NRA skaidro, kāpēc strādājošie pensionāri ir labi darbinieki

Par to, ka Eiropas sabiedrība noveco, dažādā kontekstā jārunā atkal un atkal. Likumsakarīgi, ka noveco arī darbaspēks.

«Novecošana izraisa pārmaiņas sabiedrības sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē, kā arī rada jaunas psiholoģiskas problēmas,» atzīst profesore, Dr. Habil. med. Maija Eglīte, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. «Šis process arvien vairāk iespaido gan katru cilvēku atsevišķi, gan visu sabiedrību kopumā. Sagaidāmais dzīves ilgums Eiropas Savienības valstīs pēdējo 60 gadu laikā ir pieaudzis par astoņiem gadiem kā vīriešiem, tā sievietēm. Taču nav pašmērķis vienkārši pagarināt mūžu, bet gan panākt, lai katram cilvēkam būtu pēc iespējas vairāk veselīgas, darbspējīgas dzīves gadu. Pasaules attīstītajās valstīs tas arī izdodas, bet pie mums šajā jomā vēl daudz darāmā.»

IETEIKUMS: MĀCĪTIES VALODAS. «Ļoti labs smadzeņu treniņš ir svešvalodu apguve,» saka profesore Maija Eglīte. «Arī es pati papildinu savu angļu valodu, ko diendienā izmantoju saziņai ar ārvalstu studentiem. Daži to zina par mani labāk, daži sliktāk. Pirmajā kursā viņiem māca arī latviešu valodu, lai mācību procesā varētu kontaktēties ar pacientiem, bet daudzi slimnieki runā krieviski, un man nākas studentiem tulkot. Daži pacienti saka: cik jūs gudra, runājat trīs valodās! Palīdz arī BBC radiopārraižu klausīšanās» / Publicitātes foto

Vecums ir nosacīts

Pirmais zvaniņš, ka darba mūžs jau sliecas uz otru pusi, saskaņā ar starptautiski pieņemto klasifikāciju, atskan jau 45 gadu vecumā, kad kļūstam par novecojošiem darbiniekiem (ageing workers). Ierindošana šajā kategorijā var likties aizskaroša, tomēr tā pamatota ar pētījumiem. «No 40-50 gadu vecuma cilvēka veselībā un darbaspējās sākas konkrētas funkcionālas pārmaiņas,» skaidro profesore. «Somijas zinātnieku pētījumi liecina, ka fiziskās darbaspējas caurmērā sāk samazināties no 45 gadu vecuma, bet garīgās - no 50 gadu vecuma.»

Savukārt tos, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, minētā klasifikācija uzskata par novecojušiem darbiniekiem (older or aged workers). «Šajā vecumā cilvēkiem parasti jau ir diagnosticētas vairākas hroniskas slimības, kas var ierobežot darbaspējas,» komentē M. Eglīte. «Pēc somu pētnieku datiem, strādājošiem ap 50 gadu vecumu novēro vidēji vienu hronisku slimību, bet ap 60 gadu vecumu - divas. Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks: mūsu pētījumi rāda, ka strādājošiem 45-50 gadu vecumā mēdz būt 4-5 hroniskas slimības. Visbiežākās ir muguras un locītavu problēmas, ko veicina gan smagais darbs, gan mitrais klimats. Izplatītas ir arī sirds un asinsvadu sistēmas slimības un perifērisko nervu problēmas, kas arī bieži ceļas no pārstrādāšanās, piemēram, karpālā kanāla sindroms; novēro arī endokrīnās sistēmas slimības - vairogdziedzera, olnīcu u.c. Daļa ir tā dēvētās vecuma atkarīgās slimības, kas, organismam novecojot, kļūst sastopamas arvien biežāk, piemēram, vēzis, ateroskleroze, osteoporoze, cukura diabēts, Alcheimera slimība. Zinātnieki joprojām nespēj stingri nodalīt normālu fizioloģisku novecošanu no vecuma atkarīgajām slimībām.

Taču pārmaiņas jāvērtē individuāli, jo novecošanas process dažādiem cilvēkiem ir ļoti atšķirīgs, tas attiecas gan uz fiziskajām, psiholoģiskajām un sociālajām spējām, gan uz zināšanām, attieksmi pret apkārt notiekošo un vērtību izpratni. Mēs redzam, ka ir 80 gadus veci strādājošie, kuri lieliski tiek ar visu galā, un tajā pašā laikā ir arī piecdesmitgadnieki, kuriem jau parādījušies dažādi ierobežojumi.»

Kas ietekmē senioru nodarbinātību

«Veselības stāvoklis, protams, ir galvenais faktors, kas nosaka, vai cilvēks gados var vai nevar strādāt vispār vai strādāt konkrēto darbu. Būtiska nozīme ir arī finansiālai nepieciešamībai strādāt un tam, vai cilvēks vēlas vai nevēlas to darīt,» skaidro profesore. «To ietekmē arī ģimenes situācija - vai cilvēkam ir vai nav kādi pienākumi pret tuviniekiem. Līdz ar to var gadīties, ka seniors nespēj vai negrib strādāt, bet viņam to vajag, lai nopelnītu iztiku. Īpaši negatīva ietekme, ko cilvēks izjūt, sasniedzot pensijas vecumu vai saslimstot ar arodslimību, ir ēnu ekonomikai. Uzņēmumos, kur algas maksā aploksnēs, krietni biežāk nekā citviet tiek pārkāptas darba aizsardzības prasības un ir sliktāki darba apstākļi, nodarbinātie strādā ilgākas stundas, neatpūšas, iet uz darbu slimi, biežāk cieš nelaimes gadījumos. Mēs nevaram viņiem noformēt arodslimības diagnozi, jo nepietiek darba stāža, arī pensija aplokšņu algu saņēmējiem sanāk ļoti maza. Jāatzīst, ka cilvēki, kurus mēs, arodārsti, diendienā redzam, ir ļoti nodzīti.»

Lai nezaudētu darbspējas

«Lai sekmētu ilgtspējīgu darbu un veselīgu novecošanu, par to jāsāk domāt jau no paša darba mūža sākuma,» norāda M. Eglīte. «Latvijā darba devēji bieži vien neinformē personālu par darba drošību, darba vides riska faktoriem un rīcību ārkārtas situācijās, daudzviet vienkārši liek parakstīties, ka instruktāžu izgājis. Citās valstīs ražotnēs darbojas arodveselības māsas, kādu pie mums nemaz nav; viņas seko darba gaitai, izstāsta par riska faktoriem, vēro, kā jaunie darbinieki adaptējas, un sniedz konkrētus praktiskus ieteikumus.

Mūsu strādājošajiem pagaidām atliek rūpīgāk gādāt par savu veselību pašiem, negaidot, ka palīdzēs speciālisti darbavietā. Aicinu arī racionāli izmantot obligātās veselības pārbaudes (OVP), lai noskaidrotu, ko var darīt savas veselības saglabāšanai darbavietā. Mūsu ārsti bieži grēko: saņem samaksu par veiktajām pārbaudēm, bet faktiski neorientējas pacienta darba apstākļos, nezina, kāds ir viņa darba apjoms, nav bijuši ražotnē. Daži kolēģi neapzinās, ka burtiski iznīcina cilvēku, ierakstot OVP slēdzienā, ka viņš nevar strādāt. Mēs mācām arodārstiem, ka mūsu apstākļos tā nedrīkst rīkoties. Jāpasaka priekšā darba devējam, varbūt pat jāsaraksta pa punktiem, kādi pasākumi jāveic, kādi apstākļi jāuzlabo, lai darbinieks tomēr varētu strādāt.»

Senioru priekšrocības

No pētījuma Darba apstākļi un riski Latvijā, kur salīdzināti 2006., 2010. un 2013. gada dati, izriet, ka tieši darbiniekiem vecuma grupā no 55 līdz 74 gadiem visretāk mēdz būt konflikti ar klientiem un kolēģiem. Šajā vecuma grupā strādājošie bieži vien darbu izdara kārtīgāk, viņi ir rūpīgāki, vairāk ieinteresēti savu vietu saglabāt, kamēr jaunāki cilvēki maina darbu vieglāk. Arī iespējas cilvēkiem gados ir mazākas. Profesore teic: «Zinu, ka mūsu darba devēji mēdz būt ļoti rupji. Pacienti reizēm stāsta, ka, pretendējot uz darbu, saņēmuši indīgu ieteikumu palūkoties savā pasē uz dzimšanas gadu. Rindā stāvot jaunāki cilvēki, kāpēc lai darba devējs runātu ar to, kuram pāri piecdesmit? Pēdējā laikā gan darba devēji pamazām labojas, jo darbaspēka trūkst. Arī gados veci darbinieki ir vajadzīgi, ja mēs viņus mākam pareizi izmantot. Attīstītajās valstīs pieeja šim jautājumam kļuvusi elastīgāka. Piemēram, Somijā agrāk valdīja strikta kārtība: tikko tev palika 65 gadi, nākamajā rītā tu kļuvi pensionārs, neraugoties uz to, ka esi bijis kolosāls direktors, pasaulē pazīstams cilvēks. Tagad ir iespējams turpināt darbu arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas.»

Draudzīga darba vide

«Pasaulē tiek domāts par vecākiem cilvēkiem draudzīgu darba organizāciju, iespēju nodrošināt vieglāku darbu un īsāku darba dienu,» stāsta M. Eglīte. «Piemēram, Nīderlandē medicīnas māsas tiek nodarbinātas, ņemot vērā vecuma grupu. Par operāciju māsām var strādāt tikai līdz 30 gadu vecumam, bet vēlāk šāds darbs nav labvēlīgs muguras veselībai, tāpēc jāizvēlas vieglāks, piemēram, pacientu uzraudzība. Japānā senioriem ļauj strādāt īsāku darba dienu. Cilvēkiem, kuri bija cietuši no atombombardēšanas, pat speciāli radīja uzņēmumus, kur katrs varēja nākt un strādāt tik, cik bija pa spēkam. Mūsu darba devēji bieži saka: ja tu astoņas stundas neizturēsi, tad man tāds darbinieks nav vajadzīgs. Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Lai gan padzīvojuši strādājošie bieži vien spēj veikt tos pašus darbus ko jaunāki cilvēki, tas notiek uz viņu iespēju robežas. Jādomā valsts mērogā, kā seniorus nodarbināt, kā radīt pensionāru darba vietas. Ja kāds cilvēks ir aizgājis pensijā un vēlas atsākt darbu, tad, manuprāt, viņš var cerēt tikai uz vecajām darba vietām, kur strādājis visu mūžu. Lai izvērtētu savas iespējas iecerēto darbu darīt, ir vērts konsultēties ar arodārstu, kuram būtu kaut vai aptuveni jāzina, kādi kaitīgie faktori tur iespējami un vai cilvēks spēs, piemēram, astoņas stundas nosēdēt pie konveijera. Daudzi arī zvana uz Aroda un radiācijas medicīnas centru un jautā: vai vērts uzsākt to vai citu darbu, vai vērts atgriezties darbā, ja ir tik un tik gadu. Tas jāizvērtē individuāli.»

Darba dzīves noslēgums

«Aiziešana no darba dzīves ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām pārmaiņām mūžā,» uzsver profesore. «Cilvēki parasti tam nav sagatavojušies vai arī ir sagatavojušies nepietiekami. Ideālā gadījumā pēdējā darba desmitgadē darba vietās vajadzētu organizēt apmācību pensijas gadiem, kas ietver sevī gatavošanos pārmaiņām gan ienākumos, gan izdevumos, veselības aprūpē, iespējams - dzīvesvietā, vaļaspriekos, paziņu un draugu lokā. Strādājošajiem pēc iespējas būtu jāpiedāvā pakāpeniska vai daļēja pensionēšanās, kas samazina šī procesa smagumu. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kurš visu mūžu veltījis savai darbavietai, savas profesijas entuziasts, par atlaišanu uzzina no personāldaļas elektroniskās vēstules un ar viņu iepriekš nekas nav apspriests. Noteikti ir rūpīgi jāpārdomā, kā darbinieku sagatavot šim brīdim un kā viņam pateikt paldies par sniegto ieguldījumu.

Diemžēl mums reizēm trūkst elementāras cilvēcības, prasmes sadzīvot un uzklausīt citam citu, cilvēki nav laipni un atsaucīgi. Jāteic, ka to ievēro arī mani ārzemju studenti, pat zviedri. Viņi saka: mums te nepatīk dzīvot, jo cilvēki nav draudzīgi. Esmu Zviedrijā bijusi daudzas reizes, tāpēc varu viņiem atbildēt: arī jūs neesat pārāk draudzīgi savā starpā. Viņi saka - jā, mēs neesam draudzīgi salīdzinājumā ar Spāniju vai Itāliju, bet Latvijā cilvēki ir vēl nedraudzīgāki par zviedriem...

Ideāli, ja cilvēkam arī pēc aiziešanas pensijā var atstāt kaut vai minimālu slodzi, piemēram, mācībspēkam dot iespēju nolasīt vienu lekciju mēnesī, tad viņš tai gatavosies, uzturēs sevi formā un nezaudēs saikni ar darbavietu. Ļoti labi, ja var organizēt brīvā laika pavadīšanas pasākumus, lai seniori nejustos vientuļi un izolēti. Nav daudz darbavietu, kur rīko senioru balles, kā mūsu augstskolā. Vismaz reizi gadā kopā tiek aicināti vecie cilvēki, kuri vairs nestrādā, viņi tiek mīļi uzņemti, ir sarūpēts koncerts, pensionāri tiekas un nejūtas aizmirsti.»