Uz tik lieliem kompromisiem ar sirdsapziņu, ar kādiem jārēķinās šodien Saeimas deputātiem, pieņemot budžetu 2010. gadam, laikam tikai deputāti vien spējīgi. Jo, savai tautai acīs skatoties, nolemt, ka tai jāgrimst dziļākā nabadzībā un jāizdzēš pēdējie cerību stari par ekonomikas atveseļošanu, tas tiešām ir neapskaužams darbs.
To labi apzinoties, vairāki tautas priekšstāvji mierina sevi, ka šis jau būs tik tāds starpbudžets un pēc tam jau nākšot īstais, kas visu saliks savās vietās un atkal atjaunos sagrauto ekonomiku, noslaucīs asaras grūtdieņiem u.tml. Taču tie ir, lai arī cik sirsnīgi gribēti, tomēr salti meli. Katrs zina, ka budžets ir likums, kurš stājas spēkā no 2010. gada 1. janvāra, un, pat neatkarīgi no tā, cik ilgi tas darbosies pieņemtajos ietvaros, tas izraisa bieži vien neatgriezeniskas sekas. Šā budžeta sekas iedzīvotāji jutīs, saņemot jau pirmos rēķinus februārī un pirmo janvāra algu.
Tie, kas apzinās, ka pat kaujamai aitai ir tiesības uz pirmsnāves brēcienu, dosies protestēt pret jaunajiem noteikumiem, kurus valstij uzspiež aplama politika.
Nu, protestējiet, protestējiet, katram ir tiesības uz viedokli, bet no tā jau nekas nemainīsies, budžets tāpat tiks pieņemts – aptuveni tāda bija Valsts prezidenta Valda Zatlera doma, kuru viņš vakarrīt, jau ceļa jūtīs uz ikgadējo slēpošanas tūri Alpu kalnos būdams, pauda publiski. Protestēšana tātad ir tukša bļaustīšanās, jo deputāti jau tautu sadzirdēšot, bet budžets tāpat jāpieņem, jo tik nenoteikti dzīvot nevar.
Taisnību sakot, jābrīnās, kāpēc nevar? Mētāšanās ar īstermiņa lēmumiem, kuru sekas tiek rēķinātas vien fiskāli, neņemot vērā sociālo situāciju, notiek jau visu šo gadu. Šķiet jau, ka nenoteiktība ir varas stratēģija. Nepārtraukti uzturētā intriga kāds ārprāts vēl sekos pilnīgi dezorganizē sakarīgu protestu iespēju, tāpēc cilvēki īsti apzinās varas pieņemto lēmumu sekas tikai tad, kad tie jau labu laiku darbojas. Un apstiprinājums, ka izdevumu samazināšanas lēmumu nejēdzībai un neatbilstībai nav robežu, ir, piemēram, fakts par nulles fiskālo un sociālo efektu no pensiju samazināšanas strādājošiem pensionāriem par 70%: lielākā daļa strādājošo pensionāru pilnībā pārgāja sociālā budžeta maizē, bet viņu atbrīvotās darba vietas jauniem cilvēkiem netika – tās tika likvidētas.
Labi, šajā budžetā sociālā joma netiek vairs skarta tik būtiski kā visa gada laikā. Taču tā var jau ļoti konkrēti saspringt ap gada vidu – nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, ka būtiskais nodokļu sloga spiediens diemžēl neattaisnosies. Nodokļus nemaksās gan tāpēc, ka nevarēs, gan tāpēc, ka negribēs. Un sekas – kārtējais sociālo izdevumu grieziens, jo, protams, ieņēmumu prognožu nepildīšanās un kreditoru prasība samērot izdevumus ar ieņēmumiem liks tūlīt ķerties klāt sociālajai sfērai.
Ja vien valdība saskatīs turpmāko jēgu ekonomikas sašaurināšanai līdz apmēriem, kuros tās pastāvēšana kļūst bezjēdzīga.
Varbūt psiholoģisks spiediens protestu veidā liks līdz varas stratēģijas maiņai nonākt ātrāk. Un nevis augstprātīgi konstatēt, ka protesti ir demokrātijas forma, bet to "būtība ir parādīt viedokli, nevis panākt konkrētu rezultātu", kā to uzskata Valsts prezidents.