Nav ko čammāties

Jaunās valdības darbam jāizskatās pēc komandas darba, vakar televīzijā teica Vienotības līdere un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kurai kā ietekmīgākās partijas vadītājai aizvakar izdevās atrisināt Valsts prezidenta Andra Bērziņa rēbusu par nākamā premjera nosaukšanu.

Savu aizvietotāju valdībā Āboltiņai bija izdevies atrast zemkopības ministres Laimdotas Straujumas veidolā. Vai šis dāmu tandēms aiznesīs Vienotību tādā pašā statusā pāri Saeimas vēlēšanu barjerai, ir jautājums. Taču jautājums par nākamās valdības eksistenci izskatās atrisināts: Laimdotas Straujumas mātišķais tēls un izcilā pieredze, sadarbojoties ar dažādiem politiskajiem spēkiem valsts pārvaldē, lika sarkanajām līnijām izbalēt un nepatikas barjerām brukt.

Tā dēvēto labējo partiju saskaņa liktu skaudībā drebēt šī vārda politiskajiem nēsātājiem, ja vien būtu pārliecība, ka šī valdība tiešām spēs šādā noskaņojumā arī nostrādāt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām rudenī.

Lai tas izdotos, ir izvēlēts labi pārbaudītais variants ar gružu paslaucīšanu pagultē un par to aizmiršanu vismaz līdz brīdim, kad tie nesāk ost. Proti, visi jautājumi, par kuriem topošā koalīcija nespēs vienoties, nemaz arī netiks risināti. Tas, protams, ir ļoti asprātīgs veids, kā draudzīgi sēdēt pie siles līdz vēlēšanām, bet pilnīgi neefektīvs veids, kā virzīt uz priekšu valsts attīstību. Bet – ja nekāda principiāla redzējuma par turpmāko valsts attīstību nav... nu, tad arī šāds stils noderēs. Turklāt šī stila apoloģēti noteikti uzreiz pateiks – bet ko var gribēt, 10 mēneši līdz vēlēšanām, Saeimas sastāvs, kāds ir, tāds ir... Ja uzskata, ka vēlētāju balsis var saņemt par mierīgu muļļāšanos (jāsaka, Latvijas apstākļos tas pat nav neiespējami, īpaši tāpēc, ka alternatīvas ir nožēlojamas vai tiek izcirstas iedīglī), tad šeit ir atrasta ideāla valdības formula.

Vienotībai paliekot līderpozīcijās valdībā, gan netiek atrisināts cits Valsts prezidenta pēc Maxima traģēdijas dotais uzstādījums par valsts pārvaldes sistēmas maiņu. Ir maz ticams, ka līdzšinējie valdošie nemēģinās sabotēt šo Andra Bērziņa plānu. Ja vien viņš pats neizvirzīs sistēmiskas izmaiņas kā prasības topošās valdības deklarācijai. Taču viens nav laukā karotājs... un domubiedrus Andrim Bērziņam ir vairāk izdevies savākt ārpus oficiālo amatpersonu loka.

Cita starpā, valdības tapšanas process nebūt neizskatās tik gluds, cik patētiska un bezierunu šķita tūlītējā gatavība visiem labējiem stāties zem Straujumas karogiem. Reformu partijas grūstošā ietekme ir nenovēršama, un, izņemot teju visu smagsvaru īpatnējo pieķeršanos Riharda Kozlovska palikšanai iekšlietu ministra amatā, nekādas citas līnijas nav akmenī ieskrāpētas. NA pieticību amatos laikam virza doma par iespēju skaisti iznesties nevainīgā nacionālā putna statusā pirms vēlēšanām, taču piemirstot, ka uz šādu lidojuma augstumu būs diezgan daudz arī citu pretendentu. Niknas iekšējas cīņas izcīnīs pati Vienotība ap finanšu ministra krēslu, kur sarežģīti savīsies šīs partijas pārstāvju cerības uz eiroamatiem ar vēlmi tūdaļ pat tikt pie otra ietekmīgākā amata valdībā.

Pats aizraujošākais gan būs vērot, kā atkalnokļūšanas valdībā smagumu spēs iznest ZZS. Varas nogribējušies Saeimas frakcijas deputāti jau tagad, šķiet, iepērk vairumā jaunas šlipses, lai cēlāk izskatītos kopējā Ministru kabineta pirmās sēdes fotogrāfijā. Jācer, ka ZZS pietiks prāta nevilkt ārā vecos vēžus un bāzt visās tajās pašās uz neilgu laiku aizmirstajās varas kulītēs. Partijas lielā iespēja, lai neizskatītos pēc novecojoša līgavaiņa pie kāzu galda, ir piedāvāt jaunas sejas ministru amatiem, kuri ar savu degsmi spētu radīt pārliecību, ka šī valdības koalīcija tiek veidota ar kādu vīziju un redzējumu nākotnei, nevis tāpēc, ka kaut kā jānočammājas līdz vēlēšanām.

Svarīgākais