par di­abē­tu ne­lie­kas ne zi­nis, to lai­kus ne­at­klāj un ne­ār­stē. Ta­ču lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku, ku­riem ir di­abēts un ku­ri se­ko ār­stu no­rā­dī­ju­miem, tur­pi­na dzī­vot ak­tī­vu dzī­ves­vei­du, strā­dāt, ce­ļot un pa­va­dīt brī­vo lai­ku tā­pat kā ve­se­lie.