VESELĪBA: Kā pagarināt darba mūžu

Eksperti prognozē kvalificēta darbaspēka trūkumu un spriež par tā piesaistīšanu no ārzemēm. Savukārt cilvēkiem, kuri visu mūžu dzīvojuši un strādājuši šeit, atdodot darbam savus labākos gadus, un turpina to darīt, rodas jautājums: bet kā tad mēs? Būtu loģiski, ja darba devēji, pirms plānot jaunu darbinieku ievešanu no citām valstīm, lielākas rūpes veltītu savam šābrīža personālam, nodrošinot pieredzējušiem, lojāliem speciālistiem apstākļus pēc iespējas ilgākam produktīvam darbam.

«Iedzīvotāju novecošanas problēma ir globāla,» saka profesore, Dr. habil. med. Maija Eglīte (attēlā), Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. «Tas ir jauns pasaules fenomens: samazinās dzimstība, pieaug iedzīvotāju mūža ilgums - bet vai pieaug veselīgas, darbspējīgas dzīves gadi? Tikai pēdējās desmitgadēs cilvēki nopietni sākuši domāt par to, kā pagarināt darba mūžu, kā paaugstināt pensionēšanās vecumu.»

Kāpēc tieši 45 gadi

Daudzi strādājošie varētu justies aizskarti, ka viņus 45 gadu vecumā ierindo novecojošo darbinieku kategorijā. Taču tam ir pētījumos balstīts pamats. «Konkrētas funkcionālas pārmaiņas cilvēka veselībā un darbspējās sākas no 40-50 gadu vecuma,» skaidro profesore. «Somu pētījumi rāda, ka fiziskās darbspējas caurmērā sāk samazināties no 45 gadu vecuma, bet garīgās - no 50 gadu vecuma. Taču novecošanas process ir ļoti dažāds, tā gaitā palielinās individuālās atšķirības starp cilvēkiem - tas attiecas gan uz fiziskajām, psiholoģiskajām un sociālajām spējām, gan uz zināšanām, attieksmi pret apkārt notiekošo un vērtību izpratni. Pārmaiņas jāvērtē individuāli, un to var izdarīt, nosakot strādājošā darbspēju indeksu (DSI). Šim nolūkam veic darbinieka aptauju ar tai sekojošu punktu aprēķināšanu. Tā ir daudzās valstīs izmantota metode, kas pierādījusi savu lietderību gan pētījumos, kas saistīti ar arodveselību, gan ikdienas praksē.»

Hroniskās slimības

«Cilvēkiem, kuri vecāki par 55 gadiem, parasti jau ir diagnosticētas vairākas hroniskas slimības, kas var ierobežot darbspējas,» stāsta M. Eglīte. «Pēc somu pētnieku datiem, strādājošiem ap 50 gadu vecumu novēro vidēji vienu hronisku slimību, bet ap 60 gadu vecumu - divas. Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks: pēc mūsu pētījuma datiem, strādājošiem 45-50 gadu vecumā mēdz būt četras piecas hroniskas slimības. Visbiežāk sastopamas muguras un locītavu kaites, jo daudzi cilvēki strādājuši smagā darbā visu mūžu un piedevām vēl dārzus ravējuši; šīs problēmas turklāt veicina mūsu mitrais klimats. Arī sirds un asinsvadu sistēmas slimības ir ļoti daudziem, varētu teikt - katram otrajam. Mums ir tāda nervoza domāšana un nervoza dzīve, ne tā kā dienvidos, kur smaida saulīte un smaida arī cilvēki. Vēl ļoti daudz ir perifērisko nervu problēmu, kas arī bieži ceļas no pārstrādāšanās, piemēram, karpālā kanāla sindroms; izplatītas arī endokrīnās sistēmas slimības - vairogdziedzera, olnīcu u.c. Daļa ir tā dēvētās vecuma atkarīgās slimības, kas, organismam novecojot, kļūst sastopamas arvien biežāk, piemēram, vēzis, ateroskleroze, osteoporoze, cukura diabēts, Alcheimera slimība. Zinātnieki joprojām nespēj stingri nodalīt normālu fizioloģisku novecošanu no vecuma atkarīgajām slimībām.»

Hronoloģiskais, bioloģiskais un psiholoģiskais

- tie ir trīs vecuma aspekti. Hronoloģiskais ir kalendārais vecums, kas atspoguļo faktisko gadu skaitu. Bioloģisko vecumu nosaka pēc dažādām organisma novecošanas pazīmēm un pārmaiņām funkcionālajā kapacitātē, ņemot vērā biomarķierus, piemēram, kaulu blīvumu, ādas elastīgumu, plaušu funkciju, muskuļu spēku, dzirdi, redzi, nieru funkciju u.c. Savukārt psiholoģiskais vecums atspoguļo to, kā cilvēks pats vērtē savu gadu skaitu pēc izjūtām, izskata, darbībām u.c. Tam ir lielāka nozīme, nekā varētu domāt, liecina 13 gadu ilgušais pētījums par 65-84 gadus veciem cilvēkiem. Sajūta, ka esi fiziski vecāks par hronoloģisko vecumu, paaugstināja mirstību par 42%, bet sajūta, ka esi garīgi vecāks, - par 56% salīdzinājumā ar grupu, kura jutās jaunāka.

Nevajadzētu izraisīt bailes

«Novecošana ir termins ar bēdīgu pieskaņu, taču to vajadzētu uztvert pareizi, kā daļu no dzīves, kas var būt arī interesants un pārsteidzošs process,» norāda profesore. «Novecošanai nevajadzētu izraisīt bailes, kā tas diemžēl notiek mūsu sabiedrībā. Tā vietā, lai atklāti stāstītu arodārstam par savām sūdzībām un kopā domātu par darbspēju saglabāšanu un uzlabošanu, cilvēki slēpj savas veselības problēmas, jo baidās zaudēt darbu, pirms pienāks oficiālais pensijas laiks. Latvijā cilvēki, nemeklējot palīdzību, cieš muguras sāpes sešus līdz desmit gadus; piemēram, kādai pavārei mēs atklājām arodslimību tikai pēc tam, kad viņa darbā pakrita, gandrīz uzgāžoties uz pannas, un nonāca slimnīcā.

Citās valstīs, kur esmu bijusi, iedzīvotāji par sevi rūpējas vairāk. Varbūt tāpēc, ka viņiem nav mūžīgi jāskaita katrs cents un jādomā, kā ģimeni pabarot.

Man liekas ārkārtīgi slikti, ka Latvijā vecos cilvēkus vienkārši nemīl. Esmu apmeklējusi savus agrākos darbabiedrus, kuri dzīvo vecu ļaužu pansionātos, un redzējusi ļoti nelaipnu personāla attieksmi pret viņiem. Interesanti, ka, tiekoties ar kolēģiem no Tuvo Austrumu valstīm, atklājās - viņi nesaprot terminu «pansionāts» vai «nespējnieku patversme». Skaidroju: cilvēks savu mammu vai tēti ievieto šādā iestādē, kur par viņiem rūpējas, jo pašam nav laika, visu dienu darbā. Viņi saka - mēs kaut ko tādu nepieļaujam, mēs paši rūpējamies par saviem vecajiem cilvēkiem, mīlam un cienām viņus. Ja bērniem jāstrādā, palīdz citi radinieki, jo ģimenes ir lielas un draudzīgas.

Es vēroju Eiropas vecās kundzes, kuras ziemā brauc uz Ēģipti vai Tunisiju atpūsties, aizslēdz savu māju Vācijā vai Anglijā, līdz ar to ietaupās maksa par apkuri un iznāk nauda ceļam. Viņām ir 80 un vairāk gadu, taču saglabājusies interese par dzīvi, viņas sauļojas un peldas, arī mīlestībā viss notiek. Reiz auditorijā ar 200 studentiem lūdzu pacelt roku tiem, kuriem ir vecmāmiņas. Daudziem. Tad jautāju, cik vecmāmiņām ir boifrends? Pēc neliela šoka par tādu jautājumu izrādījās - tikai vienai.»

Gatavoties pensijai kopš jaunības

«Eiropas mediķu forumos arvien biežāk izskan aicinājums: sakiet visiem saviem studentiem un jaunākiem kolēģiem, lai padomā, ko darīs vecumā, lai apgūst vairākas profesijas,» stāsta M. Eglīte. «Tas tiešām noder. Piemēram, kāda paciente, kurai bija jāpamet savs šuvējas darbs sabeigtās muguras dēļ, teica: «Esmu apguvusi arī konditores specialitāti, tagad cepšu mājās tortes un jau zinu, kāda būs mana klientūra.» Tādi cilvēki dzīvē nepazudīs. Tiesa gan, mūsu laikmetā viss tik strauji mainās, ka ir ļoti grūti ieteikt, kādas rezerves profesijas apgūt. Katrā ziņā, labi, ja bez pamatdarba ir arī kādas citas prasmes. Pēdējā laikā redzu cilvēkus, kuri sekmīgi pagarina darba dzīvi savā profesijā arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Agrāk, piemēram, Somijā ļoti strikti valdīja nosacījums, ka mācībspēkam pēc 65 gadu vecuma amats jāatstāj. Tagad redzu, ka to vairs tā neievēro. Arī mums ir pasniedzēji, kuri, neraugoties uz vecumu, tiek pārvēlēti.»

Pretimnākošs darba devējs

«Arī darba devējam no savas puses būtu jādomā: šis cilvēks pie manis ir strādājis 30 gadu, līdz pensijai vēl kāds laiks - ko es varu darīt, lai viņš joprojām spētu labi strādāt? Visā pasaulē tiek izvirzīts mērķis pagarināt darba dzīvi. Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka valstu valdību līmenī vajadzētu būt politikai, lai nodrošinātu novecojošiem strādājošiem normālus darba apstākļus,» norāda profesore. «Mūsu likumos nekas tāds nav rakstīts, bet darba devējiem būtu pašiem jāsaprot - ja ir vecāki kadri, tad jādomā, kā darbu plānot mazliet savādāk. Darba devējs var radīt kolektīvā labu atmosfēru, turēt pieredzējušos darbiniekus cieņā un godā, iespēju robežās ļaut viņiem pašiem regulēt darba organizāciju, piemēram, strādāt par stundu īsāku darbadienu, saņemot nedaudz mazāk. Tos, kuri mīl un prot savu darbu, arī pēc aiziešanas pensijā var nodarbināt uz pusslodzi, uz ceturtdaļslodzi, par konsultantiem. Tas nav vienkārši situācijā, kad mainās uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, katrs jaunais sāk it kā no tukšas vietas, un viņu neinteresē vecie lojālie kadri.

Piemēru varam ņemt no progresīvām valstīm, kur par cilvēkiem tiešām rūpējas. To redzu kaut vai medicīnas jomā. Ja ķirurģiskas operācijas ilgums klīnikā Šveicē plānots astoņas līdz desmit stundas, tad operējošo ārstu un māsu brigāde mainās ik pēc divām stundām. Mūsu ķirurgs līdzīgā situācijā dziļi ieelpo un domā - man tas jāizdara, un pēc tam viņam sāp mugura. Šveices ķirurgs pēc darba turpat klīnikā aiziet uz baseinu, uz masāžu. Mums nekā tāda nav. Nīderlandē tika nolemts medicīnas māsas nodarbināt, ņemot vērā viņu vecumu, piemēram, operāciju blokos iesaka strādāt līdz 30 gadu vecumam, pēc tam jau darbs piespiedu pozā būs nelabvēlīgs mugurai, tāpēc labāk strādāt ģimenes ārsta praksē vai citur. No tādām valstīm māsas nebēg...»

***

PAR NOVECOJOŠIEM DARBINIEKIEM

• Starptautiski pieņemtā klasifikācijā par novecojošiem darbiniekiem (ageing workers) uzskata tos, kuri sasnieguši 45 gadu vecumu.

• Par novecojušiem darbiniekiem (older or aged workers) - tos, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu.

• Sagaidāmais dzīves ilgums Eiropas Savienības valstīs pēdējo 60 gadu laikā ir pieaudzis par 8 gadiem kā vīriešiem, tā sievietēm.

• ANO pētījumi liecina, ka 1950. gadā vecāki par 60 gadiem bija 8% no pasaules iedzīvotāju kopskaita, 2000. gadā tādu bija 10%, bet 2050. gadā varētu būt 21%, kas nozīmē, ka gados vecāku darbinieku būs divreiz vairāk nekā 15-25 gadus vecu.