Par skaisto atkritumu biznesu

© F64 Photo Agency

Pasaule griežas ap piecpadsmit gadus veco Grētu. Daļa viņu pamatoti dievina, citi pamatoti apsmej. Labi, ka, viedokļus šķiļot, vēl cits citu ar nav apslaktējuši. Ja tomēr norobežojamies no zviedru pusaudzēm, korumpētām zaļo partijām vai kaismīgiem zero waste faniem, tad nākas secināt, ka grimstam paši savos mēslos.

Nupat medijos pavīdēja ziņa, ka depozīta sistēma, turklāt super puper uzlabota salīdzinājumā ar pārējo pasauli, Latvijā tikšot ieviesta ap 2022. gadu. Attiecīgais likums trešajā lasījumā esot saņēmis dažas tonnas samudžinātu priekšlikumu, par kuru būtību neviens netiekot skaidrībā. Tas nozīmē, ka vismaz vēl dažus gadus dzīvosim izlietotu plastmasas pudeļu, stikla burku un alumīnija kārbu kalnos. Tas ir tikai viens ļoti konkrēts, labi redzams piemērs no Latvijas ikdienas, daudz saprotamāks par mūžam kūstošajiem ledājiem Antarktīdā.

Manuprāt, cilvēces galvenā problēma ir nevis atkritumi, bet slinkums, stulbums un īsa atmiņa. Savukārt atkritumi ir bizness. Tas iekārtots, balstoties uz šiem trim vaļiem. Vispirms vieni uzņēmēji mums pārdod kaudzi atkritumu, un tad mēs maksājam otriem uzņēmējiem, lai viņi tos aizvāc. Pa vidu ir visādi recycle, grīnpīsi, depozīti un tamlīdzīgs bulšits.

Parakņājos pagātnē un secināju daudz aizraujoša. Mana vecvecmamma pratusi pāršūt visneiedomājamākos apģērba gabalus. Viņa neļāvusi mest ārā vecas drēbes. Protams, tās krājās, krājās, līdz nonāca ugunskurā. Tomēr objektīvi vērtējot, vecvecmammas gudrība ļāva apģērbt ģimeni kara un pēckara terora laikos. Vai varat iedomāties tādu pāršūšanu mūsdienās? Tas nebūtu iespējams pat vistrakākajā krīzē, pat ja kāds vēl prastu apieties ar šujmašīnu, diegu un adatu. Mūsdienu apģērbus ražo no ātri novecojošiem, saplūkošiem materiāliem, kas nereti pusgadu pēc iegādes ir ārā metami. Šīs lupatas nevar pat dedzināt. Tā sauktie kokvilnas izstrādājumi svilstot pil un smird kā maita. Lietotu apģērbu kalni kļūst par ļoti konkrētu problēmu. Par to sāk uztraukties Latvija, kas kļuvusi ne vien par autoriepu, bet arī lupatu izgāztuvi.

Mana vecmamma mūžu nodzīvoja ar diviem telefona aparātiem. Pirmais bija melns, ar ripu. To griežot, tika radīts impulss un notika savienojums ar centrāli, kuras laipnā tante savienoja ar nosaukto numuru. Tad parādījās VEF ražots aparāts ar ciparu ripu. Numuru varēja uzgriezt zvanītājs, bet tante centrālē palika bez darba. Tagad man rakstāmgalda atvilktnē mētājas vismaz desmit mobilie tālruņi, ko esmu pircis vairāk nekā desmit gadu laikā. Ar mirušām baterijām, pārsprāgušiem ekrāniem vai nestrādājošiem taustiņiem. Tomēr vai mūsdienās kāds gribētu atteikties no viedtālruņa par labu stacionārajam telefonam, kas tikai zvana? Mēs aizgūtnēm esam par litija jonu akumulatoriem - ekoloģisku katastrofu kopš to izgudrošanas brīža.

Kad piedzima meita, dzimtsarakstu nodaļā mums ar sievu izsniedza atļauju nopirkt jaunlaulāto veikalā autiņus un dažus metrus marli. Tagadējās jauno ekologu paaudzes ir izaugušas pamperos, bet māmiņas stāstus par autiņu mazgāšanu uztver apmēram tāpat kā mēs bērnībā pasakas par trejgalvu pūķi. Tomēr pamperi ir vēl viena ekoloģiska katastrofa.

Tā dzīvojam. Ja trīs cilvēku ģimene lielveikalā nopērk krājumus nedēļai, no četrām iepirkumu kulēm vienu veido atkritumi - iepakojums, iesaiņojums un tamlīdzīgi krāmi. Aptiekā kopā ar paciņu zāļu dabūjam kartona kasti, divas paciņas no plastikāta un folijas, kurās katrā iemīcītas septiņas mikroskopiska izmēra tabletītes, un vājprātīga izmēra palagu ar zāļu lietošanas instrukciju vismaz desmit valodās. Mazā Grēta uzskata, ka cilvēce šo atkritumu apli varot pārcirst. Es domāju, ka ne.



Svarīgākais