“Neatkarīgi no tā, vai mums patīk, vai ienīstam piedzīvot bailes, bet kā sabiedrība mēs tās noteikti cienām un baiļu svinēšanai veltām veselus svētkus – Hellovīnu, “ saka Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra valdes priekšsēdētāja, psihiatre Sandra Pūce, “ Es domāju, ka bailes var būt tikpat vecas kā dzīvība uz Zemes. Tā ir fundamentāla, dziļi saistīta reakcija, kas attīstījusies bioloģijas vēsturē, lai aizsargātu organismus pret to integritātes vai eksistences apdraudējumu. Bailes var būt tik vienkāršas kā ezīša saraušanās kamoliņā, vai tik sarežģītas kā eksistenciāla trauksme cilvēkam.”
Bailes tiek pētītas jau pēdējos 100 gadus, un pirmais par bailēm kā vienu no emocijām jau 1878. gadā savā grāmatā “Kaislību fizioloģija” rakstīja Šarls Retortē: katra emocija ir fizioloģisks process, kas sākas cilvēka smadzenēs.
Vikipēdija raksta: “Bailes ir nepatīkamas emocijas, kas rodas kā atbildes mehānisms dzīvam organismam sastopoties ar draudiem vai sāpēm. Tās ir organisma dabiska reakcija, lai pasargātu to no sociālajiem un fiziskajiem apdraudējumiem un nāves, sagatavojot to uzbrukumam vai aizsardzībai.
Cilvēkiem pirmās baiļu izjūtas parādās jau agrā bērnībā. Baiļu spēcīgums ir atkarīgs no situācijas, kurā ir cilvēks, un paša cilvēka personības un pieredzes. Intensīvas bailes var radīt īslaicīgus fiziskus traucējumus: sirdsdarbības paātrināšanos, pastiprinātu svīšanu, drebuļus, apgrūtinātu izziņu. Bailes ir saistītas ar citiem cilvēka emocionālajiem stāvokļiem: raizēm, nemieru, histēriju, šausmām un paniku.
Saskaņā ar psiholoģijas pētījumiem bailes ir primāra emocija, kas ietver universālu bioķīmisko reakciju un augstu indivīda emocionālo reakciju. Bailes mūs brīdina par briesmām vai kaitējuma draudiem neatkarīgi no tā, vai šīs briesmas ir fiziskas vai psiholoģiskas.
Bailes sastāv no divām primārajām reakcijām uz dažāda veida uztvertiem draudiem: bioķīmiskās un emocionālās.
Bioķīmiskā reakcija
Bailes ir dabiska emocija un izdzīvošanas mehānisms. Kad mēs saskaramies ar uztverto draudu, mūsu ķermenis reaģē konkrētos veidos. Fiziskās reakcijas uz bailēm ietver svīšanu, paaugstinātu sirdsdarbības ātrumu un augstu adrenalīna līmeni, kas padara mūs ārkārtīgi modrus.
Šo fizisko reakciju sauc arī par “cīnīties vai bēgt” reakciju, ar kuru jūsu ķermenis sagatavojas cīņai vai bēgšanai. Visticamāk, šī bioķīmiskā reakcija ir attīstījusies evolūcijas ceļā. Tā ir automātiska reakcija, kuru nevar kontrolēt, kas ir ļoti būtiska mūsu izdzīvošanai.
Emocionālā reakcija
Emocionālā reakcija uz bailēm, no otras puses, ir ļoti personalizēta. Tā kā bailes mūsu smadzenēs ietver dažas no tām pašām ķīmiskajām reakcijām, ko izraisa pozitīvās emocijas, piemēram, laime un satraukums, baiļu sajūta noteiktos apstākļos var tikt uzskatīta par jautru, piemēram, skatoties šausmu filmas (vai izlecot Siguldā ar gumiju no gaisa vagoniņa). Šajā saistībā noteikti būsiet pamanījuši, ka daži cilvēki ir adrenalīna meklētāji, kuriem patīk ekstrēmi sporta veidi un citas bailes izraisošas situācijas. Tie ir cilvēki ar pozitīvu emocionālo reakciju uz bailēm. Savukārt, pārējiem ir negatīva reakcija uz baiļu sajūtu, un viņi par katru cenu izvairīsies no situācijām, kas var izraisīt bailes.
Lai gan fiziskā reakcija ir uz bailēm visiem ir vienāda, atkarībā no tā, kāda personai ir pieredze, bailes var tikt uztvertas kā pozitīvas vai negatīvas.
Bailes bieži ietver gan fiziskus, gan emocionālus simptomus. Katrs cilvēks var izjust bailes atšķirīgi, taču visizplatītākie simptomi ir:
Fiziskie:
Psiholoģiskie:
Vai bailes ietekmē smadzenes? Jā, pavisam noteikti. Reakcija uz bailēm sākas smadzeņu daļā, ko sauc par amigdalu. Šis mandeļveida kodols kas atrodas dziļi galvas smadzenēs, ir mūsu emociju rades-un-kontroles-centrs. Tieši amigdala ir tā, kas “nekavējoties nospiež panikas pogu”.
Kā nākamais aktivizējas hipokamps. Šī smadzeņu daļa ir cieši saistīta ar amigdalu. Hipokamps un prefrontālā garoza palīdz smadzenēm interpretēt uztvertos draudus. Tie ir iesaistīti augstāka līmeņa konteksta apstrādē, kas palīdz personai saprast, vai uztvertais drauds ir reāls.
Piemēram, lauvas redzēšana savvaļā var izraisīt spēcīgu baiļu reakciju, bet reakcija uz to pašu lauvu zoodārzā vairāk izpaužas kā ziņkārība un domas, ka lauva ir jauka. Tas ir tāpēc, ka hipokamps un frontālā garoza apstrādā kontekstuālo informāciju, un inhibējošie ceļi mazina amigdalas baiļu reakciju un tās pakārtotos rezultātus. Būtībā mūsu "domāšanas" smadzeņu shēma pārliecina mūsu "emocionālās" zonas, ka patiesībā viss ir kārtībā. Jo baisāka ir aina (piemēram, amorfa ēna, kas parādās aiz cilvēka pamestajā noliktavā), jo spēcīgāk var reaģēt jūsu amigdala. Jo sirsnīgāka un mazāk ticama ir aina (atklāts, ka ēna ir viens zombijs, kas iet ar ātrumu aptuveni 1 km stundā), jo vairāk jūsu hipokamps mazina jūsu bailes. Tas viss noved pie tā, ka, skatoties jebkuru šausmu filmu, jūs būsiet vairāk vai mazāk nobijies.
Kamēr hipokamps analizē, tikmēr - katram gadījumam - amigdala aktivizē apgabalus, kas iesaistīti, gatavojoties motoriskajām funkcijām (cīnīties, bēgt, sastingt), kā arī izraisa stresa hormonu izdalīšanos un sagatavo ķermeni reakcijai uz briesmām: smadzenes kļūst īpaši modras, acu zīlītes paplašinās, bronhi paplašinās un elpošana paātrinās, paaugstinās sirdsdarbība un asinsspiediens, palielinās asins plūsma un glikozes plūsma uz skeleta muskuļiem, bet orgānu sistēmu, kas nav svarīgas izdzīvošanai, piemēram, kuņģa-zarnu trakta sistēma, darbība palēninās.
Patiesībā baiļu uztveršana un apstrāde ir daudz sarežģītāka nekā tikai divas smadzeņu zonas, kas līdzsvaro viena otru kā svaru kopums un tām sekojošās ķermeņa reakcijas. Zinātnieki joprojām pēta sarežģīto notikumu ķēdi, ko mūsu smadzenes sarīko, reaģējot uz bailēm. Jebkurā gadījumā mēs zinām, ka, pirms smadzenes ir paspējušas pilnībā definēt cik pamatotas vai nepamatotas ir bailes, tajās tiek iesaistītas dažas citas ķermeņa sistēmas. Un tieši šī reakcija pārvērš baiļu emocijas faktiskās fiziskās sajūtās, kuras mēs saistām ar bailēm.
Termini “bailes” un “fobija” bieži tiek lietoti kā sinonīmi, taču starp šiem diviem jēdzieniem pastāv atšķirība.
Bailes
Bailes ir emocionāla reakcija. Cilvēks var bailīgi reaģēt vai nu uz reāliem draudiem, vai uz šķietamiem draudiem. Bailes var būt laba lieta, jo tās palīdz izvairīties no potenciāli bīstamas situācijas.
Jūs varat attīstīt bailes no daudzām lietām, tostarp no suņiem vai lidošanas lidmašīnā. Dažiem cilvēkiem, kad viņi saskaras ar savām bailēm, rodas ķermeniska baiļu reakcija (piemēram, trīce vai svīšana).
Fobijas
Fobija (grieķu: φόβος — ‘bailes’) .ir reakcija uz kaut ko, kas nav drauds. Tā ir uzmācīga baiļu sajūta no ikdienišķām lietām vai sociālām situācijām. Šādas sajūtas veidojas dažādu psihožu rezultātā. Ļoti bieži šīs fobijas ir iracionālas. Tāpēc fobijas dažreiz sauc par neracionālām bailēm. Reakcija ir tik intensīva, ka var traucēt jūsu spēju darboties vai veikt ikdienas uzdevumus. Vienkārši domājot par objektu, no kura baidās, var rasties trauksmes simptomi.
Fobijas mēdz iedalīt specifiskajās un sociālajās fobijās. Specifiskās fobijas ir bailes no konkrētiem priekšmetiem, dzīvniekiem vai parādībām, bet sociālās fobijas ir bailes no dažādām ikdienišķām situācijām, piemēram, no platu ielu šķērsošanas vai no cilvēku pūļiem.
Izplatītākās fobijas ir:
Pētījumi liecina, ka fobiju izplatība visā pasaulē ir no 3% līdz 15%, un visizplatītākās ir bailes un fobijas, kas saistītas ar augstumu un dzīvniekiem. Lai arī īpašas fobijas bieži sākas bērnībā, to sastopamības maksimums ir pusmūža un vecumdienās. Fobijas saglabājas vairākus gadus vai pat gadu desmitus 10-30% gadījumu un stingri prognozē citu trauksmes, garastāvokļa un vielu lietošanas traucējumu sākumu. Tas, ka fobijas ļoti bieži iet rokrokā ar citiem psihiskiem traucējumiem, it īpaši pēc fobijas sākuma, liek domāt, ka fobiju agrīna ārstēšana varētu mainīt arī citu traucējumu risku.
Viena no pirmajām lietām, kas jānosaka, ir tas, kā jūsu īpašās bailes vai fobija ietekmē jūsu dzīvi. Labā ziņa ir tā, ka cilvēkam tas nav jāizdomā vienam.
Psiholoģiskās pārbaudes laikā ārsts var noteikt, vai jums ir bailes vai fobija. Neatkarīgi no iemesla fobijas ir ārstējami apstākļi, kurus var samazināt un pat novērst, izmantojot kognitīvās un uzvedības terapijas metodes un medikamentus. Mēs varam arī diagnosticēt un ārstēt vienlaikus ar bailēm sastopamus psihiskās veselības stāvokļus, piemēram, trauksmi.
Bailes un stress
Mums, psihiatriem, tas ir pašsaprotams, ka bailes iet rokrokā ar stresu. Bet, iespējams, cilvēki par to tik ļoti neaizdomājas. Kā jau redzējām filmiņā par to, kas notiek ķermenī stresa laikā, ir skaidrs, ka bailes ir stress visam organismam, jo ķermenī izsalās stresa hormons kortizols.
Bailēs ķermenī izdalās stresa hormoni, piemēram, kortizols un adrenalīns. Jūsu asinsspiediens un sirdsdarbība palielinās.
Un tā kā šodien vārds “stress” ir ļoti moderns un tiek piesaukts gan vietā, gan nevietā, tad ir lieti atcerēties, ka stress ietekmē gan prātu, gan ķermeni. Neliels stress ir labs un var palīdzēt mums veikt ikdienas aktivitātes. Pārāk liels stress var izraisīt fiziskas un garīgas veselības problēmas. Mācīšanās par to, kā tikt galā ar stresu var palīdzēt mums justies mazāk satriektiem un atbalstīt mūsu psihisko un fizisko labklājību.
Ja cilvēks jau tā ir ilgstošā stresā ( darbaholisms, izdegšana, utt), tad baiļu izraisītais stress tikai visu pastiprina - vājina mūsu imūnsistēmu un var izraisīt sirds un asinsvadu bojājumus, kuņģa-zarnu trakta problēmas, piemēram, čūlas un kairinātu zarnu sindromu, kā arī samazināt auglību.
Lai gan bailes ir dabiska reakcija uz dažām situācijām, ja bailes ir ekstrēmas vai nesamērīgas ar faktiskajiem draudiem, tās var izraisīt psihiskos traucējumus. Tāpat bailes var būt arī dažu psihiskās veselības stāvokļu simptoms, kas sevī iekļauj panikas lēkmes, sociālās trauksmi, fobijas un pēctraumatiskā stresa traucējumus (PTST).
Līdz ar to, atbilde uz jautājumu -Vai bailes ir psihiska slimība? - atbilde ir NĒ, bailes pašas par sevi nav psihiska slimība. Bailes ir kaut kas tāds, ko mēs visi reizi pa reizei piedzīvojam. Tikai tad, ja piedzīvotais ir emocionāli smags un ilgstošs, tas var izraisīt psihiskās veselības problēmas.
Slimību diagnozes, kas saistītas ar bailēm:
Panika F41.0
Panika ir neprognozējama trauksmes vai baiļu lēkme, kas sākas pēkšņi bez konkrēta provocējoša faktora/šo faktoru nevar identificēt. Panikas lēkmes nav saistītas ar nepārprotamu stresu vai dzīvībai bīstamām situācijām.
Agorafobija F40.0
Bailes, ka varētu sākties trauksme, panikai līdzīgi simptomi vai ģībšanas sajūta sabiedriskā vietā, cilvēku pūlī, bailes ceļot vienam. Pacients pakāpeniski sāk izvairīties no visām vietām, kur varētu subjektīvi palikt slikti, no kurām nevarētu izkļūt vai kur netiktu sniegta tūlītēja palīdzība. Panikai līdzīgi simptomi vai izvērsta lēkme var sākties arī tad, ja pacients tikai domā par iespējamu nokļūšanu šādās situācijās.
Bailes saistītas ar šādiem apstākļiem:
Agorafobija bieži komplicējas ar paniku.
Sociāla fobija F40.1
Bailes nokļūt uzmanības centrā vai uzvesties tādā veidā, kas būtu pazemojoši vai apkaunojoši. Trauksme visbiežāk parādās, uzstājoties publikas priekšā, atrodoties sabiedriskās vietās, ēdot vai negaidīti tiekoties ar paziņām.
Bailes pavada:
Pacients izprot, ka trauksme ir pārmērīga un nepamatota, taču pašam neizdodas to pietiekami kontrolēt, tāpēc cenšas no šādām situācijām izvairīties.
Būtiski ir tas, ka fobijas var ārstēt. Psihiatra konsultācija nepieciešama, ja: fobijas ir ilgāk par trim mēnešiem, ar fobijām saistīti nozīmīgi sociālās funkcionēšanas traucējumi, fobijas ir līdztekus ģeneralizētai trauksmei, panikai, depresijai, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, neefektīvs ārstēšanas kurss pirmajās 12 nedēļās, pacients pauž noturīgas pašnāvības domas, runā par konkrētu pašnāvības plānu,jālemj par psihoterapijas izvēli: gan tad, kad psihoterapiju sāk pirmoreiz, gan atkārtotu fobiju saasināšanās periodā.
Baiļu psihoze, ko ar citiem vārdiem sauc par paranoju, ir stāvoklis, kad cilvēkam ir ilgstoša baiļu sajūta un iedomas par to, ka viņš tiek vajāts.
Paranoja (no sengrieķu: παράνοια (paránoia) — 'neprāts') ir psihiski traucējumi, kuros personas domāšanu izteikti ietekmē raizes un bailes, bieži izraisot domāšanas iracionalitāti un murgus. Paranoiskai domāšanai ir raksturīga vajāšanas mānija — nerimstoša pārliecība par nopietnu, gandrīz visur esošu apdraudējumu. Paranoja nerada pārmaiņas personībā.
Daži no apstākļiem vai faktoriem, kas var izraisīt baiļu psihozi, ir: alkohola, recepšu medikamentu vai izklaidējošu narkotiku ļaunprātīga lietošana (iepriekš minētie traucējumi ir tad, ja tas ilgst ilgāku laiku). Smagas galvas traumas (satricinājumi un traumatiskas smadzeņu traumas). Traumatiska pieredze (pagātnē vai tagadnē).
Nelielas bailes ikdienas dzīvē ir diezgan parasta situācija un, lielākoties, tās pasargā no iespējama kaitējuma. Bailes padara piesardzīgāku, ļauj atpazīt briesmas. Bet, ja bailes kļūst par šķērsli jūsu dzīvē, lai sasniegtu labākas iespējas, kas dotu jums lielākus panākumus, tad tas noteikti ir jārisina.
Mēs neesam ikdienā pieraduši domāt, ka arī bailēm ir gradācijas, ka mēs tās varam mērīt tā kā zemestrīci desmit baļļu sistēmā. Var būt tādas bailes, kas ir desmit balles, kas ir panika, bet var būt arī bailes uz trim ballēm, kad zeme tā kā šūpojas, bet vēl varu noturēties uz kājām. Šajā gadījumā var palīdzēt arī pats sev.
Savukārt, ja viss iepriekšminētais nelīdz, vai jūtat, ka bailēm vai fobijai klāt pievienojas trauksme, iespējams, nepieciešams meklēt speciālista - psihologa, psihoterapeita, psihiatra palīdzību.
Augsti baiļu un trauksmes līmeņi var izraisīt ievērojamas ciešanas un smadzeņu darbības traucējumus, un ierobežot cilvēka spēju gūt panākumus un dzīvesprieku. Gandrīz katrs ceturtais cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo trauksmes traucējumu veidu, un gandrīz 8 procenti saskaras ar posttraumatiskā stresa traucējumiem (PTSS).
Trauksmes un baiļu traucējumi ir fobijas, sociālā fobija, ģeneralizēta trauksme, separācijas trauksme, PTSS un obsesīvi kompulsīvi traucējumi. Šie stāvokļi parasti sākas pusaudža gados, un bez atbilstošas ārstēšanas var kļūt hroniski. Labā ziņa ir tā, ka mums ir efektīvas ārstēšanas metodes, kas darbojas salīdzinoši īsā laika periodā, psihoterapijas un medikamentu veidā.
Ir dažādas terapeitiskās pieejas, ko speciālists var izmantot, lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt bailes. Izmantotā stratēģija var būt atkarīga no tā, kas cilvēkā izraisa bailes. Bailes, ko izraisa fobija, trauksmes izraisītas bailes, bailes, ko izraisa īpašs notikums, un bailes bez zināma iemesla noteikti pieprasīs dažādas pieejas terapijā.
Daži izplatīti terapijas veidi, lai palīdzētu cilvēkiem pārvaldīt bailes, ir: Ekspozīcijas terapija; Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT); Desensibilizācija un traumu pārstrāde ar acu kustībām (EMDR); Psihodinamiskā terapija, Medikamentozā terapija (nepieciešamības gadījumā, izvērtējot situāciju personalizēti, medikamentozā terapija var tikt izmantota atsevišķi, vai arī, to kombinējot ar psihoterapiju).
Bailes no psihiatra vizītes
Bailes no psihiatra vizītes ir viena no Jatrofobijas (bailes no ārstiem) paveidiem. Iespējams, ka visapgrūtinošākā fobija - jo kā ir baidīties no tā, kas tiešām varētu palīdzēt tikt pāri fobijai.
Cilvēks var domāt, ka problēma ir vājuma pazīme. Var arī justies neērti apmeklēt psihiatru, var baidīties, ka kāds var uzzināt, ka jāiet pie psihiatra ( šeit psihiatrijas stigmatisms). Kad cilvēks pirmo reizi pieņemat lēmumu apmeklēt psihiatru, ir šīs bailes, tās, visticamāk, slēpjas citur.
Cilvēki dažreiz baidās apmeklēt psihiatru, jo baidās no tā, ko citi domās. Svarīgi atcerēties, ka psihiatru pienākums ir saglabāt sesiju konfidencialitāti. Un tas būtiski atšķiras no sarunas ar draugu. Ikviens var brīvi runāt ar psihiatru, nebaidoties, kā viņš varētu reaģēt. Jūs varat būt jūs pats un teikt visu, kas jums ienāk prātā. Apziņa, ka spējat par visu runāt atklāti, samazina kaitinošās domas, kas var novirzīt jūs uz negatīvas domāšanas ceļa.
