Marta zaķi un citi Cepurnieki

© F64

Spriežot pēc bomzificēto trīsdesmitgadnieku bariņa, ko pēdējos rītos vēroju tusējam pie miskastēm, patiesi atnācis pavasaris. Kādus Tēvzemes dēlus zaudējam! Kamēr viņi tur apspriež alumīnija un degvīna cenas vietējā nelegālajā biržā, arī pārējā tautas daļa sāk izturēties tā, it kā būtu viegli apdullusi.

Tā, piemēram, beidzot, pateicoties Kristiana Brektes darbam Mīla stiprāka par nāvi, šonedēļ Latvija ir pamanījusi, ka mums iznācis jauns literārs žurnāls. Žēl vien, izdevēji nebija tik drosmīgi kā savulaik Avota komanda, lai provokatīvo bildi uzliktu uz žurnāla vāka. Tracis būtu lielāks un dzīve interesantāka – īpaši jau mūsu neopuritāņu apsēstajā laikmetā. Bet žurnāls izdevies tīri labs!

Marta zaķis un viņa kolēģis Cepurnieks noteikti būs paviesojies arī vecajā labajā Anglijā. Izrādās, Džeremijs Klārksons atstādināts no Gāzi grīdā vadīšanas pēc tam, kad kārtīgi uzbraucis vienam no BBC producentiem par to, ka viņš nav spējis noorganizēt vakariņas pēc grūtas darba dienas. Tā vien šķiet, ka politnekorektā rupekļa, kurš ir slavens ar to, ka verbāli nelien pēcpusē viņa labdzimtībām – autodīleriem, dienas BBC varētu būt arī skaitītas. Jācer tomēr, BBC bosi sapratīs, ka tieši Klārksona nešpetnās mutes dēļ jau arī Gāze grīdā ir tik populāra. Katrā ziņā, ja Klārksonu atlaidīs, es BBC neskatīšos.

Šonedēļ nevar vien saprast, kāda muša iekodusi neskaitāmajiem pasaules gala gaidītājiem, kas pēdējā laikā pārsviedušies uz melodramatiskiem virsrakstiem no sērijas krievi nāk, Latvijas dienas ir skaitītas. Vai tiešām visi jau no valsts aizmukuši? Pēdējās dienās pat feisbukā nesastopu nevienu, kurš vēl dalītos ar šiem apokaliptiskajiem vāvuļojumiem, kādus vēl pērnās nedēļas nogalē publicēja daži mūsu mediji. Grūti saprast, ko šādu rakstu autori grib panākt. Paniku? Depresiju? To, lai tantes veikalos izpērk sērkociņus un miltus? Vai visu kopā? Ja vēl šiem rakstītājiem būtu kādi reāli priekšlikumi, ko darīt. Bet nav – ir tikai sirdi plosošs virsraksts plus no relīzēm citēti divi trīs Rietumu onkuļi, kas kaut ko tādu izteikušies. Nē, es saprotu – vārda brīvība, dzimtene briesmās un viss pārējais, bet vai tiešām ar smadzenēm nemaz nav jādraudzējas? Es esmu pret šo panikas celšanu un histērijas kurināšanu un aicinu to nedarīt arī citus.

Nedēļas nogale, kad jūs lasīsiet šīs rindas, savā ziņā būs klusums pirms pirmdien gaidāmā antifašistu iznāciena viņu kaismīgajā cīņā pret nacisma atdzimšanu Latvijā. Skaisti jau, ka cilvēkiem ir tāds lielisks dzīves mērķis un, kā nekrietni ļautiņi melš, arī bizness – cīnīties pret fašismu. Bet neticiet šiem melsējiem, tā jau katrs kaut ko var sarunāt. Antifašisma ideāli mūsu sabiedrībā ir vajadzīgi. Tomēr izrādes jau tādēļ rīko, lai tām būtu skatītāji, ja jums nepatīk tie, kas darbojas uz skatuves, apejiet labāk viņus ar līkumu, jo ej nu tajā drūzmā sazini, par ko kāds īpaši aktīvs Marta zaķis vai Cepurnieks šopavasar sasapņojies.

Runājot par leģionāru piemiņas dienu, šis nu tomēr ir viens no tiem dīvainajiem piemēriem, kas apliecina, ka latviešu politiķu mēģinājumi taisīt dīlus uz savējo rēķina nekad nav labi beigušies. Ko esam ieguvuši? Daļa latviešu tagad ir aizvainoti par to, ka viņu tiesības ir ierobežotas. Arī cīnītāji pret fašismu apsaukā Latviju par nacisma lielvalsti tieši tāpat, kā to darījuši iepriekš. Bet sajūta tiešām ir jocīga – gandrīz kā komunistu laikā, kad čeka neļāva zināmos datumos pie pieminekļiem svecītes dedzināt. Tā ir tāda absurda situācija, mēs visi saprotam, kas būs un kā būs, bet izliekamies, ka uz mums tas neattiecas. Vai neattiecas? Šis inertums jau arī rada un provocē situācijas, kad peles vēlas dancot pa galdu un darīt, ko pašas vēlas.

Deviņdesmito gadu sākumā daži latviešu nacionāļi sludināja īpatnēju teoriju, ka lumpenizētais pensijas vecuma interfrontes proletariāts izbeigšoties dabīgā ceļā, laikam ritot. Šodien mēs redzam, ka impēriskā romantika un vēlme pakarot par ģeržāvu nebūt vairs nav sirmu večuku, bet jauneklīgu romantiķu prioritāte. Problēma ir palikusi. Man šķiet, arī tagad mūsu politiķi tā vien klusībā gaida, lai apmirst vecie leģionāri. Bet tas jau neko nedos! Datums paliks, un droši vien vieta tukša nestāvēs. Sirmo večuku vietā nāks jauni romantiķi, kurus valdzinās ideja. Ja būs romantiķi, tad jau netrūks arī politikāņu, kuri pratīs izdevīgi sildīt veco zupu. Izlikšanās, ka problēmas nav, tikai veicina tās atražošanu. Arī šajā gadījumā.