Uzticības krīze nav beigusies

Uzticības krīze valstī, kas izveidojās pēc Zolitūdes traģēdijas, neatrisinās ar burvja mājienu brīdī, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja par demisiju.

Pirmkārt, ir svarīgi saprast, kāpēc viņš atkāpās: vai tāpēc, ka viņš ir tās perversās sistēmas galvenais reprezentants, kas ļauj pēc 54 nevainīgu cilvēku slepkavības visiem vainīgajiem brīvi ganīties vēl nedēļu pēc traģēdijas un neuzņemties pat morālu atbildību par notiekošo, vai tāpēc, ka kopā ar partijas biedriem izrēķināja, ka atkāpjoties viņš un Vienotība iegūst morālu handikapu, kas neļaus nākamajās vēlēšanās gluži aiziet pa skuju taku?

Lūk, to tad parādīs nākamās darbības un reakcijas uz notiekošo. Ministru prezidenta atkāpšanās un politiskas atbildības uzņemšanās pēc tikšanās ar Valsts prezidentu ļāva abiem valsts vadītājiem iziet no situācijas ar godu. Andrim Bērziņam noturēt to augsto morāles latiņu, ko viņš parādīja ar uzstāšanos uzreiz pēc traģēdijas. Valdim Dombrovskim – to, ka viņš tomēr pēc sešām dienām ir aptvēris situācijas nopietnību, nevis mēģina sevi aizbildināt ar vārdiem «kādam taču ir jāstrādā».

Un tiešām – strādāt nāksies. Pirmkārt, demontējot koruptīvās saites politiskajā elitē ar būvniecības sektoru. Otrkārt, demontējot pēc traģēdijas uzskatāmās koruptīvās saites tiesībsargājošajā sistēmā, kas liek policijas dūžiem un prokuroriem plātīt mutes kā zivīm sausumā un nesaskatīt noziegumu pat aiz 54 cilvēku līķiem. Treškārt – uzsākt likumdošanas izmaiņas, kas sakārto būvniecības likumdošanu atbilstoši sabiedrības, nevis būvnieku interesēm, un sakārto attiecības ar investoriem Latvijā, nevis ļaujot izkalpināt mūsu tautiešus par sviestmaizi, bet izvirzot stingras prasības atalgojuma līmenim un darba apstākļiem. Bet galvenokārt – veidot tādu valsts attīstības stratēģiju, kas atkarīga nevis no Briseles stabules vai taupības žņaugiem, kas sažņaudz veselo saprātu valsts pārvaldē tik ļoti, ka pieļauj risku ne vien ar cilvēku labklājību, bet ar gluži fizisku eksistenci.

Un šajā stratēģijas uzstādījumā arī parādās atbilde uz jautājumu, vai to vēlreiz pēc apzinīgā atkāpšanās akta var darīt Valdis Dombrovskis un Vienotība. Nē, lai arī tieši šīs varas partijas rokās šobrīd atrodas visas būtiskākās varas sviras un visas vienošanās ar ekonomiskajiem smagsvariem par turpmāko varas gaitu ir sajūgtas ar tieši šādas komandas atrašanos Ministru kabinetā. Tas arī būs galvenais izaicinājums Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kuram jānosauc nākamā valdības vadītāja vārds.

Ja līdz šim katram prezidentam bija pašsaprotami nosaukt Valdi Dombrovski kā valdības veidotāju, tad tagad situācija ir mainījusies – Dombrovskis var saņemt politiķu uzticību sarežģītā partijiskā tirgū, bet nevar saņemt to, kā dēļ atkāpās, – tautas uzticēšanos viņa spējai atrisināt iepriekšminētās valsts problēmas. Līdz ar to viņa vēlreizēja nominācija tikai radītu kārtējo varas kolapsu.

Šobrīd uzskatāmi parādīsies atšķirība starp politikāņiem un valstsvīriem, un to attiecinu ne vien uz izjukušās koalīcijas dalībniekiem, bet arī uz opozīciju. To visu mīstīšanās ap varas bļodu var izraisīt uzticības krīzes eskalāciju un novest pie tā, ka par necienīgu būs atzīstama nevis vien iepriekšējā, viena cilvēka (kurš pat sēras nevīžo cienīt) ambīciju dēļ atlaistā Saeima, bet arī šī, kas sava komforta dēļ izrādījās nespējīga prasīt ministru politisko atbildību.

Situācija ir revolucionāra un prasa revolucionāru risinājumu, nevis kārtējo veco vēžu pārcelšanu citās kulītēs.

Svarīgākais