Palīdzēsim rakstniecei

Šonedēļ sociālajos tīklos izplatījās ziņa, ka redzi zaudējusi rakstniece Elita Franciska Cimare. Pieļauju, ka lasītāji viņu pēdējā laikā vairāk pazīst kā Francisku Ermleri – pavisam nesen izdoto detektīvromānu cikla Rīgas detektīvs sērijas divu romānu autori. Atgādināšu to nosaukumus: Jūgenda pasāža un Rīgas zīmoga alķīmija. Pirms tam, 2000. gadu sākumā, iznākušas viņas grāmatas Sarkanie ūdeņi, Purvā ieņemtie, Porcelāns un Jersikas derība.

Sazvanījos ar rakstnieci, viņa šo bēdīgo faktu apstiprināja un pastāstīja, ka redze zaudēta nepareizas ķīmijterapijas rezultātā, tomēr ir cerības, ka to iespējams atjaunot sešdesmit procentu apmērā. Lai tas notiktu, nepieciešama samērā neliela naudas summa, 4000 eiro, kas daļēji jau saziedota. Ziedot rakstniecei var Swedbank, LV69HABA000130A104687, ElitaiFranciskai Cimarei. Lūdzu, palīdziet! Šis ir vēl viens piliens uz mūsu medicīnas sistēmas cietpaurīgās vājprāta klints. Nezinu, kam jānotiek, lai tā beidzot sadruptu un cilvēkiem būtu iespēja atgūt veselību, nelūdzot ziedojumus un necerot uz līdzcilvēku līdzjūtību. Jāpiebilst arī, ja valstī būtu pieņemts likums par radošajām personām, palīdzību varētu sniegt arī tā ietvaros. Pagaidām mākslinieki šajā ziņā ir gandrīz neaizsargāti. Arī tad, ja summa ir samērā neliela, kā šajā gadījumā.

Bet nu tradicionālais iknedēļas apskats kultūrā. Kaismīgi! Tā vienā vārdā var raksturot viļņu bangas Latvijas psihoterapijas frontē, kas šonedēļ noslēdzās ar psihoterapeita Viestura Rudzīša sertifikāta anulēšanu. Vēl dedzīgāka bija līdzpilsoņu reakcija – izlasījuši Delfu publikāciju, faktiski jau no konteksta izrautu spocīgu citātu virteni, viņi šausminājās par Viesturu Briesmīgo, neapzinoties, ka paši atgādina vecenīti ar pagalīti no kādas vecas Imanta Kalniņa dziesmas. It kā normāli ļaudis, viedoklis ir, bet tā vien šķiet, ka lasījuši to, kas rakstīts Rudzīša blogā, nav.

Pirms nedēļas stāstiju par pirmajām Izcilības balvām kultūrā. Toreiz likās, ka nav vērts šo lietu cilāt smalkāk, tomēr jāatzīstas – nenocietos, replika būs. Ja Izcilības balva kultūrā ir 7000 eiro (tā teikts nolikumā, ko atradu Kultūras ministrijas mājaslapā) un uz balvu var pretendēt ne vairāk kā trīs kultūras darbinieki, tad šonedēļ ziņās lasāms, ka Izglītības un zinātnes ministrija balvās par sportistu izciliem sasniegumiem ir piešķīrusi 700 918 eiro. Sportistus labprāt apsveicu. Tomēr kālab tāda nevienlīdzība? Gandrīz vai Orvels būtu jācitē.

Arī pasaules mērogā notikušas interesantas lietas. Nelielās Francijas pilsētiņas Sentomēras, kura rakstos pirmoreiz pieminēta 7. gadsimtā, bibliotekāri aiz brīnumiem gandrīz zaudēja valodu, pavisam nejauši atklājot, ka viņu noputējušajā grāmatu valstībā glabājas ārkārtīgi rets Šekspīra lugu krājuma pirmizdevums, kuram neviens lasītājs nebija pieskāries apmēram divsimt gadu! Bibliofili apgalvo, ka līdz mūsdienām esot saglabājušies 230 šādi pirmizdevuma eksemplāri, kam, protams, ir astronomiska vērtība naudas izteiksmē un ko glabā ar vislielāko cieņu un rūpību. Izrādās, bibliotēkā šo retumu 16. gadsimtā aizmirsis kāds izklaidīgs jezuītu mūks no Anglijas, un visticamāk neviens to vairs nav lasījis.

Savukārt briti jau ir pasludinājuši savu 2014. gada vārdu. Par tādu atzīts darbības vārds vape. Ar to apzīmē elektronisko cigarešu dūmu ieelpošanas procesu. Interesanti, pēc cik ilga laika veiposim arī Latvijā? Vietnē time.com varat uzzināt vēl virkni britu 2014. gada jaunvārdu. Iespējams, ka drīz vien tradicionālās beibes (baby, babe) aizstās Oksfordas vārdnīcā šogad oficiāli iekļautais vārdiņš bae, ko iespējams attiecināt gan uz romantisko partneri, gan kaut ko jauku (īpašības vārda nozīmē). Vēl pie gada jaunvārdiem var pieminēt budtender – tas ir apzīmējums oficiālajiem marihuānas pārdotavu darbiniekiem, un normcore, kā tiek dēvēta mode ģērbties uzkrītoši nemodernās un neizteiksmīgās drēbēs.

Ir vērts pieminēt šo sakopto un gludi ieeļļoto britu valodniecības modeli, kura ietvaros valodas speciālisti analizē jaunākās valodas tendences dažādos valodas slāņos, izceļot no valodas straumes jaunvārdus, kuri varētu aizķerties literārajā valodā. Es labprāt novēlētu mūsu valodas kopējiem tādus resursus un iestrādnes, kas pavērtu iespēju reizi gadā publiskot jaunu Latviešu valodas vārdnīcu. Tas ļautu mums izvairīties no ne viena vien nevēlama aizguvuma, kas latviešu valodas gadījumā vispirms iesakņojas valodā bez kādas regulācijas, bet tad filologi izmisīgi pūlas to aizvietot ar kaut ko labskanīgāku, kas ne vienmēr izdodas.