Muzeja kari

Neraugoties uz ekstrēmajiem apstākļiem, ko radījis Rīgas pils ugunsgrēks un rekonstrukcija, Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) ir vieta, kur valda diezgan klusa gaisotne. Kāda gan vajadzība trokšņot telpās, kur rātni, plauktos saliktas, glabājas Raiņa, Plūdoņa, Virzas un citu klasiķu atstātās relikvijas? Arī lasītavā ālēties nepiedien, tur, ja tiek iekšā, strādā nopietni cilvēki, un pat mobilā telefona vibrēšana nav labais stils. Savukārt izstāžu darbs rekonstrukcijas laikā ir apstājies. Tomēr šonedēļ šajā klusuma valstībā nogranda iespaidīgs sprādziens, kas neveiksmju vajātajam RMM, manuprāt, bija vajadzīgs kā piektais ritenis Karlsonam, kurš dzīvo uz jumta.

Ziņa par RMM direktores Ilzes Knokas atlaišanu bija diezgan liels pārsteigums daudziem. Acīmredzot iekšējā spriedze, kas RMM valdīja, bija sasniegusi bīstamus apmērus, ja reiz kultūras ministre Dace Melbārde par tādu soli izšķīrās. Tomēr jebkurā gadījumā šī rīcība ir riskanta, ņemot vērā to ļodzīgo situāciju, kurā muzejs atrodas.

Jāatgādina, ka muzeja saimniecība vēl nesen bija izvietota divās ēkās. Viena, kur notika izstādes, atradās Pils laukumā, otra – fondi un lasītavas – pašā Rīgas pilī. Pilī muzeja krājumi nonāca, šķiet, padomju ēras sākumā uz kāda pagaidu rīkojuma pamata, apliecinot, ka nav nekas noturīgāks par jēdzienu «pagaidu». Nu rekonstrukcijas un ugunsgrēka dēļ RMM nonācis gaidīšanas režīmā. Izstāžu darbība faktiski apturēta, RMM pagaidu lasītava pārcelta uz pagaidu telpām Tērbatas ielā 75, bet skaidras informācijas par nākotni trūkst. RMM interneta vietnes svaigākā ziņa atgādina tīru sviestu: «Kā jau ziņots, Rakstniecības un mūzikas muzejs ir paveicis neiespējamo – pārvācies no savām pastāvīgajām telpām uz pagaidu mājvietu. Neiespējamo tāpēc, ka pārvākšanās tika uzsākta (un arī pabeigta) situācijā, kad pagaidu telpas ne tuvu nebija gatavas uzņemt savus jaunos iemītniekus. Arī tāpēc, ka, par spīti pieredzei, ekspertīzei un prasmēm, paši izrādījāmies visai negatavi pārcelšanās pasākumam kā tādam, un ne tikai psiholoģiski. Arī tagad vēl ne visas telpas ir gatavas, ne viss tehniskais nodrošinājums, kāds pat mūsu pieticīgajos apstākļos uzskatāms par minimālo, brūns un gatavs, bet – lai vai kā – muzejs ir novietojies netālu no savas juridiskās adreses un lēciena gatavībā gaida nākamo pārvākšanos: pēc gada vismaz nedaudz sāksies viss no jauna, jo daļa no muzeja atgriezīsies savā līdzšinējā adresē Pils laukumā.»

Ej nu saproti, ko šī dzejproza nozīmē, bet šādā brīdī RMM ir palicis bez vadības, tāpēc man kā RMM klientam ir pamats uztraukties par RMM nākotni ne vien savā, bet arī citu literatūras pētnieku un rakstnieku vārdā.

Pirmkārt, ir jājautā, kas notiks ar muzeja stratēģisko došanos 21. gadsimta virzienā, jo acīmredzami ir tas, ka RMM, neraugoties uz nosaukuma maiņām, dekoratīviem feisliftingiem un frīkiem mēģinājumiem repot, dzīvoja kādā krietni lēnākā laiktelpā nekā pārējā pasaule. No šā, pirmkārt, izriet otrkārt – vai muzejā pēc rekonstrukcijas beidzot būs arī pietiekams bāzes finansējums, lai tas spētu piedāvāt ne vien mūsdienīgas ekspozīcijas, bet veiktu arī zinātnisko (nevis tikai uzkrājošo) funkciju. Treškārt, kad nu Ilze Knoka atlaista, un viņa, izmantojot savas tiesības, visticamāk, tiesāsies par atjaunošanu darbā, kurš būs tas muzeoloģijas guru, kas uzņemsies šīs RMM spožās nākotnes stratēģijas izstrādi, zinot, ka sēž uz tiesvedības vulkāna.

Ir grūti saprast, kāpēc tāda organizācija kā RMM, kam loģiski vajadzētu būt Latvijas līderim literatūras un mūzikas pētniecībā, tiek gadiem spārdīta, šķaidīta, reformēta un «pagaidām pārvietota». Atgādināšu, ka krīzes laikā tika runāts pat par muzeja likvidāciju, no tā atšķēla teātra daļu. Šī pieeja, manuprāt, nav nekas cits kā valstiski kultūrpolitiska redzējuma trūkums, no vienas puses, un muzeja darbinieku izmisīga vezuma vilkšana, no otras puses. Vai šīm pusēm beidzot nevajadzētu satikties, izveidot mūsdienīgu platformu un pacelt šo unikālo kolekciju Eiropas līmenī?

Es piekrītu, ka lietas RMM notiek jokaini, eksistē visādi no loģikas viedokļa nesaprotami cenrāži un ierobežojumi muzeja materiālu izmantošanā, piekrītu, ka muzejam jābūt mūsdienīgam, bet nepiekrītu, ka, izmantojot neskaitāmo jurģu un iekšējo kašķu esamību, to padara vēl vājāku, haotiskāku un nesaprotamāku.