Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca ir pārtraukusi transplantācijas pakalpojumu sniegšanu ārzemniekiem, kas saistīts ar bažām par reputācijas riskiem. Taču vienlaikus ir aktualizējusies cita problēma – transplantācijai piemēroti orgāni reizumis paliek neizmantoti, jo ne visiem potenciālajiem recipientiem šī efektīvā ārstniecības metode tiek piedāvāta. Ārstniecības iestādēm ir izdevīgāk pelnīt ar ilgtermiņa pacientiem.
Matemātika te vienkārša. Viena hemodialīzes procedūra maksā virs 100 eiro. Trīs reizes nedēļā pacients uz četrām stundām tiek pielikts pie hemodialīzes mašīnas un viņa asinis tiek attīrītas no ūdens, sāls un toksiskiem vielmaiņas galaproduktiem, ko nieres vairs nespēj izvadīt. Tā viņš uz slimnīcu vai privātu ambulatoro ārstniecības iestādi piestaigā gadiem, kļūstot par garantētu ienākumu avotu, ja vien nesaņem uzaicinājumu iestāties rindā uz nieru transplantāciju. Šī operācija savukārt maksā 13 000 eiro. Sākotnējie izdevumi lieli, savukārt, rēķinot triju gadu periodā, nieru transplantācija ir trīs reizes lētāka nekā dialīze. Pēc Transplantācijas centra iniciatīvas, veselības aprūpes hemodialīžu nodaļās tika veikts audits, un situācija vismaz uz laiku uzlabojās. Taču arī šobrīd oficiālais recipientu skaits transplantācijas rindā ir uz pusi mazāks, nekā tam realitātē vajadzētu būt. Simta vietā piecdesmit.
Bail no negatīvas publicitātes
Pēc ilgākām pārdomām Stradiņa slimnīcas vadība tomēr piekrita Neatkarīgajai skaidrot situāciju šajā sensitīvajā medicīnas nozarē - valdes priekšsēdētāja Ilze Kreicberga, Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis un ķirurgs Jānis Vilmanis. Klāt bija arī slimnīcas juriste un sabiedrisko attiecību vadītāja.
Principā par transplantāciju tiek runāts nelabprāt, jo vienmēr pastāv negatīvas publicitātes risks, un tā automātiski samazina donoru skaitu. Starpība starp pieejamo donoru un potenciālo recipientu skaitu ir aptuveni 25%. Un tad vēl ir tāda lieta kā savstarpējā nesaderība. Lai orgānu varētu transplantēt, ne tikai asinsgrupām jāsakrīt. Ir vēl virkne citu parametru līdz pat fiziskam izmēram, jo nevar būdīga tēvaiņa nieri iedēstīt mazā trauslā sievietē. Pie tik daudziem aspektiem var veidoties situācijas, ka orgāns teorētiski pieejams, cilvēki rindā ir, bet derēt neder nevienam. Tādā gadījumā ārsti orgānu cenšas ātri aizsūtīt uz kādu tuvāku kaimiņvalsti, lai tas netiek izniekots. Bet pašmāju slimnieki tikmēr vāc ziedojumus un braukā pa ārzemēm, meklējot, kur tikt pie transplantācijas operācijas. Nieres vēl ir iespējams sagaidīt tepat Latvijā. Brauc pēc aknām un plaušām - uz Vāciju, Austriju, Baltkrieviju, Krieviju, Lielbritāniju.
Un visai bieži neizdodas nedz viens, nedz arī otrs pasākums. Stradiņu slimnīcas vadība apstiprina, ka ik gadu kādas nieres paliek neizmantotas.
Izraēlieši gaidījuši viesnīcā
2015. gadā pat rekords bijis - 15 pieejami, bet neizmantoti orgāni. Un tāpat arī orgānu medības ārzemēs ne visiem pacientiem izdodas. Piemēram, Ziemeļvalstu orgānu apmaiņas tīkls Scandiatransplant atsakās pieņemt recipientus ar privātu finansējumu. Neder bagātu slimnieku pašu nauda, neder arī fondu vāktie līdzekļi. Tikai valsts finansējums un ar nosacījumu par neierobežotu transplantāciju skaitu. Tas tāpēc, lai izslēgtu orgānu tirdzniecības riskus - nepieļautu tā dēvēto transplantācijas tūrismu, kas apdraud valsts iespējas sniegt transplantācijas palīdzību saviem iedzīvotājiem. Scandiatransplant orgānu tīklā saslēgušās Dānija, Somija, Islande, Norvēģija, Zviedrija un Igaunija. Latvijas tur nav, jo pie pašreizējā transplantācijas nozares attīstības līmeņa mēs izdāļātu savus orgānus uz citām valstīm, bet pretī maz ko saņemtu. No valsts budžeta nāktos finansēt daudz dārgākās operācijas ārzemēs, bet pašu transplantācijas nozare neattīstītos.
Par transplantācijas virtuvi bija maz kas zināms līdz brīdim, kad savas attiecības ar nu jau aizejošo veselības ministri Andu Čakšu gan aizmuguriski, gan publiski sāka kārtot no amata ar ministres neuzticību padzītais Stradiņu slimnīcas valdes loceklis Normunds Štāls. Neatkarīgā par to jau vēstīja. Galvenais iemesls bija rebes ap grandiozajiem būvniecības iepirkumiem, taču tostarp pavīdēja arī informācija par teorētiski iespējamo orgānu tirdzniecību. Štāls arī tiesībsargājošajām iestādēm sniedza informāciju par nieru transplantācijām trešo valstu pilsoņiem, izmantojot Latvijas donoru orgānus. 2016. gadā četri gadījumi, 2015. gadā 13 gadījumu. Dievs vai grāmatvedis vien zina, cik vēl pirms tam. Vecīši no Izraēlas esot sēdējuši viesnīcās un gaidījuši donorus, jo pašu mājās viņi rindai uz transplantāciju vairs nekvalificējās. Principā tas bija visīstākais transplantācijas tūrisms ar potenciālu orgānu tirdzniecības risku. Tagad nekas tāds vairs nenotiek.
Ārzemniekus vairs neapkalpojam
Slimnīcas vadītāja Ilze Kreicberga apliecina, ka pēc viņas stāšanās amatā ārzemnieki vairs netiek apkalpoti. Nekādu ārzemnieku, nekādu viesnīcu. Veselības inspekcija taisījusi auditu, un pārkāpumi Transplantācijas centrā atrasti netika. Tikai pašmāju donori un pašmāju recipienti. Ja nesaderības dēļ orgāns paliek lieks, tas tiek atdots kaimiņiem. Piemēram, šogad divas nieres aizceļojušas uz Lietuvu. Diemžēl Neatkarīgajai tā arī neizdevās saņemt pilnu statistiku, uz kādām valstīm Latvijas iedzīvotāju ziedotie orgāni aizceļojuši iepriekšējos gados un kuru valstu rezidentiem Latvijā veikta transplantācija. Iespējams, tādēļ, ka nozares vadība raizējas par sabiedrībā pieaugošo nevēlēšanos kļūt par donoriem. Tieši šogad ir aktualizējusies diskusija par veidu, kādā cilvēks var piekrist vai nepiekrist savu orgānu izmantošanai pēc nāves. Jāatgādina, pašlaik Latvijā darbojas tā sauktā prezumētā piekrišana. Ja cilvēks to nav aizliedzis ar ierakstu Pilsonības un migrācijas pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā, tātad ir atļāvis izmantot sevi pēc nāves.Turpat var arī speciāli reģistrēties kā potenciālajam pēcnāves donoram. Taču lielākā daļa cilvēku dzīves laikā par miršanu vispār nedomā. Līdz ar to, ja kas notiek, viņi par donoriem kļūst automātiski.
Bet ja nu pašam vajag
Informētā piekrišana, kas jau darbojas pacientu tiesībās, attiecībā uz mirušiem donoriem nozīmētu, ka mediķiem katrā gadījumā jāmeklē rokā tuvinieki, lai uzzinātu aizgājēja vēlmes vai nevēlmes. Jārunā ar viņiem, kaut gan viņi tiklab ir afekta stāvoklī un nespēj pieņemt racionālu lēmumu. Bet laiks iet - orgāna pārstādīšana jāveic desmit stundu laikā. Stradiņa slimnīca tādēļ kategoriski iebilst piekrišanas principa maiņai. Tā nebūtu tikai vienas Stradiņa slimnīcas problēma. Tā būtu nacionāla problēma. Lietuvieši esot pārgājuši uz informēto piekrišanu, un tagad ļoti mokās donoru meklējumos.
Teorētiskais pamats, kādēļ vispār šo tematu cilāt, ir bažas par ļaunprātīgu neārstēšanu, donora orgānu iegūšanai. Taču Latvijas gadījumā tas vienkārši neesot iespējams. Pirmkārt, fakts, ka mirējs būs donors, slimības vēsturē netiek rakstīts un personāls to nezina. Otrkārt, visā valstī tikai četriem konkrētiem ārstiem ir pilnvara pieņemt lēmumu par mirušā iecelšanu donora statusā. Tāpēc slimnīcas vadītāja sarunā vēlreiz uzsver: «Ļaunprātīga neārstēšana nav iespējama.»
Transplantācijas joma nenoliedzami ir noslēpumainākā un baisām leģendām apvītākā medicīnas nozare. Taču, pirms pateikt «nē» paša vai sava tuvinieka ķermeņa izmantošanai pēc nāves, ikvienam der aizdomāties, kas notiktu, ja donora niere, akna, plauša vai sirds būtu vajadzīga pašam.