Kā tad īsti ir: vai, sasniedzot cienījamu vecumu, seksam jāsaka ardievas vai, gluži otrādi, jātiecas pēc tā par katru cenu? Vienlīdz bieži dzirdētas ir abas versijas. Pirmajai vairāk ir lokāls raksturs, otru var smelties no interneta, kur reizēm vēstīts, ka sekss ir obligāti nepieciešams veselības saglabāšanai un tas jānodrošina kaut vai par maksu.
«Šajā jomā nekādi limiti neeksistē, to lielā mērā nosaka paša uzskats, paša vēlmes un paša iespējas. Protams, var būt situācija, kad sekss nav iespējams veselības stāvokļa dēļ, bet, ja tas ir pietiekami labs, tu esi fiziski aktīvs un tev ir zināms dzīvesprieks, tad sekss noteikti uzlabo tavu dzīves kvalitāti, padara jestrāku, priecīgāku un gaišāku,» saka Dr. med. Dainis Balodis, psihoterapeits, seksologs, seksopatologs.
- Bērni un mazbērni bieži vien uzskata, ka sekss nav domāts vecākiem vai vecvecākiem - tas šķiet smieklīgi, muļķīgi, pat nepieļaujami...
- Tas ir loģiski, ka jauniešiem nevajag, lai opim ar omu kaut kas tāds būtu, tāpēc ka sekss pieder viņiem. Tur izpaužas sava veida bērnu greizsirdība, jo pēc būtības nevienam bērnam nevajag brāli vai māsu. Ka vajag - tās šķiet vienīgi vecāku muļķīgas iedomas. Tas īstenībā saglabājas arī vēlāk: ja tu esi tik vecs, kam tev bērnus vajag? Un, ja par bērniem vairs nav runa, tad seksu arī tev nevajag. Bet tā nav taisnība, īstenībā no dzīves kvalitātes viedokļa seksam limitu nav. Tas, kas ierobežo seksu, ir fiziskais veselības stāvoklis, jo cilvēkiem gados var būt daudz dažādu slimību, ieskaitot locītavu problēmas, diabētu, aknu un nieru mazspēju un, protams, asinsvadu patoloģijas, kas vīriešiem nokauj erekciju un sievietēm veicina maksts sausumu un līdz ar to nekas neiznāk.
Protams, šajā jautājumā vienmēr ir eksistējis arī zināms sabiedrības spiediens, jo tomēr pietiekami ilgi ir valdījis uzskats, ka sekss ir tikai vairošanās un, ja tev vairoties vairs nevajag, tad nevajag arī dzimumdzīvi.
- Vai galvenais šķērslis seksam šajā vecumposmā nav hormonālās pārmaiņas - menopauze sievietei un testosterona deficīts vīrietim?
- Manuprāt, hormonus tik daudz vainot nevajag, kaut gan - jā, testosterons iespaido dažādas lietas, piemēram, dzīvesprieku vai ķermeņa svaru, taču tas nav galvenais. Faktiski seksuālās reakcijas testosterons nemaz tik lielā mērā neuztur. Ja vīrietim ir regulārs sekss, tad tas būs arī turpmāk, jo smadzenes uzturēs šo procesu un erekcija būs. Bet, ja bijis pārtraukums, tad atjaunot to vecumā vairs nevar, tad tiešām ir vajadzīgs testosterons. Ar šo problēmu vīrieši var vērsties pie androloga, kurš, iespējams, nozīmēs testosterona aizstājterapiju, par ko pēdējā laikā radies viedoklis, ka tā ir droša. Tāpat kā sievietēm ginekologs vajadzības gadījumā var nozīmēt menopauzes hormonu terapiju. Vīriešiem hormonālās pārmaiņas organismā notiek pakāpeniskāk nekā sievietēm, tās sākas krietni agrāk, taču ļauj daudz labāk adaptēties.
- Vairāk filmās, bet reizēm arī reālajā dzīvē gadās sastapt, piemēram, vecākas dāmas, kuras dodas uz kūrortiem meklēt veselīgu seksu kaut vai par maksu. Vai tas veselībai ir noteikti nepieciešams?
- Bez seksa dzīvo ļoti daudzi cilvēki, un nekādu problēmu viņiem nav. Tas vairāk ir uztveres jautājums, kā cilvēki realizē savas vajadzības pēc seksa. Ja ir nauda, var braukt uz kūrortu meklēt žigolo pakalpojumus, kas faktiski ir prostitūcija. Citiem tas ir pieņemams, citiem nav. Sabiedrība tradicionāli varbūt vairāk skatās uz to greizi: kāpēc sievietei vajadzīgs jaunāks vīrietis, lai viņai būtu sekss? Uz vīriešiem, kuri līdzīgos nolūkos meklē jaunākas sievietes, tik nosodoši neskatās - tas ir dubultstandarts, kas, iespējams, ar laiku arī mainīsies. Protams, kādreiz pārmērīga seksuāla aktivitāte ir saistīta ar neirodeģeneratīviem traucējumiem, un tad astoņdesmitgadnieks kļūst teju vai par seksuālu maniaku, bet tie ir izņēmuma gadījumi, kuru nav daudz. Labs sekss ceļ dzīves kvalitāti, un īstenībā cilvēki arī mazāk slimo, ja viņiem ir regulārs sekss. Bet teikt, kas tas ir obligāti vajadzīgs veselībai un ka bez tā nevar - tā noteikti nav taisnība. To nosaka paša vēlmes, iespējas un vajadzības. Protams, ir svarīgi, lai abiem partneriem būtu vienlīdz labs fiziskais stāvoklis, jo varbūt vienam tas ir labs, bet otrs ir galīgi slims, līdz ar to iznāk, ka arī pirmajam sekss ir liegts, un tas arī rada problēmas.
- Cik nu var spriest pēc cilvēku atklātības uzplaiksnījumiem un šai tēmai veltītām publikācijām, problēma slēpjas arī attiecībās. Bērni izauguši, ligzda tukša, vecāki paliek divatā. Intīmajai dzīvei nekas vairs netraucētu, arī laika senioriem ir vairāk. Bet viņi ir atsvešinājušies. Kā atkal atrast vienam otru?
- Ja cilvēkam ir sava dzīve, darbs, savas intereses un vaļasprieki, tad viņam tāds tukšās ligzdas sindroms neparādīsies. Ja viss dzīves piepildījums ir bērni un vienīgais, kas vecākus satur kopā, ir bērnu aprūpe, tad momentā, kad bērni ir izauguši, cilvēki šķiras, jo viņiem nav nekādu kopēju interešu, varbūt vienīgi īpašumi un naudas lietas tur kopā. Nevar visu likt uz bērnu vai uz otra cilvēka kārts: es viņus aprūpēju, un tā ir mana dzīve. Tas ir nepareizi, tev vajag arī to, kas ir tikai tavs, tad tu vari dzīvot un nepaliks tukšums. Ja tāds ir radies, cilvēkiem būtu jāmaina attieksme pret dzīvi, bet tas ir sarežģīti un nekādi apstākļi no ārienes to nemainīs, tās var būt tikai iekšējas izmaiņas.
- Cik lielā mērā te var palīdzēt psihoterapeits?
- Ir cilvēki, kas nāk pie psihoterapeita samērā lielā vecumā, ja līdzekļi atļauj. Viņi saņem zināmu atbalstu, un viņiem ir vieglāk dzīvot, viņi labāk funkcionē. Vai tas maina cilvēku dzīvi pilnībā - nē, bet viņiem ir labāka sajūta, viņi var vieglāk uztvert lietas, pamainīt savu attieksmi, un kaut kas viņu dzīvē mainās, bet teikt, ka terapija ir panaceja, protams, nevar.
- Vai seniori vēršas pie seksologa? Ar kādām problēmām?
- Jā, vairāk gan vīrieši. Galvenā problēma ir erekcijas traucējumi. Piemēram, dzīvesbiedre ir mirusi, laiks ir pagājis, veidojas jaunas attiecības, bet sekss neiznāk, jo nav erekcijas, hormonu ir par maz. Pārrāvumam īstenībā ir diezgan briesmīgas sekas, erekcija ļoti slikti atgriežas vai pat vispār neatgriežas. Aktuāli vīriešiem ir arī traucējumi, kas rodas pēc prostatas operācijām.
- Mēdz būt arī situācijas, kad viens partneris vēlas seksu, bet otrs - nē. Lasīts, ka senioru vecumā sievietei to gribas vairāk nekā vīrietim, savukārt ginekologi intervijās reizēm stāsta, ka dāmām gados bieži vien nav šādas vēlmes. Ar ko tas saistīts?
- Tas ir individuāli. Es domāju, ka šī nevēlēšanas sievietēm vairāk ir bāzēta uz sabiedrības pieņēmumiem, tas ir sociālais spiediens, kas to rada. Menopauze izslēdz reproduktīvo funkciju, un arī domāšana galvā pārslēdzas, tādēļ šķiet, ka sekss ir bezjēdzīgs. Bet mēs nevaram seksu reducēt tikai uz vairošanos, tas ir arī relaksācijas veids, līdz ar to būtu normāli, ka sievietēm arī gribētos. Nav svarīgi, cik tev ir gadu, svarīgi, vai tu gribi vai negribi. Ja ir kādi bioloģiski ierobežojumi slimību formā, tad var rasties sarežģījumi.
- Vai seksologs var ieteikt, kā labāk rīkoties šādu ierobežojumu gadījumā, lai sekss tomēr būtu iespējams?
- Es domāju, ka diez vai seksologs ko ieteiks. Risinājums partneriem pašiem ir jāatrod, jo sekss ir divu cilvēku sadarbība un, ja pastāv kaut kādi fiziski ierobežojumi, tad jāliek prāti kopā un jāizdomā, kā īstenot dzimumaktu, jo ko tad seksologs tur īstenībā izdarīs. Ja vajag medikamentozu ārstēšanu, tad - jā, ja vajag zināmu iedrošinājumu, tad - protams, jā, bet realizācija jāizdomā pašiem.
- Kā senioriem izdodas komunicēt par šiem jautājumiem? Daudzi no viņiem to vispār nespēj, bet daži ir gatavi visu klāstīt pat svešinieku klātbūtnē. Vecāki kungi mēdz lielīties ar saviem seksuālajiem varoņdarbiem, kamēr citi smīn, ka runātājs nav darītājs...
- Īstenībā ir jāatrod zelta viduspunkts. Vīriešiem ir trīs veidu meli: par makšķerēšanu, par medībām un par sievietēm. Ja runas plūdi par šo tēmu nav saistīti ar to, vai tu vari vai tu nevari, tad varbūt ar to, ka tu vairāk runā un tev ir vairāk fantāziju, tu mēģini izlikties, ka esi liels un varens. Bet dzelžaina likumsakarība tā noteikti nav.
Taču, ja divi cilvēki visu mūžu ir kopā nodzīvojuši un nevar runāt par intīmām lietām, tad jāvaicā, kādas ir viņu attiecības. Tad viņi ir katrs par sevi un nekādu attiecību nav.
- Sieviešu žurnāli neskopojas ar padomiem, kā rosināt vīrieša interesi par seksu un likt viņam manīt, ka dāma to vēlas, piemēram, rīkot romantiskas vakariņas: šampanietis, sarkanas rozes, izsmalcināti ēdieni. Vai tas varētu darboties?
- Tās ir muļķības. Tieši otrādi, jūs iedzersiet, pieēdīsieties, un nekāda seksa nebūs. Ir ļoti elementāras lietas, kuras nevajag sarežģīt. Ja gribi - tad prasi. Te nāk prātā anekdote. Viena draudzene viesojas otras mājā un ievēro, ka namamātei ar vīru ir atsevišķas guļamistabas. Viņa vaicā: vai jums ir sekss? Ir. Bet kā tu zini, ka viņš to grib? Tad viņš svilpo un es pie viņa eju. Un kā viņš zina, ka tu gribi? Tas es eju pie viņa un jautāju: dārgais, vai tu svilpo?
- Ne mazums publikāciju internetā veltīts arī tam, kā būt «vienam un laimīgam». Ziņots par cilvēkiem, kuri svinīgā ceremonijā salaulājušies paši ar sevi un apgalvo, ka tieši tā jūtoties vislabāk. Kā to varētu skaidrot?
- Cilvēkam nav attiecību, un viņš kaut kā mēģina tās aizstāt. Jautājums - kāpēc tu dzīvo viens? Ja tā ir tava personības īpatnība un tu nevari komunicēt ar citiem, tad tu nevari. Bieži tas ir piespiedu stāvoklis, jo sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši, iespēja atrast jaunu partneri ir limitēta, turklāt tie vīrieši, kas paliek pāri, ne vienmēr ir ņemami, un sievietei nevajag galvassāpes tikai tāpēc, lai kāds viņai būtu, ja vienai ir labāk, mierīgāk un vienkāršāk.
- Nav tāpēc jāiet uz seksa preču veikalu pēc vibratora?
- Nu kāpēc ne, ja tas sagādā relaksāciju. Tas nav jādara darīšanas pēc, bet, ja ir tāda vēlme - nav pat jāiet uz veikalu, var pasūtīt internetā, un neviens par to neuzzinās. Cilvēki ļoti labi sameklē šādus risinājumus, tos publiski neafišējot, ja nu vienīgi kāda dāma ar to gribat pateikt: lūk, cik es supermoderna, superkruta.
- Kādos gadījumos ir lietderīga vizīte pie seksologa un kā tai sagatavoties?
- Vajag saprast, kāds ir vizītes mērķis, ko cilvēks grib sasniegt. Viņam ir problēma, kas traucē, ir vēlēšanas to risināt, bet viņš nezina, kā. Tā kā es vairāk strādāju kā psihoterapeits, pie manis nāk cilvēki, kuriem tā ir psiholoģiska problēma; viņi ir bijuši izmeklēti pie ginekologa vai urologa, un viņiem ir pateikts, ka viss ir kārtībā, un cilvēks pats saprot, ka tā ir galvas problēma, līdz ar to mēs to risinām psihoterapijas formātā. Visbiežāk seksuāli traucējumi nav galvenais - cilvēks atnāk ar tiem, bet ir zināmas personības problēmas, kas šos traucējumus ir iedevušas, īstenībā ir citas problēmas, kas saistītas ar emocionālo sfēru. Tas tiek transformēts, un tas jau ir terapeita uzdevums, kā viņš to dara. Bet jebkurā gadījumā cilvēkam vispirms problēma ir jānoformulē un viņam tas ir jāizdara pašam. Nav nozīmes nākt tad, kad sievai liekas, ka vīram būtu jāiet pie seksopatologa, un viņa tagad zvanīs, sarunās vizīti, jo vīram esot kauns. Tādos gadījumos atsaku, jo tas nekad nestrādās. Ja kungs uzskata, ka viņam to vajag, tad lai pats arī zvana, sarunā vizīti un atnāk. Ja tev ir kāda problēma, bet tu to neuztver kā problēmu, tad īstenībā problēmas nav. Vīri gan nezvana, lai sarunātu vizīti sievām, viņas nāk pašas, gan pēc savas iniciatīvas, gan arī tad, ja vīrs kaut ko teicis.
- Kā jūs vērtējat sabiedrības izglītotību par seksa jautājumiem?
- Izglītības līmenis ir ļoti dažāds, īstenībā cilvēkiem ir ļoti daudz muļķīgu priekšstatu, neskatoties uz to, ka ir pieejams plašs informācijas klāsts. Cilvēki ne pārāk labi saprot pat vienkāršas lietas, piemēram, par seksa ilgumu, seksa biežumu u.c.
- Pēdējā laikā aktualizējies vēl kāds jautājums, par kuru ir nobažījušies seniori un ne tikai viņi vien: ka lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) pieaugošās aktivitātes varētu sagraut jaunās paaudzes dzimumidentitāti. Cik lielā mērā tā ir apdraudēta?
- Es esmu dziļi pārliecināts, ka dzimumidentitāte ir iedzimta un to nevar sagraut. Ja tu esi homoseksuāls - tu būsi tāds. Parasti 30-40 gadu vecumā tas jau izpaužas, ļoti reti ir dzimumidentitātes traucējumi, kas veidojas smadzeņu darbības rezultātā. Ja cilvēks ir heteroseksuāls, tad nekas viņu nepārvērtīs par homoseksuālu, pat ja kaut kādu apstākļu dēļ, piemēram, cietumā, viņš stāsies homoseksuālās attiecībās. Tāpat ar transpersonām, kas maina dzimumu, lai labi justos, jo dabas untuma dēļ sieviešu smadzenes ir vīriešu ķermenī vai otrādi, un viņi nevar ar sevi sadzīvot. Seksuālās minoritātes vienmēr ir bijušas, un statistika liecina, ka šo cilvēku daudzums paliek nemainīgs. Ja rodas iespaids, ka viņu kļūst vairāk, tad tas ir tāpēc, ka šie cilvēki kļūst drošāki un uzdrīkstas pateikt, ka ir savādāki. Varētu salīdzināt ar invalīdiem - PSRS viņu «nebija», jo viņi vienkārši neizgāja no mājām, bija, bet neredzami. Tas pats ar homoseksuāļiem. Viņi ilgu laiku bijuši noliegti, tāpēc izpaužas agresīvāk, un pārējiem tas var nepatikt. Es nedomāju, ka par to vajadzētu satraukties. Tiek runāts arī par bērniem: vai homoseksuāliem pāriem tādi var būt, bet tas pārsvarā attiecas uz vīriešiem homoseksuāļiem, jo homoseksuālām sievietēm bērni ir un lielai daļai homoseksuālo vīriešu arī ir bērni, tikai no heteroseksuālām attiecībām. Vai tie bērni būs homoseksuāli - ja viņi tādi piedzims, tad jā, bet ja heteroseksuāli, tad tādi arī paliks. Tā ir bioloģiski noteikta lieta, ko jūs nevarat izmainīt. Tur pēc būtības nekāda problēma neeksistē.